Kam sokas labāk? Abu pilsētu pieejas ir radikāli atšķirīgas. Kopā ar pilsētplānotāju un Kembridžas universitātes doktoru Viesturu Celmiņu mēs tās alegoriski nosaucām par “izpletņiem” un “sēnēm”.
Ķemeros visas cerības tiek liktas uz diviem daudzmiljonu projektiem – uz bezcerīgi ievilkušos sanatorijas “Ķemeri” atjaunošanu un uz Jūrmalas domes iecerēto Dabas tūrisma centru.
Sanatorijas atjaunotāji, kādi precīzi neidentificējami investori no Krievijas, sola ieguldīt 35 miljonus eiro. Klāt pie tiem Jūrmalas dome vēl 6 miljonus sola ieguldīt sanatorijas parkā. Un vēl 8 miljonus – otrā milzu projektā, Dabas tūrisma centrā, kas būšot centrālais apskates objekts Ķemeru nacionālā parka apmeklētājiem. Visu šo projektu gala termiņi iesniedzas aiz 2020.gada.
Arī Cēsīs pēdējos gados realizēti vairāki daudzmiljonu projekti – Cēsu koncertzāle, pils atjaunošana, nupat atvērta arī privāta viesnīca “Villa Santa”, kurā izdevniecības “Santa” īpašnieki ieguldījuši 3,5 miljonus eiro. Taču atšķirībā no Ķemeriem Cēsīs šie projekti bijuši ne tik daudz glābiņš pilsētas attīstības veicināšanai, bet drīzāk – rezultāts jau notikušai attīstībai. Jau vairāk nekā 10 gadus Cēsu kultūras dzīvi (un līdz ar to – arī ekonomiku) silda virkne mākslas, izklaides un radošo industriju pasākumu, kas vismaz vasarās Cēsu apmeklējumu padara obligātu simtiem tūkstošiem cilvēku no Rīgas un citām pilsētām. Un
tikai vēlāk šādiem maziem, pašu rosinātiem pasākumiem ir sekojušas lielākas – gan publiskās, gan privātās – investīcijas.
Tie tad arī tie “izpletņi” un “sēnes”. Ķemeros kā no zila gaisa nolaižamies gaida importa laimes lāci, kura luksusa viesnīca beidzot paraus vaļā iznīkušās nomales dzīvības slūžas. Turpretī Cēsīs pašu spēkiem “audzē sēnes” – daudzas salīdzinoši nelielas aktivitātes, kas pamazām apaug ar lielākām. Var jau darīt abējādi, tikai jāatceras viens – mājas pašas par sevi nerada vietas. Vietas rada cilvēki.
