Arhitektoniski mākslinieciskā izpēte savā ziņā līdzinās detektīva darbam, kārtu pa kārtai kā fiziski, tā teorētiski atsedzot laika slāņus kādas ēkas vēsturē un palīdzot apzināt tās vērtības, reizēm izdarot arī negaidītus atklājumus.
Būvpētnieks ir tas, kurš šajā procesā summē dažādu palīgdisciplīnu un citu speciālistu – inženieru, vēsturnieku, arheologu, mākslas zinātnieku, mikologu u.t.j.pr. – slēdzienus. Vēsturiskā vide ir ļoti jūtīga, un atjaunošanas gaitā pat ar sīkām kļūdām var iedragāt tās autentiskumu. Speciālistiem, kas ar vēsturi šiem jautājumiem strādā ikdienā, jušana izstrādājas profesionāli...
Ilze Martinsone: Vispirms tev gribu uzdot personīgu jautājumu, jo ir pieņemts domāt, ka latviešu arhitektu stiprā puse ir rekonstrukcijas – vēsturisku ēku atjaunošana un restaurācija. Tieši par šādām nominācijām tiek saņemtas balvas arhitektūras gada skatē. Un tomēr man ir sajūta, ka reālo speciālistu, kas šajā jomā darbojas, ir ļoti maz, un vēl mazāk ir teorētiķu – pētnieku, kas tik dziļā līmenī interesējas par vēsturi. Ilmār, kas noteica tavu izvēli – pievērsties vēsturiskajai tematikai arhitektūrā?
Ilmārs Dirveiks: Varbūt tas ir stāsts par to, kā bērnības romantiskie sapņi realizējas dzīvē… Jo mēs esam tā paaudze, kas vēl lasīja grāmatas, un man ļoti patika grāmatas par vēsturi. Arī par tehnikas vēsturi, par piedzīvojumiem. Piemēram, "Ķēniņa Zālamana raktuves" – manā dzīvē tas ir piepildījies! Man ir pazemes ejas, pagrabi, pilsdrupas, muižas, kapenes un tā joprojām, kas ir pilnas ar dārgumiem! Un šie dārgumi ir informācija par to, kā bija, kas bija, un ar laiku jau pētniekiem rodas arī jautājums – kāpēc tas bija.
Jo patiesi – arhitektu-praktiķu, kas nodarbojas tikai ar vēsturiskajām ēkām, Latvijā ir no pieciem līdz desmit.
Bet Latvija ir mazs tirgus un varbūt arī vairāk nevajag. Savukārt pārējiem kolēģiem jābūt gataviem, ka viņu dzīvē tādi objekti būs neizbēgami, nebūs jau tikai jaunas ēkas.
Lai gan jāsaka, ka savulaik biju domājis kļūt par mākslinieku – tas nepiepildījās, un kļuvu par arhitektu. Bet tas ir arī stāsts par būšanu īstajā vietā un īstajā laikā. Kā jau tu teici, tas bija brīdis, kad Pēteris Blūms dibināja Arhitektoniskās izpētes grupu, un tajā es saskatīju savu iespēju.
Kā jau tu saki, daudziem arhitektiem nākotnē iznāks daudz ar to sastapties: atceros laiku pirms 2008. gada krīzes, kad jaunie arhitekti Itālijā un citviet Eiropā uz mums skatījās ar skaudību – sak, jums ir tik daudz jaunu būvju, bet mums visu laiku jāstrādā mantojumā! Neizbēgami pienāk brīdis, kad ir ne tikai jaunbūves, bet jātiek galā arī ar to, kas mums ir. Bet, runājot par tavu profesiju – tu jau iezīmēji ļoti skaistu un romantisku taku. Arī es vienmēr to esmu uztvērusi kā aizraujošu detektīva darbu, kad tu kā arheologs slāni pa slānim lobi vaļā, atrodi saktu vai kaut ko citu. Vai vari īsi raksturot, kas tad ir šī arhitektoniski mākslinieciskā izpēte un kāpēc tā vispār vajadzīga?
Te ir savas definīcijas – garas un sarežģītas, bet vienkārši sakot – tas ir tāds pats analītisks pētījums kā citi. Tāds integrāls jeb summējošs pētījums. Tas nozīmē, ka man no kolēģiem nepieciešama informācija no visdažādākajām palīgdisciplīnām – tie ir arheologi, vēsturnieki, būvinženieri, mākslas zinātnieki un tamlīdzīgi. Šo visu bagāžu saliekot kopā, dodos uz konkrēto ēku, un īpaši saistoša ir – kā man kāds cilvēks sacīja – loģika un dedukcija. Tas nav tikai fiziski. Arī fiziski, protams – noņemot slāni pa slānim. Bet šo slāni pa slānim var noņemt arī teorētiski, domāšanas ceļā – bieži vien atklājumi notiek tādā veidā. Jo arhitektoniski mākslinieciskā izpēte ir tāda pati ekspertīze un tehnisks slēdziens par ēku kā par slimnieku – tikai tāda konstruktīvi tehniska ekspertīze. (..) Jo vairāk zinām par objektu – kā ārsts par slimnieku, jo jūtamies brīvi un pamatoti savā rīcībā, un tas ir ļoti svarīgi attiecībā pret mūsu mantojumu – lai mūsu darbības būtu pamatotas.
Visprecīzākā – dendrohronoloģijas datēšanas metode
Runājot par metodēm, tu jau pieminēji, ka tas ir ļoti komplekss skatījums – nāk kopā visvisādu veidu speciālisti. Bet četrdesmit gadu laikā noteikti ir daudz kas mainījies, mums ir pieejamas tādas tehnoloģijas, kādu savulaik nebija. Un par metodēm man sevišķi valdzinošs liekas tavs stāsts, kā tu jāteniski sēdēji uz sijas Jēkaba katedrālē un zāģēji no tās kādu gabaliņu, un mērķis bija tieši jaunās tehnoloģijas izpēte.
Cik nu šīs tehnoloģijas ir jaunas – tā ir 20. gadsimta otrā puse... Protams, tas bija gadījums, kad izmantojām tā saucamo dendrohronoloģijas datēšanas metodi, kas šobrīd ir visprecīzākā – tas nozīmē, ka tiek datēts koks, kas iebūvēts ēkā, līdz pat apskaužami fantastiskai precizitātei – tiek noteikts gads, kad tas nozāģēts, tiek noteikts, vai tas ticis pludināts vai žāvēts. Tā ir viena no brīnišķīgākajām disciplīnām!
Vēl ir būvfizikālā izpēte, ķīmiskā izpēte un mikoloģiskā izpēte, krāsu izpēte. Ja zinām, piemēram, to, kad ir izgudrots kāds konkrēts krāsas pigments un to atrodam ēkā, tad zinām, ka ēka varētu būt celta tad, kad tas pigments jau pastāvēja. Tās visas ir palīgdisciplīnas, kuras arhitektūras pētniekam ir jāsavāc kopā – arī ar kritisku skatu, jo neviena no metodēm nav pilnīga. Īpaši interesanta ir keramikas datēšanas metode – varam paņemt ķieģeli no viduslaiku pilīm un vairāk vai mazāk tuvināt [ēkas būvēšanas] datiem. Tās visas ir palīgdisciplīnas, kas jāsaliek kopā, lai arhitektūras būvpētnieks to visu varētu summēt par konkrēto ēku: sākot no arhīvu datiem – kā interpretēt tos pāris teikumus, kas atrodami arhīvā, un kā tos salikt kopā ar to, ko atrodam ar tehnoloģiju palīdzību. Tehnoloģijas, protams, ļoti palīdz, bet tās joprojām nav absolūtas.
Tavās rokās ir izpēte, bet pēc tam nāk vēl viens speciālists – arhitekts, kurš gatavo reālu atjaunošanas projektu. Vai jūs no savas puses, būdami pētnieki, arī tālākajā procesā veicat kādu uzraudzību?
Jā, tieši tāpēc arī tika dibināta atsevišķa specializētā grupa, jo līdz tam arhitekti paši atkarībā no savām prasmēm un pieredzes izpēti veica kopā ar tehniķiem. Lai gan – mana specialitāte nav tikai absolūti teorētiska: esmu tāds praktiskais teorētiķis – esmu klātesošs arī projekta realizācijā, jo izpēte jau turpinās arī tad, kad ēka pavisam praktiski tiek atjaunota. Īpaši jau tad, ja esam vienā birojā ar kolēģiem, kuri projektē – tad jābūt ļoti ciešai sadarbībai, jo patiesi: kad notiek lielie būvdarbi, visās vēsturiskajās ēkās visdažādākā informācija nāk klāt vēl un vēl – piemēram, zem grīdas dēļiem tiek atrastas vēstules, dokumenti, un tā ir negaidīta vēsturiska informācija. Un pētījumi arhitektam palīdz atrisināt karsto jautājumu, kas tajos parādās – uzreiz to visu var ietilpināt kopējā ainā par objektu. Tāpēc šī sadarbība ir tāda praktiski teorētiska – jo pats esmu klāt būvniecības procesā uz sastatnēm un redzu, kā tas viss realizējas.
Viens piemērs ļoti labi ilustrē tavu teikto – tā ir Rīgas pils, kuras atjaunošanu bremzē ne tikai naudas trūkums un tas, ka ceļas būvdarbu cenas, bet arī tas, ka tik milzīgi darbi Rīgas pilī diezin kad vispār ir notikuši. Atklājumi nāk vēl un vēl, un vēl, un tas var mainīt atjaunošanas koncepciju.
Tā arī notiek. Gandrīz visos objektos vairāk vai mazāk ir kaut kādas izmaiņas, īpaši tik lielos objektos, kur notiek ilgstoši darbi. Ar to jau visu laiku sev nervus bendē gan pasūtītājs, gan arhitekti, kuri nepārtraukti dabū kaut ko pārzīmēt… Rīgas pilī tās patiešām bija ļoti būtiskas, dārgas izmaiņas, kas bija jāveic. Bet parasti jau būvnieks ar to rēķinās – izmaksās tiek iekļautas prognozējamās izmaiņas. Burtiski pēc šī ieraksta došos uz Rīgas pili, kur notiks gatavošanās konferencei un būs ziņojumi par šiem negaidītajiem atklājumiem, kuri izmaina un galvenokārt sarežģī dzīvi ne tik daudz arhitektam, kā pasūtītājam. (smejas)
Patiešām, bieži vien ir tā, ka pasūtītāja īpašumā ir kāds kultūras piemineklis, bet viņa plāni ir pavisam citi. Mana pieredze rāda – vēl neesam iemācījušies izmantot tās priekšrocības un mārketinga iespējas, ko dod mantojums. Atceros, reiz kādam veikalam bija tāds diezgan vulgārs reklāmas sauklis – "Ja tu nopirksi šito, tev būs tas, kas nav tavam kaimiņam." Un man liekas, ka kultūras piemineklis ir tieši tas, kas nav tavam kaimiņam. Tas tev ir vienīgajam! Bet vai pasūtītājs vienmēr uztver adekvāti šo iespēju?
Šim jautājumam ir divas daļas. Pirmā – kāda ir cilvēku attieksme pret arhitektonisko izpēti? Attieksme ir normāla – kā pret jebkuru slēdzienu un ekspertīzi. Attieksme mainās brīdī, kad mums par kaut ko ir jāmaksā. Un tas ir dabiski – ja mums ir īpašums, jāmaksā īpašuma nodoklis, un tas nekad nav iepriecinoši – par kaut ko maksāt. Un otra lieta. Ir pagājuši 30 gadi. Savulaik bijām spiesti dzīvot mantotajos īpašumos, bet pa šo laiku katram bijusi iespēja tikt vaļā no visiem apgrūtinājumiem un izlemt, vai viņš to vēlas vai nē. Šobrīd, domāju, šī lieta ir sakārtojusies. Bijuši gadījumi, kad cilvēki nopērk pilnīgas drupas – tikai četras sienas, un nesteidzoties, bez ambicioziem mērķiem, domā – nu, kaut kad uzlikšu jumtu, varbūt arī nē, un visu dara pakāpeniski.
Cilvēki paši izvēlas savu ceļu – vairs nevienam netiek uzspiests. Nepatīkamāk ir tad, ja izliekas, ka nav zinājis [par vēsturisko mantojumu]. Visas šīs rotaļas ap kāpu zonām Jūrmalā un tamlīdzīgi – šobrīd vairs neviens nevar teikt, ka nezinātu, ko viņš pērk.
Ne tikai plastmasas logi
Mans nākamais jautājums ir par gala rezultātu, kad izieta izpēte un ēka top gatava – tā tiek restaurēta. Daudzu gadu garumā attieksme pret to, kas ir restaurācija, ir stipri mainījusies. Mana pamatdarbavieta [Latvijas Arhitektūras muzejs – red.] atrodas vēsturiskajā kompleksā "Trīs brāļi", kas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika projektēts kā vieta, kur notiks restaurācija, un mēs redzam, cik šī attieksme toreiz bijusi brīva: portālu pārvietoja no vienas ēkas uz otru, iebūvēja sienas skapi, kāda tur nekad nav bijis. Attieksme pret restaurāciju laika gaitā mainās, un šodien jautājums ir tāds: kā nepārvērst vēsturisko vidi un neradīt to plastmasīgu? Ja ēkai ir simt vai divsimt gadu, mums tas vecums ir jājūt. Nākot uz Radio māju, gāju gar Finanšu ministriju un ar interesi skatījos – tur tiek pašlaik restaurēta fasāde, un uz fasādes ir uzraksts no kara laikiem par to, kur atrodas bumbu patvertne. Un man ļoti interesē, vai šis uzraksts pēc restaurācijas tur paliks vai ne. Jo tā ir iespēja stāstam! Šodien bumbu patvertnēs sēž ukraiņi, un arī mēs to esam darījuši – pirms 80 gadiem. Un uzraksts ir dzīva liecība par to.
Jā, šis uzraksts paliks, un tas būtu absolūti normāli.
Vēsturiskā vide ir ļoti jūtīga, smalki runājot – sensitīva. Un patiešām ir tā, ka ar sīkām kļūdiņām var krietni iedragāt tās autentiskumu, patiesumu.
Interjers var būt kičīgs un naivs, bet var būt arī haotisks un nepārdomāts, un tas ļoti iedragā kopējo skatu. Tā ka plastmasas logi vai durvis nav obligāti – ēkas izskatu var traumēt, arī neuzmanīgi veidojot interjera iekārtu vai kaut ko nepareizi izdarot un zaudējot vienīgo, kas ir. Protams, speciālistiem, kas ar to nodarbojas ikdienā, šī jušana izstrādājas profesionāli. Tādēļ jau tiek veidotas ekspertīzes un vērtējumi gan pilsētām, gan atsevišķām ēkām, un to dara pieredzējuši profesionāļi. Bet būtu svarīgi apzināties, ka tā ir tik smalka lieta un ka vajag konsultēties – vajag vienkārši konsultēties ar zinošiem cilvēkiem, lai noskaidrotu, kas tavā pavisam vienkāršajā lauku mājā ir galvenais stāsts. Ir ārkārtīgi svarīgi to stāstu saglabāt! Jo cilvēkiem ļoti patīk stāsti – jā, mums ir daudz leģendu un mītu, par kuriem profesionāļiem jācīnās un jāuzraksta arī kaut kas patiess, saprotot, ka vienalga – publikai patiks nevis sausā patiesība, bet leģenda. Bet tā ir virpuļošana ap centrālo stāstu, kuram jābūt daudzmaz patiesumam. Tad ir jēga darboties tajā visā.
Imanta un Zolitūde celta, sekojot saules ceļam
Tu savās lekcijās mini terminu "urbānais autentiskums". Saprotu, ka tas ir tāds jaunveidojums.
Pirmkārt, kā redzam pēc nosaukuma, tas attiecas uz pilsētu: tātad autentiskums var attiekties ne tikai uz atsevišķu objektu – uz lādi, kas tev ir mājās no vecmāmiņas mantota, – bet arī uz pilsētu. Attiecībā uz pilsētu tas gan ir mainīgs jēdziens. Pieņemsim, Zolitūde, Imanta – šie daudzdzīvokļu rajoni savulaik tika projektēti pēc noteiktas sistēmas: tur strādāja kolēģi profesionāļi – pilsētbūvnieki, kuri mājas izvietoja atbilstoši saules ceļam, izsauļojot pagalmus. Rēķinājās ar vējiem, caurvējiem un arī brīvu publisko telpu. Tam laikam tā bija autentiskā urbānā telpa.
Bet tad nāca deviņdesmitie gadi un visas spraugas tika aizbūvētas – visur, kur vien bija kaut kas brīvs, ir kaut kas iecepts, uzcelts; jautājums, vai var tur vispār var iebraukt ātrā palīdzība vai ugunsdzēsēji, jo mašīnu ir desmitreiz vairāk. Šī vide ir mainījusies. Tas ir piemērs, kā viss mainās, taču urbānais autentiskums var būt arī mūsdienīgs: tas var būt Ņujorkas, Manhetenas skats ar debesskrāpjiem. Bet vairāk tomēr mēs to attiecinām uz mazpilsētām. Jo arī te ir jautājums – tāpat kā par ēku: kas ir raksturīgākais konkrētajai pilsētiņai? Un tad mēs pie tā strādājam, uzķerot pilsētiņas kodu, kuru nu nekādi nevajadzētu pazaudēt arī pie objektīvām izmaiņām, kas dzīvē notiek. Tas būtu šis urbānais autentiskums – pilsētas patiesums.
Vai padomju laikā būvētajās ēkas, kuras mēs uzskatām par arhitektoniski vērtīgām, lai arī to celtniecības kvalitāte ir bijusi zema, ir cerība saglabāt to autentiskumu? Nāk virsū siltināšana. Vai mums ir cerība kaut ko glābt, saglabājot autentiskumu?
Jā, cerība tiešām ir, jo šis
process ir ārkārtīgi loģisks un pēctecība jau notiek. Ir izaugusi jauna paaudze, kura jau par to aktīvi interesējas un uzstājas – kaut vai cīņa par Elizabetes ielu 2.
Mūsu paaudze noklāj periodu ar moderno kustību līdz 20. gadsimta vidum, vēl pieķerot piecdesmitos gadus klāt. Tālāk ir mūsu iepriekšējā paaudze, kura veidoja padomju laika telpu ap mums. Un gribētos novēlēt jaunajiem arhitektiem nepalaist garām to brīdi, kad šo ēku autori vēl ir dzīvi, bet nu – diez vai dzīvē tā notiks. Pašlaik šis process ir pārejas etapā, un tad, kad apķeras, ka varēja taču intervēt šos autorus, bieži vien ir par vēlu. Bet es redzu, ka absolūti viss notiek, lai gan problēmas būs tādas pašas – tieši tie paši jautājumi, kas ar baroka pili. Tas būs jautājums par autentiskumu, jautājums par materiāliem. Būs divi varianti: vai nu daudzmaz normāli celta ēka, bet slikti materiāli, vai arī slikti materiāli un labi celts. Cik zinu no igauņu pieredzes, viena no problēmām ir nekvalitatīvi materiāli, kas tika pielietoti padomju laikā.
Bet vienalga – reiz pienāks brīdis, kad būs pēdējā Imantas un Zolitūdes māja – pēdējā, kas būs jāsaudzē. Un būs tie paši jautājumi. Bet šobrīd viss notiek – nāk jauni spēki, jauna paaudze, kas ar to darbojas.
