Jana un Edgars ar miniatūru veidošanu nodarbojas jau četrus piecus gadus. Abiem ir bijusi pieredze mākslās. Jana nodarbojusies ar fotogrāfiju un datorgrafiku, kā arī taisījusi rotas un dizaina priekšmetus. Edgars strādā par butaforu Latvijas Nacionālajā operā un baletā.
"Man ir ķimerēšanās visu mūžu. Man ir patikušas sīkas lietiņas. Man tas hobijs un darbs pārklājas," stāsta Edgars. Īsts miniatūrists, kad taisa tās lietiņas, tās arī veido gluži kā realitātē. "Ja tev ir šāds māla šķīvis, tad tu ņem mālu un pats arī viņu taisi no māla. Ja tev ir koka krēsls, tu viņu taisi no koka. Tā filozofija ir tāda, ka man patīk izzināt pasauli kā jebkuram citam cilvēkam. Man ir interesanti, kā top lietas, un tad es ņemu un taisu to mazo lietiņu no īsta koka," Latvijas Televīzijas "Kultūrdevai" sacīja miniatūru mākslinieks Edgars Briedis. Taujāts, vai tas viss arī strādā:
"Tur arī ir tā burvība, ka labai miniatūrai ir jāstrādā. Tas ir liela samazinājums maziņā, kas arī strādā un darbojas kā dzīvē."
"Ir tā, ka miniatūristam ir jābūt arī tādam kā krāmu vācējam, līdz ar to mēs ļoti labprāt apmeklējam krāmu tirdziņus un vācam dažādas lietas, kas varētu atgādināt par kaut ko, lai tās pārveidotu. Dažreiz tās ir gatavas miniatūras, kuras mēs atrodam, kas ir senākas, kuras var pēc tam iekļaut savā darbā pārveidojot. Šie šķīvīši – šis ir pudeļu korķis, ko liek virsū pudelēm. Ja uz to paskatās citām acīm mazliet, tad tas var kļūt par kūku šķīvi," rāda Jana Kļavinska.
Abi esot pat prasījuši draugiem un radiem, ja met ārā kādus ozolkoka skapjus, lai saglabā un atdod detaļas, jo viņiem tas ir krāms. "Man tas ir.. no viena dēļa var uztaisīt 10 mazas citas miniatūriņas," sacīja Edgars.
"Kultūrdeva" meklē talantus
Ja arī jūs zināt kādu, kurš dara apbrīnojamas lietas, un kas jūs ir pārsteidzis, tad noteikti rakstiet mums [email protected]
Abiem miniatūru veidošana ir kā hobijs, ko nevarot nedarīt.
"Katru dienu mēs kaut ko uztaisām. Jā, ar retiem izņēmumiem katru dienu kaut kas top, un mēs nevaram apstāties. Ir galvā daudz domu, ko gribas realizēt, to pasauli radīt, kura galvā ir iedomāta. Tas mērķis mums pašiem vēl nesen nebija tik skaidri nodefinēts. Mēs to darījām prieka pēc, bet bija doma to padarīt par biznesu. Latvijā šim auditorijas nav, jo cilvēkiem nav šāda mēroga leļļu māju, kurās viņi krātu. Savukārt Vācijā, Nīderlandē viņi nopērk leļļu māju, un viņi visu dzīvi to apmēbelē, un tā nav bērnu rotaļlieta, bet pieaugušo hobijs. Tās mēbeles ir ļoti dārgas, tas ir process, un Latvijā īsti auditorijas nav. Tad tā doma bija, ka varētu strādāt uz ārzemēm, bet tad mēs nonācām pie tā, ka mums ir mazliet pat žēl to atdot, jo tajā sirds ir ieguldīta, tas nav tāds rūpniecisks process, kad daudz eksemplārus taisi. Tu taisi vienā, tas ir apmīļots, apčubināts, izdomāts," stāsta Jana.
Māksliniekiem gan esot padomā veids, kā kādreiz savu darbu parādīt citiem. "Mums gribētos radīt tādu pasaku vietu, kas ir bērniem un vecākiem kvalitatīva laika pavadīšanas vieta, kur mēs atceramies pasakas un varam tajās iejusties. Būtībā tā ir tāda pasaku 3D vizualizācija, vieta, kas būtu ar dažādiem uzdevumiem pildīta," atklāja Jana.
