ĪSUMĀ:

• Par arhitektūras pieminekļiem atzīta 21 padomju laikā celta būve.
• Sabiedrība vēl nespēj bez negatīvām emocijām skatīties uz padomju laiku arhitektūru.
• Trūkst vispārīgu pētījumu par padomju arhitektūras mantojumu un vērtēšanas kritēriju.
• Padomju arhitektūras raksturlielums – sliktais tehniskais izpildījums.
• Padomju laika ēkas ir jāpiepilda ar jēgpilnu, jaunu saturu.
• Padomju arhitektūra atkal nāk modē.

Skopais padomju laika arhitektūras pērļu saraksts

Atgūstot neatkarību, jaunizveidotā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (toreiz – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija) veltīja visas pūles, lai saglabātu to, kas vēl glābjams un atjaunojams no pirms okupācijas Latvijas laika arhitektūras. Padomju laikā arhitektūra nebija tā brīža dienaskārtības jautājums. Pirmās padomju laikā celtās ēkas – Dailes teātri (arhitekte Marta Staņa) un Latvijas Zinātņu akadēmijas ēku (arhitekti Osvalds Tīlmanis, Vaideloties Apsītis, Kārlis Plūksne) arhitektūras pieminekļu sarakstā iekļāva tikai 1998.gadā. Kopš tā laika pagājuši 22 gadi, bet sarakstam pievienoti vēl tikai 19 objekti (tostarp restorāns “Sēnīte”, Ogres degvielas uzpildes stacija). Vai tiešām nekā vērta vairāk nav? Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes pārstāvis Jānis Asaris norāda, ka pieminekļu saraksts “nav nekas sastindzis. Process notiek.” Bet tas ir acīmredzami pārāk lēns, jo 30 gados pēc neatkarības atgūšanas daudzas sabiedriski nozīmīgas ēkas ir zaudējušas savus oriģinālos vaibstus. Piemēram, viesnīca “Latvija”, pēc arhitekta Ulda Lukševica teiktā, tikusi pie “stikla mētelīša”, un nav vairs saprotams, kura laika objekts tas ir. Tas pats noticis ar kinoteātriem “Pionieris” un “Spartaks”.

Ar katru gadu padomju laika arhitektūra tiek vizuāli “aizslaucīta” no mūsu acīm, un te nav stāsts par Pļavniekiem vai Ziepniekkalnu, kuri nekur nepazudīs.

Uldis Lukševics norāda: “Protams, padomju laikā lielākā daļa bija tikai būvniecība. Bija sociālās programmas. Cilvēkiem vajadzēja, kur dzīvot. Arhitektūra bija tikai kultūras objektos. Ir vajadzīga proaktīva rīcība no arhitektiem. Sabiedrība ir jāizglīto, kāpēc viena vai otra ēka ir izcila.”

Padomju gadu arhitektūras stigmatizācija

Sabiedrības izglītošana nebūs vienkāršs process. To parāda gan asās diskusijas savulaik ap Okupācijas muzeja rekonstrukciju, gan tagad ap 1974. gadā Elizabetes ielā 2 celto bijušo kompartijas ēku (arhitekti Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris, Antons Staņislavskis, Gunārs Asaris), kuru kultūras ministrs Nauris Puntulis vēlas nolīdzināt līdz ar zemi, lai būvētu koncertzāli. Vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis atzīst, ka “Atmodas laika paaudzei viss, kas saistās ar padomju laiku, ir negatīvs. Arhitektūra nav vienīgais stigmatizētais elements kultūrā. Vienīgi padomju laikā tapušo kino sabiedrība skatās bez lielas pašcenzūras prizmas.” Taču mākslas zinātniece, mākslas stacijas “Dubulti” kuratore Inga Šteimane jūt, ka attiecības ar padomju laikiem tomēr mainās:

“Tagad esam periodā, kad objektīvāk sākam skatīties uz to laiku.

Ēkas noteikti nav vainīgas pie tā, ko režīms nodarīja sabiedrībai. Tie psiholoģiskie aspekti ir jāpārvar.” Arhitekts, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes priekšsēdētājs Andris Kronbergs atzīst, ka 30 gadus pēc neatkarības atzīšanas mēs esam kļuvuši gudrāki, lai spētu izvērtēt padomju laika atstāto mantojumu daudz profesionālāk nekā deviņdesmito gadu beigās: “Savā attīstībā esam nonākuši pie sliekšņa, kad spējam labākā kvalitātē paskatīties. Bet katrs gadījums rūpīgi jāizvērtē, vai vērts to iekļaut listē, kas nozīmē, ka sabiedrībai par šīs ēkas saglabāšanu būs savā veidā jāmaksā. Ir virkne ēku, kas būs jāpārveido, ir virkne pieminekļu, kurus nedrīkstam aiztikt.“

Jādomā par kritērijiem

Attieksme pret modernisma laika arhitektūru sāk mainīties visā pasaulē. Arī Latvijā aktīvi darbojas modernisma pieminekļa aizsardzības organizācija “DoCoMoMo”, kur apvienojušies arhitektūras pētnieki un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) mācībspēki. Šī organizācija nešaubās par padomju arhitektūras vērtību un paši sastāda savus potenciālo pieminekļu sarakstus Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, kurai gan atsevišķu kritēriju padomju laikā būvēto ēku izvērtēšanai nav.

Arhitekte un organizācijas pārstāve Baiba Vērpe, kura šobrīd pēta padomju laika arhitektūru Jūrmalā, atzīst, ka pārvaldes kapacitāte, veicot šo uzdevumu, nav pietiekama: “Mēs varam piedāvāt sadarbību. Mēs varam veikt plašāku izpēti par modernisma arhitektūru Latvijā un varam izstrādāt arī ēku vērtēšanas kritērijus.”

Kritērijs – būvniecības kvalitāte?

Lielākoties padomju perioda ēkas neraksturo ar vārdiem – augsta kvalitāte. Tieši darbu izpildījums liek Andrim Kronbergam arī par savu veikumu – Mežciema dzīvojamā rajona projektu (sadarbībā ar arhitektiem Modri Ģelzi un Juri Paegli)  runāt skarbus vārdus: “Esmu diezgan bēdīgs par to, kas ir izdarīts. Izpildījuma dēļ. Pat negribas uz to pusi iet. Man ir kauns par to, bet es neesmu vainīgs.” Tikmēr Baiba Vērpe uzskata, ka darbu izpildes kvalitāte nedrīkst būt galvenais kritērijs pieminekļa statusa piemērošanā padomju perioda ēkām: “

Jūrmalā ir vecas koka ēkas, kas būvētas no “atkritumiem”. Bet tās ir arhitektūras piemineklis.”

Tāpat atklāts jautājums, vai starp vērtēšanas kritērijiem jābūt ēkas “ideoloģiskajam svaram”.

Ko darīt ar padomju arhitektūras pieminekli?

Kamēr arhitekti cīnās par sava laikmeta spilgtākajiem arhitektūras paraugiem, ēku īpašnieki par pieminekļa statusu nav sajūsmā. Restorāna  “Sēnīte” un Ogres degvielas uzpildes stacijas īpašnieki pat nesekmīgi tiesājās, lai atbrīvotos no šī statusa, kas uzliek tik daudz ierobežojumu. Taču arī padomju stila ēkas var veiksmīgi turpināt savu dzīvi. To pierāda Dubultu stacija (kas gan nav atzīts arhitektūras piemineklis), kurā sadzīvo pasažieru vilciena biļešu kases ar laikmetīgās mākslas izstāžu zāli.

Inga Šteimane uzskata, ka padomju laika ēkas jāuztver kā cienīgs spēlētājs nekustamā īpašuma tirgū un jāmeklē tām jēgpilns pielietojums.

Kompartijas ēkā – arhitektūras, dizaina un modernās mākslas centrs

Uldis Lukševics ir viens no idejas autoriem bijušās kompartijas ēkā izveidot arhitektūras, dizaina un modernās mākslas centru:

“Tas ir mūsu mēģinājums piešķirt modernisma simbolam izcilu publisku funkciju.”

Andris Kronbergs uzskata, ka šī ir ļoti laba ideja, jo nevajadzētu kropļot ēkas funkciju. Kultūras ministrijas pasūtītajam bijušas kompartijas ēkas izvērtējumam jābūt gatavam 9. oktobrī. Kronbergs uzskata, ka gala lēmums par šīs ēkas likteni nedrīkst būt balstīts uz emocijām.  

Nākamo paaudžu jūgendstils?

Eksperti ir vienisprātis, ka par padomju arhitektūras mantojuma saglabāšanu ir jācīnās nākamo paaudžu vārdā. Tikmēr 20. gadsimta 50.-70. gadu modernismam uz atkalatzīšanu nav vairs jāgaida nākamās paaudzes. Inga Šteimane bilst: “Tas jau notiek. 20. gadsimta vidus ir tā estētika, kas cilvēkus interesē un aizrauj.

Tikai varu minēt sociālpsiholoģiskos iemeslus, bet pieļauju, ka tā ir ārkārtīgā ambiciozitāte un tā laika progresa noskaņa.”

Baiba Vērpe pat neizslēdz iespēju, ka pienāks laiks un būs mums ne tikai no jauna uzcelts Melngalvju nams, bet Bulduros tiks restaurēta 2001. gadā nojauktā “Jūras pērle”.