Modes vēsturē apavus piemin, sākot ar jau vissenākajām civilizācijām. Senajā Ēģiptē, lai pēdas pasargātu no karstajām smiltīm, tika izmantoti koka dēlīši ar caurumiņiem, kas ar aukliņām tika piesieti pie pēdas. "Apavi ir bijis ļoti augsta sabiedriskā stāvokļa simbols.
Pat valdnieks ne visās situācijās drīkstēja valkāt apavus. Līdz ar to jau no agrīnajām dinastijām mēs redzam norādes par īpašu amatpersonu, piemēram, sandaļu nesēju.
Šis sandaļu nesējs pavada faraonu visās viņa dzīves gaitās. Viņa galvenā funkcija ir nest līdzi šos apavus, kad tie būs vajadzīgi kādās rituālās situācijās," skaidro Parute. Valdnieki nēsājuši arī īpašas sandales no zelta brīžos, kad viņi uz nestuvēm ievesti templī.
Paralēli sandalēm jau kopš senākajiem laikiem eksistējuši slēgtie apavi. Asīriešu jātnieki un kareivji nēsājuši šņorzābakus ar augstu stulmu. Tādējādi zābaks, kura izgatavošanai nepieciešams vairāk materiāla, laika un meistarības, kļuva par labklājības simbolu.
Eiropā jau bronzas un dzelzs laikmetā bija pastalām līdzīgi apavi no viena ādas gabala, bet, lai pasargātu pēdu no apkārtējās vides faktoriem, tika nēsātas virskurpes. Tieši Nīderlandes teritorijā koka tupeles izmantojušas daudz plašākas tautas masas, tādēļ tās bijušas vairāk nekā citur Eiropā. Virskurpes evolucionējušas līdz pat 17. gadsimtam, kad paaugstinātas kurpes kļuva par galma kultūras elementu.
Viena no versijām par platformu apavu izcelsmi esot no antīkās kultūras. Senajā Grieķijā teātros aktieri, lai izskatītos lielāki un pamanāmāki, izmanto koturnas, kas ir ļoti augstas kurpes – korķa platformas, bet renesanses laika Venēcijā notikusi Ķīnas imperatoru galma ietekme, stāsta Parute.
Venēcijā bijuši pat 90 centimetrus augsti kurtizāņu apavi, kuros pārvietoties bijis iespējams tikai ar pavadoņu palīdzību.
17. gadsimta sākumā sāk dominēt jau zemāki 5–7 centimetrus augsti papēžu apavi. Rokoko laikā papēži kļuva dekoratīvi izliekti, uz priekšu nobīdīti un bieži ieguva tajā laikā populāro rokaja formu. Līdzīgus elementus varam saskatīt arī 20. gadsimta sešdesmitajos gados tā sauktajos "kitten heel". Tad arī atkal var redzēt tālo austrumu ietekmi un atvērtās pēdas kultu. Sieviešu pēdas vizuāli samazināja atvērta purngala iešļūcenes uz ļoti augsta papēža.
Pirmais papēdis vīriešu apavos parādījās 16.–17. gadsimta mijā. Viss sākās ar pavisam nelieliem, sarkani iekrāsotiem papēžiem augstmaņiem, bet 17. gadsimtā šādi sarkani papēži parādījās ierēdniecībā arī Latvijas teritorijā.
Agrāk gan sieviešu, gan vīriešu apavi pamatā bijuši vienādi, atšķīrušies tikai izmēri. Arī galmā tie atšķīrušies, galvenokārt ar izmantoto audumu rakstu un krāsojumu. Sievietēm – puķaini, vīriešiem – melni vai brūni apavi ikdienas situācijām. Vēlāk vīrieši sāka nēsāt jātnieku zābakus, bet sievietes – kurpītes.
Jau Senajā Ēģiptē bijuši apavi, kuriem purngals veidots atbilstoši labās un kreisās pēdas formai, bet plašāks pušu dalījums parādījās klasiskajos viduslaikos līdz ar puszābaku ienākšanu Eiropā.
"20. gadsimta divdesmitajos gados parādās tenisa kurpes ar auduma virsu, gumijas zoli… Parādās arī pirmās ziņas par sporta apavu jomu kā ļoti spēcīgu virzītāju šajā stilistiskajā un funkcionālajā aspektā," stāsta modes vēsturniece. Vīriešu apavi bijuši gana ērti visa 19. gadsimta garumā. Britu aristokrātijas ietekmē radās dažādi apavu veidi, ko pazīstam arī mūsdienās, piemēram, Oksfordas šņorkurpes un "loferi", tos Amerikas kolonizatori attīstījuši no indiāņu mokasīniem, padarot par ērtiem ikdienas uniseksa apaviem. Pateicoties karalienes Viktorijas kurpju meistaram, no 1830. gadiem pazīstam arī slavenos čelsija (chelsea) zābakus.
