Abu memoriālu liktenis jau līdz šim bijis radikāli atšķirīgs. Salaspils ansamblis atzīts par valsts nozīmes aizsargājamu arhitektūras pieminekli un pat iekļauts Latvijas Kultūras kanonā kā viens no lielākajiem mūsu kultūras dārgumiem. Turpretī strēlnieku memoriāls nav atzīts par pieminekli – ne ēka, ne granīta statuja laukumā. Jau sen zināmi un skaļi apspriesti ir plāni ēku pārbūvēt Okupācijas muzeja vajadzībām, un darbiem jābūt pabeigtiem jau pēc gada, uz valsts simtgadi.
Paradoksāli, ka
šajā Vecrīgas zemes pleķītī arhitektūra allaž bijusi ideoloģiska.
Jau gandrīz simt gadu tas nav vienkārši laukums, bet ideoloģiju kaujaslauks, kur ikkatrs režīms mēģinājis ieriebt iepriekšējam. Pirmais “kautiņu” sāka vadonis Kārlis Ulmanis – 1938.gadā te nojauca vairākus “vecās vācu Rīgas” kvartālus un ielas, lai atbrīvotu vietu jaunam “latviskās Rīgas” rātsnamam. Pēc kara savukārt padomju režīms pieteica karu “buržuāziskajai Rīgai” – nošķūrēja Rātslaukuma paliekas un vietā uzcēla memoriālu Ļeņina strēlniekiem. Kad Latvija atguva neatkarību, tai bija svarīgi atgūt arī “zudušo simbolu” Rātslaukumu – sabūvēja veco ēku replikas un vienubrīd pat grasījās strēlnieku muzeju jaukt nost pavisam.
Arī pārbūves arhitektoniskā iecere turpina šo ideoloģiju kauju. Melnā ēka, kam tagad būs jāsimbolizē “drūmā pagātne”, tiks papildināta ar baltu piebūvi – “gaišo tagadni”. Un viens tās gals būs stiklots – tā būs “apskaidrotā nākotne”. Vēl vairāk – laukumā līdzās esošajam strēlnieku piemineklim taps vēl viens – memoriāls padomju genocīda upuriem.
Vienā laukumā divi pieminekļi, turklāt divu naidīgu ideoloģiju pieminekļi! Ar ko šāda pretnostatīšana atšķiras no pagātnes noliedzēja Ulmaņa vai komunistiem? Vai jaunu patiesību var uzcelt ar vecām kļūdām?
Salaspils memoriālam ir paveicies vairāk, jo ideoloģijas tajā ir mazāk. Tāpat to paglābusi padomju laikiem tipiskā nespēja izdarīt iesākto līdz galam. Memoriālu uzcēla, bet ekspozīciju par nometnes vēsturi – atlika un tā arī nekad neuztaisīja. To sāka veidot tikai šogad – ar daudz precīzāku attieksmi pret vēstures faktiem un iespēju kliedēt vecus padomju propagandas mītus, kas krietni pārspīlēja Salaspilī ieslodzīto un nogalināto skaitu.
Jaunās ekspozīcijas dizaina pieeja ir nevis iznīcināt vai pārbūvēt veco, bet tikai neuzbāzīgi papildināt un izskaidrot. Memoriāla drūmajai betona vārtu ēkai neviens “gaišo tagadni” klāt nebūvēs.
