“Protams, pirmais ir Latvijas brīvvalsts. Toreiz mēs vēl nezinājām vārdu “dizains”, bet tas bija dizains. Par to runāja tādi Latvijas patrioti kā Ansis Cīrulis, Jūlijs Madernieks, Jēkabs Bīne, Romāns Suta. Saliekot šos autorus kopā, redzam, ka veidojās stilistiski ārkārtīgi vienots noskaņojums,” ar izstādi iepazīstina Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska.
Turklāt arhīvu fotogrāfijās redzams, kā šie, tolaik vēl par dizaina priekšmetiem nesauktie darbi, izskatījušies cilvēku mājokļos.
“Otrs stāsts ir par to, kā mēs reprezentējam savu valsti, jo caur dizainu valsts tiek arī reprezentēta. Mākslinieks ar savu vizuālo valodu ir kalpojis visām ideoloģijām,” uzskata Baranovska.
Piena dzeršanas aicinājumi plakātos, ko tagad dēvētu par reklāmu, apliecina, ka dizains ir arī būtiska tautsaimniecības veicināšanas sastāvdaļa.
Izstādes ideoloģisko sadaļu veido gan dažādu laiku sociālie plakāti, gan trauki, kas atspoguļo gan Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, gan padomju gadus. Piemēram, apskatāma 70. gados radīta porcelāna vāze veltīta Ļeņinam.
Svarīga dizaina joma ir arī saziņa vai komunikācija, un arī tai veltīta atsevišķa izstādes sadaļa.
Tajā īpaši izcelts Jāņa Krieva mantojums – Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas rekonstrukcija 70. gadu nogalē, kas bija nozīmīgākais kompleksā dizaina risinājums padomju Latvijā.
“Tas ir unikāls stāsts, kad notiek ļoti kompleksa Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas vienota rekonstrukcija, kas ir ļoti mūsdienīga tiem laikiem, atbilst tādiem pašiem standartiem kā Lielbritānijā vai citviet Eiropā. Kāpēc tik vērienīgs projekts? Un kāpēc viņiem nevieni funkcionāri neaizliedza realizēt pārdrošas idejas? Tādēļ, ka Maskavā 1980.gadā notika olimpiskās spēles un bija paredzēts, ka daļa no svarīgajiem ārzemju viesiem brauks ar vilcieniem cauri Rīgai, un Rīga būs tāds tranzīts. Un par godu tam Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija ir jāuztaisa skaista un moderna,” stāsta Baranovska.
Viens no izstādes stāstiem veltīts arī Zaigas un Māra Gaiļu 80. gados veidotajai grāmatai “Mēbeles jauniem cilvēkiem”, ko ļoti daudzi savulaik izmantoja kā rokasgrāmatu, kā izveidot savas mājas interjeru.
Tāpat atsevišķs stāsts veltīts arī Kārļa Irbīša konstruētajām saplākšņa lidmašīnām.
“Mums tagad liekas, kā tas ir iespējams? Lidmašīnas taču būvē kaut kur citur. Bet arī Latvijā bija sava aviācijas industrija, un par to ir stāsts, jo tas ir ļoti nozīmīgi, ka 30. gados bija šī uzdrīkstēšanās, spēja nebaidīties, būt avangardā un tieši laikā,” akcentē muzeja vadītāja.
Pašā zāles centrā ir vieglāka atmosfēra, kas vēsta par dizainu patērētājkultūrā. Redzams slavenais Gunāra Glūdiņa modelētais mopēds, fotoaparāts “Minox”, radioaparāts “VEF. Spīdola”, arī “Rīgas auduma” paraugi, arī skaņu plašu vāki un “Laimas” šokolāžu dizains dažādos laika posmos.
Arī pati izstāde dizainiski veidota atšķirīgi no tradicionālajām muzeja izstādēm, pašā zāle vidū uzbūvēta vēl viena atsevišķa telpa.
Kā skaidro vizuālā koncepta autore Ilze Kalnbērziņa, šī telpa ir izstāde izstādē. “Ja pārējā ir tāda ļoti klasiska izstāde, tad šī ir telpa, kur dizains robežojas ar mākslu. Šeit visi priekšmeti ir kā skaistuma objekti,” norāda Kalnbērziņa.
Artura Riņķa kinētiskais objekts “Sakta”, Veras Vidukas sienassega “Bārta”, Sarmītes Māliņas oriģinālmaketi žurnālam “Avots” ir daži no paraugiem, kas skatāmi no kopējās izstādes atdalītajā – baltajā telpā.
“Mēs neveidojam hronoloģisku stāstu, bet tādus spilgtus punktus, kad dizains ir bijis tieši laikā un bijis svarīgs, un pateicis kaut ko vairāk par mūsu latviešu tautu, viedumu, čaklumu, skaistuma izjūtu un daudz ko citu,” uzsver Baranovska.
Nesenāko dizaina paraugu stendos nozīmīga vieta otrreizējās pārstrādes priekšmetiem. Puķu podi no kafijas biezumiem, bišu vaska un kokvilnas auduma savienojums, kas, nonākot siltās rokās, ieņems ietinamā objekta formu, kartona mēbeles un citi dabai draudzīgi dizaina priekšmeti.
Izstāde “Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs apskatāma līdz janvāra nogalei.
