Vārds “purvs” arī ir šīs sērijas paradoksa atslēga. Kā pēdējos gadsimtos attīstījusies civilizācija šais divos purvos? Lielākajā Latvijas purvā, tagadējā Teiču rezervātā, un savulaik lielākajā Pierīgas purvā, kas tikai pamazām ticis nosusināts un apdzīvots. Izrādās, ir vēl kāda vienojoša atslēga – abās šajās vietās pirmā dzīvība sākusies ar vecticībniekiem.
Siksalā, sauszemes salā purva vidū, vecticībnieki apmetās jau 17.gadsimtā, bēgdami no “pareizās ticības” vajāšanām. Savulaik sādžā bijuši vairāki desmiti saimniecību, bet šodien palikušas vairs divas pastāvīgi apdzīvotas mājas, un katrā mīt pa vienam vientuļam purva vilkam.
Neticami, ka elektrība te ievilkta tikai pirms 10 gadiem, 21.gadsimtā! Līdz tam televizorus sādžā darbināja ar vēja vai dīzeļa ģeneratoriem.
Tagad ir gan elektrība, gan mobilie sakari un internets, bet tikpat kā vairs nav cilvēku. Zem zemes klusajā kapsētā purva ezera krastā dus vairāk ļaužu, nekā mitinās virszemē...
Savukārt Purvciema teritorijā lielākā dzīvība sākās 19.gadsimtā, kad vecu Pierīgas muižu otrpus tagadējam Grīziņkalnam nopirka vecticībnieku Grebenščikova draudze un ierīkoja savas ganības un dārzniecības. Mums izdevās atrast vecāko joprojām saglabājušos Purvciema māju, celtu 19.gadsimtā, kur jau vairāk kā simt gadu dzīvo viena un tā pati ģimene. Bet nu tai apkārt sacelta vesela betona pilsēta...
Padomju vara, mikrorajonus ceļot, ignorēja agrākās privātīpašumu robežas, un tagad no tā – pamatīgs juceklis. Zemes ir atguvusi Grebenščikova draudze, dzīvokļus mājās privatizējuši iemītnieki un maksā draudzei zemes nomu, blokmājas saceltas visapkārt pēckara privātmājām, kas arī atrodas uz draudzes zemes, ielas pāriet māju pagalmos un pašvaldībai ir daudz grūtāk tās uzturēt, utt.
Padomju nihilisma savērptais īpašumtiesību mudžeklis šodien rada neskaitāmas juridiskas un saimnieciskas problēmas, un pašvaldībai, tā vietā, lai apkaimi veselīgi attīstītu, ir jātērē milzīgi resursi tikai šī haosa pārvaldīšanai.
Siksala neglābjami izmirst, bet Purvciems ir pretdabiski uzblīdis. Tad kur mēs šoreiz atradām pozitīvo? Kārtībā un skaidrībā. Siksalā vietējā pašvaldība spītīgi turpina pļaut zāli kapos, kamēr dzīvi palikušie steidz no purva prom. Tur viss ir vienkārši – iekšā un ārā ved viens vienīgs ceļš. Rīgas Purvciemā, kur saskrējuši tūkstošiem cilvēku un sataisījuši ielas, takas un ceļus krustu šķērsu, tie visi ved vēl dziļāk purvā.
