Pirmkārt, tāpēc, ka abas adreses ir privātas ļoti bagātu ģimeņu mājas, un to īpašnieki publicitātes nepavisam nealkst. Iemantot viņu uzticību bija vairāku mēnešu pacietīgs darbs.
Otrkārt, kā var vērtēt cilvēku mājas, esot ciemos? Vai vispār var objektīvi novērtēt kaut ko tik subjektīvu – to, kas pieder citam un ir viņa sirds un domu izlolots? Privāta dzīvojamā māja nav ne muzejs, ne skola, ne baznīca. Sabiedriskas ēkas mēs varam kritizēt, cik uziet, tas pat ir mūsu pienākums, jo viss, kas sabiedrisks, ir mūsu kopīgs “īpašums”. Turpretī privāta dzīvojamā telpa uz sabiedrību attiecas tikai tiktāl, cik to redz publiskajā vidē – pilsētā, uz ielas esot. Bet kas aiz žoga un durvīm, ir katra paša ziņā.
Tomēr mēs riskējām. Abas adreses ir tā vērtas, lai tās redzētu TV skatītāji – kā divus žilbinošus piemērus gaumes relativitātei.
Nav pat tik svarīgi, ka abas ir kosmiski dārgas mājas. Svarīgāk ir izprast un pieņemt, ka kosmisks var būt arī attālums starp dažādu cilvēku skaistuma izpratni.
Man pašam vērtīgākās atziņas bija nevis par šo māju īpašniekiem, bet arhitektiem, par viņu lomu un atbildību.
Tieši dažādās attiecības starp pasūtītāju un izpildītāju abās mājās ir uzkrītošākas nekā pašu māju atšķirīgie stili un gaumes. Viens no sava darba norobežojas un, viņaprāt, pārāk greznajā rezultātā vaino pasūtītāju. Otrs turpretī pasūtītāju cildina par uzticēšanos un ar savu darbu lepojas. Tas tiesa, ja jau uzticam arhitektam savu visdārgāko adresi, tad bez uzticēšanās nekādi.
Noskatieties arī jūs. Priecāšos par katru komentāru!
