1935. gada 18. novembris. “Tauta ir uzcēlusi pieminekli kā uzticības apliecinājumu Tēvzemei un Brīvībai”.
Tautas ziedojumu apmaksāts, uzcelts četru gadu laikā. Pārdzīvojis varas maiņas, okupācijas, nojaukšanas idejas, atmodu un renovācijas.
“Tā ir svēta vieta,” uzsver mākslas zinātniece Ruta Čaupova. “Visa šī kompozīcija... Priekšā piemiņas terase, kur var likt ziedus, paklanīties kā pie altāra.. Obelisks ir sena forma, parasti lieto tīrā formā. Bet tik bagātīgi papildināts un pašā augšā, es nezinu, kur vēl pasaulē, - sievietes tēls ar paceltām rokām un augšā ir zvaigznes.”
Vistuvāk zemei ir divi ciļņi Brīvības pieminekļa lokveida kāpņu aizmugurē. Viens – dziesmu svētku gājiens, otrs – karavīru gājiens
“Vai būtu [tēlnieks Kārlis] Zāle paredzējis, ka te nāks Dziesmusvētku gājiena cilvēki gandrīz katru reizi garām un ka tas būs ārkārtīgi svarīgs visai tautai,” retoriski vaicā Čaupova.
Nākamajā līmenī centrā ir uzraksts “Tēvzemei un brīvībai”, četras stūru skulptūru grupas un divi ciļņi.
Labajā pusē – priekšpusē skulptūru grupa Tēvzemes sargi ar senkareivi priekšplānā.
Aiz tēvzemes sargiem – cilnis cīņa pret Bermontiešiem uz dzelzs tilta. Itāļu travertīnā kaltie karavīri nu jau gandrīz 100 gadus pēc bermontiādes joprojām steidz aizstāvēt Latviju. Brīvības pieminekļa labajā pusē aizmugurē – skulptūru grupa ģimene. Priekšplānā ar palmas zaru rokā māte, aiz viņas – dēli.
Otrā pusē uzrakstam Tēvzemei un Brīvībai – grupa Darbs. Priekšplānā zemnieks, viņam blakus – zvejnieks un strādnieks. Un tieši strādnieka tēlā Brīvības pieminekļa autors Kārlis Zāle iemūžinājis pats sevi.
Kreisajā pusē uz ciļņa - 1905. gads. Strādnieki darba skotelēs ar uzgriežņu atslēgām un citiem darbarīkiem uzbrūk dragūniem. Aizmugurē kreisajā pusē – gara darbinieki ar zintnieku priekšplānā.
Ceļot skatienu augstāk, ir pelēka granīta skulptūru grupas. Centrā – Latvija ar vairogu, zobenu un labības kūli rokās. Kreisajā pusē – vaidelotis.
Viņam pie kājām – zirga galvas skelets, kas atvairot ļaunumu. Bet labajā pusē – Lāčplēsis saķēries cīņā ar lāci.
Brīvības pieminekļa aizmugurē pelēkā granītā – važu rāvēji. Atšķirībā no pelēkā granīta tēliem pieminekļa priekšpusē važu rāvēji ir ļoti telpiski un, šķiet, raujas āra no pieminekļa, prom uz brīvības aleju.
Un augšā ir brīvības statuja ar paceltajām rokām.
“Brīvības statuja – viņai ir pieliekta galva. Viņa pati augšup neskatās, skatās uz pasauli, bet paceļ šo pasauli augstākā plānā,” norāda Čaupova.
