Gunda Vaivode: Lai arī šodien mūsu sarunas galvenais temats būs arhitektūra un Arhitektūras Gada balva, kas laureātiem tika piešķirta vakar, tomēr mūsu sarunu vēlētos iesākt ar jautājumu par apbalvojumu vispār. Arī valsts augstākā apbalvojuma sakarā pēdējā laikā nereti ir dzirdēts, ka varbūt to ir par daudz, daži ir pat mēģinājuši atteikties. Kāds ir tavs ieskats par apbalvojumiem?
Andris Kronbergs: Es domāju, ka tur ir divas lietas.
Viena lieta - mums jāpasaka paldies cilvēkiem, kas dara labi, kas ir tāda kā vaduguns mums, pārējiem.
Tas ir ļoti motivējoši, tas ir arī sabiedrībai kā signāls un vēstījums - ko tad valsts galu galā uzskata par svarīgu: kādas ētiskās un kādas citas normas tā uzskata par svarīgu. Tas ir viens. Otrs -
apbalvojumi allaž, kā tu labi zini un vismaz mēs Ordeņu kapitulā tā mēģinām darīt - tie allaž dod lielāku vēstījumu sabiedrībai.
Piemēram, mēs kādā brīdī nolemjam, ka svarīgi tikt apbalvotiem un pamanītiem skolotājiem, akcentētai izglītības lomai - kā tas bija šajā reizē. Mēs sakām, ka demokrātijas atbalstīšanai mums ir svarīgi runāt par žurnālistu ieguldījumu - un mēs veselai grupai žurnālistu iedodam šos apbalvojumus, dodot signālu, ka valsts novērtē viņu darbību un tai ir svarīga šī brīvā, demokrātiskā pasaules veidošana. Tā ka tur ir divas lietas. Personības, protams, arī ir jāatzīmē un jāpamana. Mums ir vajadzīgi orientieri. Sabiedrībai jāzina, kas ir labi, kas ir tas, pēc kā līdzināties. Domāju, tas viss ir ļoti vajadzīgs.
Un redzot aizkustinājuma asaras pat visrūdītāko žurnālistu, kurus mēs bieži dēvējam par sargsuņiem, acīs, var redzēt, ka tas viņiem ir ļoti vajadzīgs. Ikvienam cilvēkam ir vajadzīga atzinība.
Jā, un mēs daudz un ļoti sūri grūti strādājam, un, ja mūs kāds pamana, ka tas ir labi - tas allaž ir patīkami, vismaz man kā vienkāršam cilvēkam ir patīkami, ja man saka - tu izdarīji labi.
Saki, vai Arhitektūras gada balvai ir prestižs?
Man šķiet, ka jā, vajadzētu būt. Jo arhitektūrai ir tā nelāgā pazīme, ka no tās nevar izbēgt, tā mums ir klātesošā allaž, katru minūti. Cilvēki to ikdienā varbūt nemaz nejūt, ka viņi šo vides veidošanas mākslu lieto katru brīdi. Ja vēl tas prestižs nav tik liels, tad tas nāks ar laiku, jo cilvēki arvien vairāk saprot, cik ļoti nozīmīgs un atbildīgs šis darbs ir un ka viņi nevar izvairīties no tā. Viņiem ir jāpiedalās ar savu pasūtījumu veidošanu, ar izpratni, ko viņi grib, kas viņiem ir vajadzīgs. Un tas kļūst arvien vairāk klātesošs mūsu sabiedrībā – cilvēki kļūst aktīvāki, viņi mēģina piedalīties procesos, tai skaitā arhitektūras plānošanas procesos.
Varam redzēt, kas šobrīd notiek ar mobilitātes jautājumu Rīgā – šur tur esam neapmierināti, mums kaut kas nepatīk, bet kopumā virziens ir tāds, ka mēs vairāk runājam tieši par cilvēku: par kājāmgājējiem, parkiem, par vieglu mobilizācijas līdzekļu pielietojumu, velosipēdiem.
Mēs drusku mēģinām ierobežot izmešu daudzumu pilsētā, cik nu tas iespējams. Tās visas ir lietas, kuras šodien ir milzīgi aktuālas arī pasaules mērogā, jo izmešu sadedzināšanas tendence, kas šodien notiek, ir ārkārtīgi bīstama. Zinātniskie dati rāda ļoti nelāgus ciparus – 2030. gadā temperatūra būs pacēlusies jau par divarpus grādiem. Līdz ar to jebkuram, kas piedalās plānošanā, arhitektūrā, veidošanā, katru mirkli jādomā par šīm lietām – ko varam darīt, lai dzīvotu labi.
Arhitektūras gada balva jau neskatās tikai uz mājām. Tur ir dažādi procesi – objekti, interjeri, ainavu arhitektūra. Vakar “Hanzas peronā” notika svinīgais pasākums – Arhitektūras Gada balvas pasniegšana. Bija vairāki kandidāti uz šo balvu, kupumā vienpadsmit. Jūs bijāt pieci žūrijas locekļi – tu pats Grand Prix ieguvi pagājušajā gadā, tāpēc biji žūrijas priekšsēdētājs. Bija arī divi laureāti no pagājušā gada – Ilze Liepiņa un Oskars Vāvere, dzejniece Inga Gaile, režisors Uģis Olte un mākslinieks Ēriks Božis. Tā ir maza atšķirība kaut vai no Lielās mūzikas balvas žūrijas, kurā ir tikai profesionāļi. Kāpēc esat izvēlējušies šādu ceļu?
Esmu par to ļoti priecīgs – pats arī mazliet iniciēju tieši šādu daudzprofesiju kopienu, kas varētu būt žūrijaā, jo an šķiet, ka dzīve ir tik ļoti dažāda, izpratne un uztvere ir tik ļoti atšķirīga, un
arhitekti savā ziņā ir arī mazliet introverti, vismaz lielākā daļa no viņiem. Viņi ir labi savā profesijā, bet viņi arī nevar visu ieraudzīt pasaulē – tas skats no dzejnieka skatpunkta, piemēram, kurš spēj noformulēt problēmu ļoti koncentrētā, īsā teikumā vai vārdā, ir ļoti atšķirīgs no tā, kā izpaužas arhitekti.
Vai arī kinorežisors, multimākslinieks – viņš allaž skatās drusku savādāk nekā arhitekts. Domāju, ka šis ir ļoti labs veids. Es teiktu, ka tas arī būtu jāturpina, jo visa pasaule kļūst ārkārtīgi integrēta, neviena māksla vairs nav viena pati – integrējamies dažādos izpausmes veidos: mūzika iet kopā ar gaismu, ar kustību. Tāpat arhitektūra. Nerunāsim nemaz par dažādajām multimediālajām mākslām – dzīve ir mainījusies, līdz ar to arī vērtēšana drusku jāmaina, tā vairs nevar būjt tikai šauri profesionāla. Jo arī mūsu dzīve taču vairs nav kā Kaudzīšu laikos, kad ar suņādas zābakiem gājām uz Eiropu, lai dabūtu kādas ziņas... Sekundes laikā uzzinām par katru sprādzienu, kas noticis Āfrikā. Ir pilnīgi cita situācija.
Arhitektūra ir lieta, kas pastāv ļoti ilgu laiku, un mums ar to jāsadzīvo. Tā ir ļoti liela atbildība – kaut ko uzbūvēt, uzcelt. Saki, vai aizvadītajā periodā esat novērojuši kādas īpašas tendences?
Vērtēšanai bijām izvirzījuši tādu kā moto - "Kopā būt". Mēģinājām šo divu vārdu saturu pievienot saviem vērtēšanas kritērijiem tādā aspektā, ka pasaules situācija ir drusku mainījusies, sevišķi vīrusa sakarā.
Cilvēki mainās, viņi savādāk uztver gan telpas, gan to funkcionalitāti – kaut vai tas, kā mēs staigājam ar maskām.
(..) Mums tagad jāizveido pilnīgi jaunas telpiskās struktūras, kuras ļauj cilvēkiem satikties pēc izolācijas, turklāt – pareizi satikties un radoši darboties. Mēs šo kritēriju izvirzījām par vienu no būtiskākajiem līdzās citiem. Otra lieta – par tendencēm. Šoreiz varējām novērot niansi, kas šobrīd redzama arī pasaulē – ļoti lielu dažādību arhitektūras izpausmēs, tipoloģijā, ko nācās vērtēt no dažādām procesa iniciācijām līdz megastruktūrām kā, piemēram, Mežaparka estrādes rekonstrukcija, kas ir unikāls projekts gan garīgajā ietilpībā, gan mēroga ziņā. Mūsu valsts un Rīgas mērogā tas ir kas ļoti liels.
Tad nu laikam esam nonākuši pie šīgada Grand Prix – Mežaparka dziesmu svētku estrādes rekonstrukcijas, ko veidojis Austris Mailītis un Juris Poga. Pats esi dzirdējis, kā šī estrāde skan?
Godīgi teikšu, neesmu vēl dzirdējis jaunās estrādes skaņu, izņemot tik, cik televīzijā varēja dzirdēt koncertu "Brāli, Brāli". (..)
Prognozes un sajūtas esot ļoti labas.
(..) Kad bija doma par estrādes rekonstrukciju, bija arī zināmas šaubas, vai vajag to veco arhitektūru jaukt nost, bet tagad, kad tapis šis skaistais darbs, protams, jāsaka paldies autoriem – tas būs skaisti, ļoti skanīgi un arī funkcionāli.
Esmu pateicīgs arī ārzemju žūrijai, kas galu galā izvēlējās "Grand Prix" piešķirt tieši Mežaparka estrādei, jo teikšu godīgi – nevaldīja pilnīga vienprātība, diskusija bija diezgan pagara. To klausījos no malas – mūsu žūrijā bija cilvēki, kuriem kopā dziedāšanas tradīcijas – tādas, kā mums, Baltijā – nav.
Spānijā, piemēram, tās nav. Tāpēc viņi pirmajā brīdī nemaz nevar saprast, kas tas tāds vispār ir! Un tad nākas nedaudz parunāt par to, paskaidrot, cik nozīmīgi mums tas bijis cauri gadiem – ka šīs kultūras kopšana galu galā novedusi pie nacionālas valsts dibināšanas.
Un arī atjaunošanas.
Jā, arī atjaunošanas. Baltieši to ļoti labi saprata uzreiz, momentā viņiem bija skaidrs, par ko ir runa. Tad viņi runāja par arhitektūru – kādas tur ir labās, kādas – sliktās lietas un problēmas.
Vakar noteikti skanēja arī pateicības runas...
Arhitekti nav dikti runīgi, bet domāju – viņi bija laimīgi un pateicīgi visiem iesaistītajiem, jo šādas mājas jau nebūvē divi arhitekti – tur ir simtiem cilvēku iesaistīti. Un jāsaka, ka tāda lieta var rasties tad, ja visa tauta to grib. Un tas galu galā ir par publisko naudu būvēts. Un tas jāakceptē visiem – gan ierēdņiem, gan tiem, kas pārvalda līdzekļus valstiskā līmenī, gan arī arhitektiem, māksliniekiem, galu galā visiem dziedātājiem. Visiem tas jāakceptē, un viņi to arī ir izdarījuši. Zināmā veidā es to uztveru kā visas sabiedrības darbības un ieguldījuma rezultātu.
Visus vienpadsmit nominantus šajā sarunā nevarēsim iztirzāt, bet ir vēl trīs Sudraba balvas ieguvēji – par tiem gan mēs noteikti varētu parunāt un pieminēt. Kas tie bija?
Manuprāt, ļoti svarīgs lēmums starptautiskajai žūrijai bija, ka arhitektūrā jāizceļ arī domāšanas jautājums, lēmumu pieņemšana un metodika – tas arī jāizceļ kā viens no svarīgiem aspektiem un jāatzīmē ar Sudraba ananasu. Jo es absolūti piekrītu, ka ļoti daudzas lietas vispirms ir jāizdomā un pareizi jāpieņem lēmumi, un tikai tad notiek tā darīšana. (..) [Arhitektu biroja NRJA veidotā "MAD arhitektūras telpa"] komanda taisīja konsolidēja arhitektu sabiedrību. Īsā laikā viņi uztaisīja 14 izstādes, kur dažādi arhitekti nāca iekšā ar savām domām. Bet pati galvenā ideja tajā visā ir, ka viņi domā par to. Viņi kopā mēģina izspriest, kas ir labi un kas nav. Un šis tika atzīmēts ar Sudraba ananasu. Man šķiet tas pareizi.
Un vēl viens Sudraba ananass tika "Roche" biroja ēkas pārbūvei Miera ielā.
Un pamatoti, jo tur ir viena ļoti dziļa vēsturiskā sakne. Tā ir viena no sākotnējām Roche biroja ēkām, ko viņi šajā teritorijā uzbūvēja, un viņiem kā ģimenei šī ēka ir ļoti tuva, mīļa un vajadzīga. Un kas interesanti – ka šeit tas arhitekta darbs saplūda ar ļoti labu inženierijas lēmumu.
Šeit tika pielietota īpaša metode – māja tika iztaisnota, nolikta horizontāli. Jo tā bija galīgi sašķiebusies.
(..) Visi apstākļi sakrita tā, ka klients jeb īpašnieks bija gatavs šādas lietas izdarīt, un šeit ir runa ne tikai par inženieriju, kas ir izcils notikums, bet arī par ļoti tolerantu attieksmi pret vēsturisko substanci, kas tur palikusi, un modernu attīstību, lai piemērotu ēku šīsdienas biroja vajadzībām. Un vēl ir runa par ilgtspējīgu domāšanu – mēs jau varam nojaukt mājas un būvēt to vietā jaunas, bet varam arī mēģināt tās paņemt līdzi uz nākamajiem laika posmiem, mēģināt tās saglābt, sakārtot šīsdienas vajadzībām. Tā ir otra lieta, ko mēs šodien mēģinām teikt – ka ir ļoti svarīgi mazāk tērēt resursus jaunu ēku būvēšanai, bet vairāk ņemt līdzi to, kas mums jau ir. Tas atkal ir pasaules sadedzināšanas jautājums. (..)
Pēdējā laikā atdzimst arī vecās ēkas dažādos lauku apvidos. Mēs zinām, ka Rūmenes muiža bija atjaunota un viens no Sudraba ananasa ieguvējiem ir arī Stūķu kūts pārbūve par dzīvojamo ēku Cēsu novada "Kārļos".
Jā, tieši tā. Šis bija ļoti sajūsminājis ārzemju cilvēkus. Es pats tur biju divas reizes, bet viņi bija vienreiz. Un viņi kaut kā tā samīlējās tajā vietā, nu, tā kā traki. Un tā Rūmenes muiža, kas arī bija nominantu vidū, faktiski tā kā palika drusku ēnā. (..) Tas bija komplekss skatījums uz visām lietām kopā. Pirmkārt, tā bija jauna, brīnišķīga ģimene, kura bija iedomājusies tādu ideju, ka viņi izveidos sev dzimtas sanākšanas vietu.
Un tas tika izdarīts ar arhitektes Andras Šmites zināšanām un palīdzību – tādā ļoti labā veidā, jo tur katrs priekšmets, katrs būvniecības akts tika darīts ar vietējo amatnieku rokām.
Ar vietējiem materiāliem, vietējiem galdniekiem, vietējiem metālistiem, kalējiem. Un šis ir kaut kas ļoti atzīmējams. Ideja, ka tas viss veidots vietējā zonā, ar vietējo substanci un vietējām rokām un lielu mīlestību. Acīmredzot tas bija tas, kas nošokēja ārzemniekus. (..)
Viens no tematiem, kas joprojām aktuāls, ir akustiskā koncertzāle Rīgā. Tu piedalījies arī fokusa grupā. Kāda ir situācija šobrīd? Zinām, ka esam palikuši pie dažām apspriežamām vietām, un joprojām nav izvēlēta viena konkrēta vieta – ir stāsts par Andrejsalu, Kongresu namu. Elizabetes iela 2 gan jau izkritusi no aprites.
Nezinu, cik daudzi cilvēki zina par šo fokusa grupu, bet tā, manuprāt, bija lieliska diskusija, kura ilga četras vai piecas reizes pa trijām stundām – tajā piedalījās visai plaša sabiedrība: bija gan mūziķi, gan diriģenti, gan muzikologi, gan teātru režisori un producenti, arī arhitekti, urbānisti. Mēs metodiski gājām cauri visām divpadsmit vietām un analizējām dažādus aspektus – gan vietu, gan piekļuvi, gan pieejamību, gan ietekmi. Un kas bija ļoti interesanti – beigu beigās visi nonāca līdz vienam punktam, kas bija ļoti pārsteidzoši, jo sabiedrība bija tikpat dažāda kā mūsu žūrija arhitektūras gada balvā. Proti,
visi nonāca līdz vienam punktam – līdz vienai vietai, kur vislabāk būtu būvēt koncertzāli: tas atkal bija vecais, labais AB dambis,
kurš, manuprāt, joprojām ir aktuāls un šī diskusija pierādīja to, ka daudziem cilvēkiem tas joprojām liekas iespējams un labs. Izvēle, kas tika izdarīta jau pirms 25 gadiem. (..) Kamdēļ šis viedoklis nav tik plaši zināms, man nav saprotams.
Viedokli var izlasīt Kultūras ministrijas mājaslapā, tas tur ir publicēts. Bet kas ir tā bremze?
Nezinu. Nesaprotu.
Tev ir argumenti arī tiem cilvēkiem, kuri saka, ka mēs tur nevarēsim piekļūt un tas ir dārgi?
Manuprāt, mums jādomā par lielāku projektu – par to, kas notiek Daugavas kreisajā krastā. Rīgai tā ir viena liela iespēja un tā nav nekāda jauna ideja, kuru man bijusi tā laime studēt diezgan daudzus gadus.
Ņemot vērā apstākļus, ka Rīgas vēsturiskais centrs ir ļoti blīvi nobūvēts un jaunai attīstībai šeit ir maz vietas, jādomā, kas tad īsti notiek ar pilsētu.
Nē, nē, ne jau par to ir runa, ka pilsētas centram būtu jānomirst – jādomā, kā to atdzīvināt un piepildīt ar asinīm un dzīvību. Tomēr vajadzīga arī kāda lielāka ideja – kas būtu jaunās lietas, kas varētu nostāties iepretim Rīgas centram otrā Daugavas krastā, kur ir lieliskas iespējas – tur ir pietiekami daudz brīvas vietas, tur šobrīd attīstās jaunais biznesa centrs ar daudzām biroju ēkām. Un tur, galu galā, ir divas lielas slimnīcas un četras lielas universitātes [ēkas]!
Tur varbūt varētu būt vieta arī laikmetīgajai mākslai?
Jā, tur varētu būt vieta vēl kādam muzejam, piemēram, laikmetīgajai mākslai, turpat uz AB dambja ir vieta vēl uzbūvēt otru objektu.
Runas par AB dambi, par pāļiem un ūdeni, īsti neatbilst patiesībai...
Tas nav īsts arguments, jo šobrīd pamatu būvēšana visā Rīgā ir gandrīz līdzīga – stabila grunts jeb dolomīts ir astoņpadsmit, divdesmit metru dziļumā. Pilsētā mums ir ļoti daudz purvainu vietu – esmu praktizējis pilsētas centrā, un tur nav variantu, bieži vien ir tieši tas pats jautājums, kur pāļi iet lejā līdz 20 metriem.
Pieejamība, piekļūstamība – jā, tas ir arguments. Bet ja runājam par lielu projektu visa Daugavas kreisā krasta garumā, tad šis jautājums ir komplekss.
Tur būs jābūvē ne viens vien tiltiņš, ne viens vien savienojums, ne viens vien parks būs jāsavieno ar otru parku, lai tas iegūtu sistēmisku raksturu. Lai mēs varētu gar Daugavas promenādi noiet no Zaķusalas līdz Podragam, nenokāpjot no zaļās zonas. Tās visas lietas ir jādara. Tas ir tikai normāli – tādu lielāku projektu paņemt un mēģināt saprast. Un tad arī būs skaidrāks un saprotamāks, kuri kultūras objekti "nolaidīsies" lejā, kur tie nostāsies. Kultūras objekti ir nepieciešami jaunajā centrā, jo tikai tāda kompleksa funkcionāla sistēma var sākt darboties kā centrs. Jo tam ir vajadzīgs saturs – tā jau nav tikai ēka, tur vajadzīgs ir saturs. Lai cilvēki to varētu lietot, ir vajadzīgs dažāds saturs.
Tas neizklausās ātri, bet tas izklausās tomēr ļoti skaisti un nepieciešami. Un darba, protams, ir daudz. Arī tev pašam ar saviem projektiem – gan kreisajā krastā, kur mūsu vecais Preses nams pārtop jaunā celtne. Kā tu pats atjaunojies?
Es mēģinu mazliet peldēties, pavingrot, kādreiz mājās uzspēlēju klavieres, kad neviens nedzird. Daru visu kaut ko. Man liekas, jādara un jāredz viss kaut kas - un jāmēģina kustēties, tas ir tā dzīvelīgi.
