To, ka vietas garu nenosaka tikai uzpucēta vide, saprot liela daļa saimnieku, bet ne visiem pietiek enerģijas savu māju kaut daļēji piepildīt ar kultūras norisēm. Oleros tā notiek, jo vairāk nekā trīsdesmit gadus kompleksu apsaimnieko divas mākslinieku ģimenes, cenšoties ar pietāti attiekties pret autentiskām vērtībām, bet nevairoties no ciemiņiem un mūsdienu norisēm. Par muižas īpašo vērtību un saimnieku faktoru būvkultūras kontekstā vēsta Dr. Arch. Jānis Zilgalvis.
Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Atmodas sākumā 1989. gadā muižā sāka saimniekot koktēlnieku Kārļa Zemīša un Jāņa Cīruļa ģimenes. Tika nodibināta biedrība “Oleru muiža”, kas ir īpašuma apsaimniekotāja.
Galdniecības paraugstunda
Pēc izpētes aktīvi tika uzsākti restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, īpašu uzmanību pievēršot autentiskumam. 2000. gadā muižas kungu māju daļēji izpostīja ugunsgrēks. Dzēšanas darbu laikā uz sienām atklājās vēl nezināmi gleznojumi, kas tika nostiprināti un pasargāti no bojāejas. Oleru muiža ir plaši pazīstama visā Vidzemē ar tajā organizētajiem kamermūzikas koncertiem. Muižā norisinās arī dažādi izglītojoši pasākumi.
Apbūves centrālās daļas plānojums ir klasisks, izvietots ap kvadrātveida pagalmu, kura centrā atrodas apaļš zālājs. Simetriski abās pusēs galvenajai ēkai – kungu mājai (18. gadsimta 80. gadi) – grupēta klēts un pārvaldnieka māja (ērberģis), kas ir vienādas. To vēsturiskās ieejas saglabājušās sākotnējā vietā – cokolstāvā. Kungu mājas vienā galā atrodas mūra veranda, kas tapusi ap 1910. gadu, un to raksturo neoklasicisma stila izpausmes, kuras vislabāk redzamas logu veidojumā. Tie restaurēti 2009. gadā. Kungu mājas parka pusē 19. gs. beigās tapusi koka konstrukcijas veranda, atsaucot atmiņā t. s. Šveices jeb vasarnīcu stila būves.
Arī veranda cieta 2000. gada ugunsgrēkā, bet 2008. gadā tika atjaunota, apmācot jaunos amatniekus pieredzējušu meistaru vadībā. Ēkas būvgaldniecības izstrādājumi un telpu apdare restaurēta un atjaunota pēc esošajiem paraugiem, kur to nebija – pēc attiecīga laikmeta analoģijām. Īpaša uzmanība pievērsta pat vissīkākajām detaļām. Amatniecības darbu izpildījums ir rūpīgs, augstas kvalitātes veikums, kas liecina par augsta līmeņa būvkultūru. Arī klētī daļa no telpām atvēlētas sabiedriskiem pasākumiem, īpašu uzmanību pievēršot atbilstošam interjeram.
Ainava kā virsvērtība
Muižas ainavu parks bija neliels – aptuveni 8 hektāri (ha). Skats no koka verandas paveras uz lielo lauci, kuru ieskauj lapegļu, ozolu un liepu grupas. Ap tām vijas lokveida pastaigu celiņi, no kuriem redzamas jaukas intīmas ainavas. Viena no tām ir neparastāka – uz bijušo ezeru, kura vietā tagad ir purvs. Parka restaurācijai pievērsta liela uzmanība. Jau no 2008. gada tiek veikti pārdomāti labiekārtošanas darbi, atjaunots vēsturiskais sakņu un garšaugu dārzs. Sākotnējā vietā pēc vēsturiskiem paraugiem uzcelta lapene, 2 km gara pastaigu taka ved uz blakus esošo mežu. Arī parka un dārza izveidē jūtama dziļa pietāte pret kultūrvēsturiskām vērtībām; ikviena darba pamatā ir rūpīga izpēte, lai novērstu nejaušības un nepārdomātus risinājumus.
Oleru muiža, neskatoties uz dažādām likstām, turpina pilnveidoties un attīstīties. Tā ir viena no Ziemeļvidzemes pērlēm, plaši pazīstama un apmeklēta. Ikreiz tajā var atklāt kaut ko jaunu un smelties ierosmi novatoriskām idejām," raksta Jānis Zilgalvis.
Radoša domāšana un amatu prasmes ir stabils kapitāls, lai vietu atjaunotu bez lielām investīcijām. Oleri ir labs piemērs, kā stāties pretī grūtībām un neatlaidīgi turpināt uzsākto darbu. Spēku dod arī līdzcilvēki, jauki ciemiņi, mūzika un pastaigas.
