ĪSUMĀ
- Latvijā ir daži zīmoli, kas darbojas "upcycling" laukā - izmanto materiālus no ražošanas pārpalikumiem.
- Tas gan nav bizness, bet hobijs.
Arvien vairāk tiek runāts par bezatkritumu dzīvesveidu, lai gan mūsdienu patērētāja filozofija pieprasa pirkt, pirkt un pirkt. Tomēr daudzas no nevajadzīgajām lietām var pārveidot vai izmantot atkārtoti, pievēršoties tā saucamajai "upcycling" un "recycling" idejai. Piemēram, igauņu "upcycling" dizainere Rēta Ausa, analizējot tekstila ražošanas situāciju, secinājusi, ka 18% materiālu ražošanas procesā paliek pāri. Dizainere savā mājaslapā norāda, ka no tiem var radīt jaunu apģērbu. Turklāt šāda veida ražošana ietaupītu vidēji 75% ūdens un 88% enerģijas, un radītu par 80% mazāk ogļskābās gāzes uz katru saražoto vienību. Latvijā tā vēl ir tikai attīstības stadijā, tā kā šobrīd ir tikai daži zīmoli, kas attīstās "upcycling" lauciņā. Turklāt visi kā viens apgalvo, ka tā nav ietekmīga biznesa ideja, bet gan sirdslieta, kur katrs darinājums rodas vienā eksemplārā.
“Zīle” - apģērbs nav noteicējs pār dzīvi
Latviešu zīmola “Zīle” īpašniecei Aivai Zīlei vienmēr ir paticis pašai būt noteicējai pār savu dzīvi. Apģērbs ir tikai līdzeklis, tāpēc ikdienā viņa to pāršuj, nevis pērk jaunu. Par šuvēju viņa nav mācījusies, bet gana ilgi strādājusi šūšanas darbnīcā, kur izgājusi praksi pie zinošiem kolēģiem. Pirms kāda laika dizaineres rokās nonāca kaudzīte ar veciem džinsiem. Aivas meita Agnese toreiz strādāja veikalā “Otrā elpa”, kur nule bija parādījies dizaina stends. Tur arī nonāca pirmie džinsu mēteļi. “Man ļoti patīk džinsi kā materiāls. Iepriekšejie dizaineri ir ļoti rūpīgi strādājuši – džinsiem ir skaistas kabatas, slēdži, visādas uzšuves –, ir grēks to vienkārši izmest ārā. Iespējams, tā ir mana bērnības trauma, toreiz man nebija džinsu”, smejas dizainere.
Izejmateriāli tiek ņemti no “Otrās elpas” veikaliem. Citreiz, ja ir izdomājusi kaut ko konkrētu, dodas meklēt lietoto preču veikalos. Vēl ir radi, draugi, kas atnes materiālu, un dažreiz, atnākot mājās, gadās atklāt, ka kāds nezināms labdaris pie durvīm ir nolicis maisu ar drēbēm.
“Zīle” pirmsākumos nebija ar domu pretoties pasaules piesārņošanai, bet tieši pāršūšana noveda pie tā, ka dizainere par to arvien biežāk aizdomājās: “Es ļoti apbrīnoju zero waste piekritējus, bet man neizdodas ieviest to pilnībā savā ikdienā. Tad šis ir mans ieguldījums, lai planēta ir zaļāka, lai samazinātu atkritumu kaudzes. Tās jaunākais dizaina tendences jau ir upcycling un redesign. To tagad visi lielie ražotāji piekopj – pat uz “H&M” var nest apģērbu." Aivai gan tas nav nekas jauns, viņa pati nāk no mazpilsētas Apes, radi novalkā kaimiņu drēbes, iepērkas lietoto preču veikalos un neinteresējas par “ātro modi”.
Atšķirībā no lielajiem uzņēmumiem zīmola īpašniece darbojas viena pati, un vienā piegājienā nevar pēkšņi rasties 100 kleitu. Drīzāk esošās var tik pārveidotas.
“Ja te kolekcijā kaut kas iestāvas, tad nesu mājās un pāršuju. Man nav skiču, nav tādas īstas vīzijas. Varbūt tas tā dīvaini, bet es klausos, ko tie krekli vai džinsi man saka. Es salieku uz galda un skatos, kas tur sanāk. Tā drīzāk ir sajūta par to, kā es gribu, lai cilvēks jūtas tajās drēbēs – brīvi, nepazudīs pūlī, un tajā pašā laikā nebūs jāuztraucas par to, ka ar to mēteli esi apsēdies zālē,” skaidro Zīle. “Tā nav masveida ražošana, bet gan darbs pie katra produkta atsevišķi. Ja pēkšņi nopirktu visas kleitas, mēteļus un kreklus, es laikam kristu panikā un būtu bēdīga.”
“Moonlight Woodworks” – “tamborē” no koka dēlīšiem
Katram kokam, katram dēlim ir savs stāsts, no kurienes tas ir nācis. Šādu uzskatu pauž zīmola “Moonlight Woodworks” radītāja Līga Alksne. Pēc izglītības viņa ir grafiskā dizainere, taču pēc traumas daudzas aktivitātes nācās atlikt malā.
“Draugi, paziņas, ārsti ieteica man tamborēt. Nopietni, cilvēks nokrešojis ekstrēmajā sporta veidā, un tu viņam piedāvā tamborēt?” smejas Līga. “Pētīju, ko varētu darīt un atradu “The Pallet People”, kur cilvēki no palešu dēlīšiem taisa kaut ko. Pirmo gleznu pamēģināju, tad vēl un vēl, beigās braucu uz laukiem ar domu, ka tikšu uz darbnīcu."
Šobrīd darbu nav daudz – kādi divdesmit. Klienti rindā nestāv, bet sākotnēji tā pamatdoma nebija saistīta ar pārdošanu. Mājās sienu ir tik, cik ir, – nācās gleznas likt pārdošanā. Dizainere tiecas ieraudzīt un parādīt koka unikalitāti, izcelt katra raksturu. Laukos vecie dēļi visās malās, ja aptrūkstas – var nojaukt veco šķūni.
“Var jau aiziet uz to pašu “Depo” un nopirkt jaunus dēlīšus, līstītes, bet tas vairs nav tas. Man patīk pašai nokrāsot un noslīpēt tā, lai redz to vecā koka faktūru, tās zaru vietiņas, ķirmju atstātās pēdas vai zāģējumus, ” atklāj Līga. Ir pat tādi, kurus dizainere nekrāso, un rodas jau gatavs zaļš ar sūnām noklāts dēlītis.
Zīmola radītāja atzīst, ka tas varētu šķist dīvains hobijs – sieviete ar zāģi, taču vēl nav bijis kaut kas neizdarāms. Sazāģēt dažāda platuma līstes, nokrāsot ar maksimāli dabai draudzīgām krāsām, noslīpēt un pielīmēt, lai dēlīši turas kopā – tā ir tikai daļa no procesa. Līdzīgi tapušas arī darbnīcas durvis. Mājās lielākā daļa mēbēļu ir lietotas, pārtaisītas, pārkrāsotas. Katrai mēbelei tiek iedota jauna elpa, un tas ir tāpat kā pāršūt apģērbu, nevis akli skriet uz veikalu pakaļ kaut kam jaunam. Reiz brālis tīrījis šķūņa piebūvi un atradis pussaplēstu krēslu, kuram Līga uzreiz ieraudzīja nākotni: “Mans tēvs toreiz teica, ka man trīs jaunus nopirks, lai tik neņemu. Bet ir taču forši, ja tu pats kaut ko ņem un izdari. Taupi dabas resursus, nevis, piemēram, vienkārši sadedzini malkā to nevajadzīgo dēli."
“PETit accessories” – katrai izdzertai plastmasas pudelei ir sava skaistuma vērtība
Latvijā vidējais radītais plastmasas iepakojuma slogs gadā ir 35 900 tonnas, no kura pārstrādāti tiek aptuveni 40%. Diskusijās aicina samazināt plastmasas patēriņu sadzīvē, tomēr - cik reāli mūsdienu cilvēkam ikdienā iztikt bez plastmasas? Viens no risinājumiem ir iedot materiālam otru elpu – izmantojumu pilnīgi citā sfērā. Šādu alternatīvu savā ikdienā ieviesusi arī uzņēmuma “PETit accessories” radītāja Madara Jurgelāne. Viņa rada rotas, kuru galvenais izejmateriāls ir PET plastmasas pudeles.
“Vīrs dzer minerālūdeni, un katru reizi, kad tās pudeles sakrājās, saprotu, cik daudz plastmasas mēs izmetam. Sāku domāt, par ko to plastmasu varētu pārveidot. Auskari vienmēr ir bijuši mana vājība, tad, kāpēc gan nepamēģināt. Izvērtās pat negaidīti smuki.
Tagad šādi tiek pārstrādātas visas mūsu ģimenes pudeles,” stāsta Madara.
Šobrīd ar ģimenes krājumos esošajām pudelēm vairs nepietiek, tomēr rotām speciāli jaunas netiek pirktas. Ir draudzenes, kas saglabā izlietotās pudeles, pat atved tās no ceļojumiem, arī sveši cilvēki ir atsaucīgi.
“Kalnciema tirdziņā reiz iepazinos ar sievieti, kas atklāja, ka laiku pa laikam izdzer dzērienu un tad pudeli izmet. Tagad viņa tās pudeles taupa man – pa pāris mēnešiem sakrāj kādas piecas vai sešas, un es aizbraucu viņām pakaļ,” atceras Madara.
Dizainere atzīst, ka plastmasa šķietami var radīt lētu sajūtu, tādu ekstravagantāka dāmu neuzvilks. Arī lielo auskaru cienītājas zina, kā jūtas ausu ļipiņas vakarā, taču materiāls ir pateicīgs – tas ir viegls, smalkumu tam piešķir “Swarovski” kristāli.
“Tas ir tāds smalks juveliera darbs, lai gan sākumā es nebiju domājusi par citiem, biju radījusi sev to ideālo auskaru. Pārsvarā visām pudelēm ir skaistas apdares, dažādi reljefi, zilie toņi – to visu var izmantot. Piemēram,
“Borjomi” ir labs materiāls, no tā var jebko uztaisīt. Arī kefīrs, “Dynamite” enerģijas dzēriens,” atklāj zīmola radītāja.
Pamatīgu iedvesmu Madara saņēmusi no kādas turku mākslinieces Gulnur Ozdaglar, kas jau ilgus gadus darbojas ar PET pudelēm. Taču darba gaitā atklājās, ka darboties ar plastmasu nemaz nav tik vienkārši. Viens ir nogriezt pudelei korķa un apakšējo daļu, uzzīmēt formas uz pudeles, izgriezt tās ar šķērēm, bet gala rezultāts nav prognozējams – ne vienmēr plastmasa klausa attiecīgajā karstumā. Radās azarts, interese, un pēc neatlaidīgiem mēģinājumiem tapa pirmās rotas. Pērn iestājusies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Bauskas biznesa inkubatorā, lai saņemtu finansiālu atbalstu, decembrī piedalījusies pirmajā Ziemassvētku tirdziņā, un tagad dizainere jau laiž klajā savu jauno kolekciju.
KONTEKSTS:
Latvijas iedzīvotājs gadā vidēji saražo 443 kg atkritumu. 70% no tiem varētu izmantot otrreizējai pārstrādei, minimizējot esošo resursu patēriņu. Piemēram, pārstrādājot vienu tonnu plastmasas, ne tikai tiek ietaupītas 1,8 tonnas naftas produktu, bet arī tiek saražoti pavedieni kādam tekstilizstrādājumam. Šobrīd plastmasas pudeles, cietā plastmasa un plēves tiek pārstrādātas Olainē un Jelgavā, savukārt papīrs un kartons tiek vests uz citām valstīm.
