Cerīgi skaistais sākums
Vēl pirms dažiem gadiem kādreizējās Rīgas preču stacijas milzīgo teritoriju starp Hanzas, Skanstes un Pulkveža Brieža ielu apjoza augsts žogs. Tagad neapbūvētie plašumi līdzās Rīgas klusajam centram brīvi paveras skatam un cenšas no jauna ierakstīt savu vārdu pilsētnieku apziņā. Pērnvasar te notika "Prāta vētras" koncerts, bet drīzumā 24 hektārus plašā teritorija aizaugs ar attīstītāju iecerētām biznesa, dzīvokļu un atpūtas platībām. Tieši šeit līdz 2021.gadam būtu jātop daudz aprunātajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Tā vietu dabā pagaidām iezīmē vien daži balti stabi, un līdz pamatakmens ielikšanai vēl tālu. Bet muzeja tapšana jau izraisījusi pamatīgu viļņošanos Latvijas arhitektu rindās.
Kāpēc ceļš uz Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju sācies tik negludi?
Pirms mazliet vairāk nekā gada Kultūras ministrija parakstīja nodomu protokolu ar diviem mecenātiem - Ināras un Borisa Teterevu fondu un "AB.LV bankas" labdarības fondu, kas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju apņēmās uzcelt par savu naudu, jo valstij tādas nebija. Valsts vārdā dokumentu parakstīja kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība).
"Pirmkārt, ir pilnīgi skaidrs, ka mums jābūvē pati ēka. Es ceru, ka tā būs elpu aizraujoša arhitektūra, kas Rīgas vidē ienesīs jaunus, interesantus vaibstus. Ceru, ka tā varētu būt arī iespēja mūsu arhitektiem izmēģināt savus spēkus un sevi apliecināt," protokola parakstīšanas dienā sacīja ministre.
Tā cerēja arī daudzi Latvijas arhitekti, jo Laikmetīgās mākslas muzejs ir gadsimta būve, un iespējas projektēt ko tādu nāk ļoti reti. Tādēļ kā auksta ūdens šalts pirms mēneša nozari pārsteidza ziņa, ka vietējie arhitekti nevarēs pat piedalīties konkursā.
Laikmetīgās mākslas muzeju būve - pasaules mēroga specifiska niša
Britu arhitekta Malkoma Redinga vadīto arhitektu atlases kompāniju "Malcolm Reading Consultants" topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam nolīga Teterevu un "AB.LV Bank" izveidotais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds. Uzņēmums jau vairākus gadu desmitus strādā visā pasaulē un īpaši specializējas kultūras objektos. Tieši Redings bija tas, kurš Latvijas gadījumā ieteica slēgtu arhitektūras konkursu, kas saniknojis vietējos profesionāļus.
"Augstas klases laikmetīgās mākslas muzejus visā pasaulē vieno tas, ka tās ir ļoti sarežģītas un specifiskas būves. Manuprāt, tās ir pat sarežģītākas nekā slimnīcas. Arhitekti, kuri spēj ar šādu izaicinājumu tikt galā, pārsvarā ir starptautiski, viņi daudz strādā ārpus savas dzimtenes. Tā ir kļuvusi par ļoti specializētu nišu gan tehniskā, gan intelektuālā ziņā. Tādēļ, kad man jautāja padomu Latvijas gadījumā, es ieteicu koncentrēties uz arhitektiem, kuriem jau ir prasmes un ekspertīze tieši laikmetīgās mākslas muzeju projektēšanā," skaidro konsultants.
Nevienu Latvijas arhitektu biroju ar tik specifisku pieredzi Redings neesot atradis. No apmēram 100 sākotnēji apskatītajiem variantiem uzņēmums atlasījis pārdesmit, no kuriem līdz janvāra vidum plāno izraudzīties piecus līdz septiņus finālistus. Prasības - pie projekta jāstrādā uzņēmuma galvenajam arhitektam un jābūt atvērtiem sadarbībai ar partneriem Latvijā.
"Mēs gribam piedāvāt Latvijas arhitektiem sadarboties ar šiem finālistiem skiču projekta izstrādē. Šāds modelis daudzviet pasaulē ir izrādījies ļoti veiksmīgs. Piemēram, Glāzgovas mākslas skolas projektā uzvarēja amerikāņu arhitekts Stīvens Hols. Arī šajā konkursā prasījām sadarboties ar vietējiem arhitektiem, un vietējos aicinājām izmantot šo iespēju. Hols izvēlējās jaunos arhitektus "JM Architects", un tā bija izcila partnerība. Hols radīja sākotnējo dizainu, bet vietējā kompānija palīdzēja ne vien ar praktiskām lietām, bet arī kopīgi ar Holu attīstīja viņa dizaina ideju. Tagad viņi turpina sadarbību citos projektos. Šāds scenārijs ir atkārtojies daudzos gadījumos," uzsver arhitektu atlases speciālists.
Otrā plāna loma - pazemojums latviešu arhitektiem
Taču vietējos arhitektus šādi veiksmes stāsti pagaidām nepārliecina. Daudzi aicinājumu pieteikties sadarbībai ar īpaši uzaicinātām pasaules arhitektūras zvaigznēm jeb "stārhitektiem" uztver kā pazemojumu, jo latviešiem uzreiz ierādīta otrā plāna loma.
"Var spriest, ka tas ir aizskāris visvairāk. Jo, atzīstot, ka Latvijā nav uzbūvēts neviens laikmetīgās mākslas muzejs - to jau mēs zinām, tas tomēr liekas pārāk skaļš apgalvojums, ka neviens nebūtu spējīgs to darīt," cunftē valdošo noskaņojumu raksturo Latvijas Arhitektu savienības prezidente Gunta Grikmane.
Nav noliedzams, ka iepriekš vairākos konkursos, tostarp par tā arī neuzcelto koncertzāli, latvieši apsteiguši arī pasaulslavenus birojus. Tādēļ neizpratnē par britu konsultantu ieteikto konkursa formu ir arī pieredzējušais arhitekts Andris Kronbergs. Viņaprāt, ja tika lemts vispār rīkot konkursu, tad spēles noteikumiem bija jābūt vienlīdzīgiem.
"Spēles noteikumiem vienmēr ir jābūt skaidriem. Bet tagad kāds ir "a priori" sadalījis profesionālo vidi kaut kādās divās daļās - vieni ir tie, kas būs guru jeb skolotāji, bet otri būs viņu palīgi. Nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem, vai tā būs kāda izsole vai kas. Īsāk sakot, situācija ir ļoti neskaidra un manā skatījumā velk uz mazliet nepieklājīgu, necienīgu vai pat neētisku rīcību," secina Kronbergs.
Arhitektu atlases modeļi ir dažādi. Pērn "Malcolm Reading Consultants" organizētajā konkursā Gugenheima muzejam Helsinkos varēja pieteikties jebkurš arhitekts, kā rezultātā žūrija vētīja tieši 1715 pieteikumu. Darbs ir milzīgs, bet vismaz godīgs pret visiem, pārliecināts arī arhitekts Juris Poga.
"Sabiedrība domā, ka arhitekti piedalās konkursā, lai realizētu savus biznesa plānus. Muļķības! Ar šādiem nolūkiem tādos konkursos vinnēt nevar. Runa iet par unikālām lietām. Latvijā muzeji kā muzeji vispār ir tikai četri uzbūvēti - Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Jelgavas muzejs, ko pēc kara nojauca, Okupācijas muzejs un Motormuzejs. Man liekas, ka tas ir pietiekams iegansts, lai mēs runātu par vienu unikālu pasākumu. Otra atziņa - ja arhitekts, uzvarot konkursā, tiek pie tāda objekta, viņš ir izredzētais. Arhitekti patiesībā konkursā startē par šo izredzētību," savu redzējumu skaidro Juris Poga.
Iespējams, Latvijas labākie arhitekti muzeja projektēšanā nemaz nepiedalīsies
Tādēļ Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja "otrā plāna aktieru" atlasē ne Jura Pogas arhitektu birojs, ne Andra Kronberga vadītais "Arhis" piedalīties neplāno. Tāpat arī Guntas Grikmanes pārstāvētais birojs "Sarma & Norde", kas gribēja pats startēt muzeja skiču konkursā. Līdzīga noskaņa ir lielā daļā arhitektu kopienas, tādēļ nav izslēgts, ka daudzu ieskatā pazemojošās "modeļu atlases" dēļ labāko Latvijas profesionāļu vārdi līdz konkursa finālistiem pat nenonāks.
Pretestību rada arī bažas par kādu bieži piekoptu un izskaužamu shēmu, ko ieskicē Arhitektu savienības prezidente Gunta Grikmane: "Ārzemju birojs vēlas šeit būvēt projektu, viņam vajag vietējo partneri, kas šo projektu legalizētu, kam ļoti labi der lētās cenas kantoris, kas vienkārši par mazu naudu aiznesīs, izsitīs, izdabūs un tā tālāk."
Arhitektu atlases speciālists Malkoms Redings gan sarunā vairākkārt stingri uzsver - šādus "zemo cenu līderus" pasūtītājs nemeklē. "Tā ir partnerība dizaina attīstīšanā. Redzu, ka Latvijas arhitektu pienesums būtu izpratne par vietējo kultūru, vidi un klimatu. Un tam visam būs ietekme uz ēkas ārējo veidolu - cik daudz stikla, cik daudz atvērtas telpas un tā tālāk. Tā nav vienkārša padomu došana, tas nozīmē, ka visi arhitekti kopīgi sēž ap galdu un spriež: tas strādās, tas nestrādās," viņš skaidro.
Sagaida lielāku valsts iesaistīšanos
Šūmēšanās par privāta fonda rīkotu arhitektu atlasi droši vien būtu pilnīgi lieka, ja projektējamais objekts nebūtu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs. Kaut ceļams par privātiem līdzekļiem, tas figurē valdības deklarācijā un Kultūras ministrija ir apņēmusies gādāt par muzeja saturu un uzturēšanu. Vairāki arhitekti uzskata, ka šī iemesla dēļ valstij nevajadzēja pieļaut vietējo arhitektu izslēgšanu no spēles.
"Tas patiesībā drīzāk ir žests nevis pasūtītāja - fonda - virzienā, bet Kultūras ministrijas virzienā, kas ir parakstījusi nodomu protokolu, kurā viņi uzņemas diezgan lielas saistības. Viss būtu pieņemams, ja viņi būvētu ēku sev un izstādītu savus mākslas darbus. Bet, tā kā ir iesaistīta valsts, sanāk baigi dīvaini," saka "Malus arhitekti" pārstāvis Renārs Putniņš, kurš darbojas arī Arhitektu savienības padomē. Viņš ir arī viens no aktīvākajiem projekta kritiķiem nozares portāla "www.a4d.lv" diskusijās.
Putniņš uzskata: ja reiz valsts deleģējusi muzeja celtniecību privātajiem, bija jāievēro arī valsts izstrādātās arhitektūras politikas mērķis - veicināt Latvijas arhitektūras starptautisku atpazīstamību un konkurētspēju.
Kultūras ministres padomnieks Jānis Dripe gan vietu pārmetumiem neredz, jo muzeja celtniecībā valsts naudas nebūs: "Tas, ko ministrija darīja, arī manā personā, mēs teicām - ir jāmeklē labākie veidi, kā aizsargāt Latvijas arhitektu intereses. Šis ir viens no veidiem."
Latvijas arhitektiem - iespēja gūt starptautisku pieredzi
Dripe gan neslēpj, ka viens no variantiem bijis finālā atvēlēt arī pāris vietu Latvijas arhitektiem, tomēr konkursa rīkotājs gribējis garantēt rezultāta kvalitāti, tāpēc lemts par labu tikai pretendentiem ar pieredzi laikmetīgās mākslas muzeju projektēšanā.
"Iespējams, pret dažiem ļoti pieredzējušiem Latvijas arhitektiem, lai arī nevienam portfolio nav laikmetīgās mākslas muzeja, šis varbūt nav elegantākais piedāvājums. Bet iespēja iesaistīt vairākus desmitus arhitektu, gūt pieredzi un būt kopautorībā ar vadošajiem Eiropas projektētājiem nav slikts piedāvājums," uzsver Dripe, piebilstot - pārpratumus radījusi nepietiekamā komunikācija no pasūtītāja puses.
Līdzīgs viedoklis ir arī vairākiem Latvijas arhitektiem, kas nonākuši nosacīti nepopulārā opozīcijā valdošajam noskaņojumam. Piemēram, Andis Sīlis, kura koncertzāles projekts savulaik pārtrumpoja dažas labas pasaules zvaigznes piedāvājumu, portāla "www.a4d.lv" diskusijās iesaka neapmierinātajiem uzkrāt vairāk starptautiskas pieredzes un piekrīt, ka laikmetīgās mākslas muzeja projektēšanā jābūt specifiskām zināšanām.
"Vismaz es pēc AB dambja uzvaras divus gadus braukāju pa n-tajām koncertzālēm, pētīju, uzklausīju kļūdu sarakstu no tiem, kas pāris uzbūvējuši un vienalga kaut ko grīstē salaiduši. Vismaz sapratu, ka neko nesapratu brīdī, kad uzzināju par uzvaru. Ja investors šai konkursā grib inovatīvu risinājumu ar skatu nākotnē, tad gudrāk ir atlasīt pieredzējušus kadrus. Nu nav tā sacensība tikai par Rīgai piestāvošu un Tetereva/Berņa gaumei atbilstošu kleitu," komentāros raksta Andis Sīlis.
To, ka sākotnējā komunikācija ar Latvijas arhitektiem nav īsti izdevusies, sapratis arī Laikmetīgās mākslas muzeja fonds. Konkursa rīkotājiem "Malcolm Reading Consultants" lūgts detalizēt sadarbības modeli, bet vietējiem pagarinās pieteikšanos arī pēc tam, kad jau būs zināmi starptautisko finālistu vārdi.
"Runājot līdzībās, es teiktu, ka arī Latvijas ķirurgi kopā ar ārvalstu kolēģiem veic jaunas, nebijušas operācijas. Un Latvijas ķirurgi nebūt nedomā, ka viņi tāpēc ir vates tamponu pienesēji vai kaut kāds palīgpersonāls," saka fonda valdes locekle Elīna Vikmane.
Viņa uzsver - konkurss būs apmaksāts kā starptautiskajiem, tā vietējiem dalībniekiem, un uzvarētāju skices līdzautori pavisam oficiāli būs arī sadarbībai izvēlētie Latvijas arhitekti.
''Man gribas cerēt, ka mūsu arhitekti ir tikpat spēcīgi un ambiciozi [kā uzaicinātie starptautiskie biroji], lai šīs sadarbības veidotu uz vienlīdzīgiem pamatiem un ieguldītu savus radošos un zināšanu resursus šajā projektā. Un, ja viņi ir šī projekta līdzautori, tad tas savā ziņā ir atkarīgs arī no viņiem," piebilst fonda pārstāve.
Vismaz 30 miljonus eiro vērtā Laikmetīgās mākslas muzeja konkurss notiks divās kārtās, un tajā vērtēs ne vien ēkas dizainu, bet arī funkcionalitāti, būvniecības un uzturēšanas izmaksas. Paredzams, ka uzvarētājs būs zināms aprīlī.
Iespēja jaunajiem arhitektiem
Uzklausot visu pušu viedokļus, jāsecina - lai gan juridisku pārkāpumu it kā nav, labāko rezultātu var neizdoties sasniegt, jo pasūtītājam pietrūcis izpratnes par situāciju Latvijas arhitektu vidē, ko labi ilustrē Andra Kronberga teiktais: "Mūsu profesijā ļoti svarīgs ir ētiskais apstāklis. Gan ētiskās attiecības starp klientu, arhitektu un cunfti kopumā, gan cunftes iekšpusē. Tās ētikas lietas ir diezgan labi uzrakstītas. Un, ja mēs tās sākam dažādos veidos graut - un šis ir viens piemērs, kas šos kritērijus jauc un padara neskaidrus -, mēs varam nodarīt ļaunumu lielākā mērogā. Cilvēkiem sajūk galvā tie principi, pēc kādiem arhitektam ir jādarbojas attiecībā pret savu klientu, pret savu kolēģi un tā tālāk."
Latvijā netrūkst arhitektu biroju, kas Laikmetīgās mākslas muzeja projektēšanā spētu vienlīdzīgi konkurēt ar starptautiskiem spēlētājiem, ir pārliecināta arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte. Tādēļ vietējo profesionāļu aizvainojumu par "neuzaicināšanu uz ballīti" varot saprast. Tomēr viņa uzsver - galvenais ir kvalitāte, un par to ir atbildīgi daudzi iesaistītie.
"Ne jau arhitektūras projektēšanā bieži vien ir tā rezultāta problēma, par ko sirdās, ka nav labi uzbūvēts. Arhitektūras darbs sastāv arī no daudzām citām komponentēm - tur ir arī inženieru, būvnieku un daudzu citu ieguldījums. Tāpēc varbūt nav jāmetas virsū arhitektiem un jāpārmet viņiem kompetences trūkums, bet jāpaskatās, kā tad šo projektu pēc tam ar vietējiem resursiem varēs realizēt," norāda Ieva Zībārte.
Zinot, ka Laikmetīgās mākslas muzeja fonds savus noteikumus negrozīs, iespējams, šajā konkursā ieguvēji beigu beigās izrādīsies jaunie arhitekti, kuri līdzdarbību uztver vairāk kā iespēju, nevis pazemojumu.
Pašlaik krustugunīs nonākusi Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja forma. Bet nav šaubu, ka nākamajos gados būs jāatbild vēl uz daudziem jautājumiem par muzeja saturu, kas jau būs cita raidījuma temats.
