Daugavgrīvas cietoksnis blakus tagadējai Bolderājai teju 400 gadus bija pirmā, tāpēc vissvarīgākā Rīgas aizsardzības līnija no jūras puses. Šīs vietas ģeogrāfija laika gaitā pamatīgi mainījusies. Vēl pirms 500 gadiem Daugava ietecēja jūrā tur, kur tagad Vecdaugavas gultne Vecāķos. Bet, kad radās tagadējā ieteka, Daugavgrīvas cietoksni uzcēla tieši jūras krastā. Tagad tas no jūras atrodas 2 km attālumā – šo sauszemes strēli (tagadējo Rīgas Daugavgrīvas apkaimi blakus Bolderājai) upe sanesusi klāt vēlāk.
Cietoksni zviedru-poļu kara laikā 1608.gadā dibināja Zviedrijas armija. Kara tehnoloģijas arī tolaik attīstījās strauji, tāpēc cietoksnis tika nemitīgi pārbūvēts. Tagadējo zvaigznes formu – ar sešiem bastioniem un piecām ravelīnu saliņām – tas ieguva ap 1680. gadu. Līdz pat 20. gs beigām, kad cietoksni pameta Padomju armija, tas vienmēr kalpojis militārām funkcijām. Līdz mūsdienām pārsteidzoši labi saglabājušās tā aprises, aizsarggrāvis, vaļņi un vaļņos iebūvētie kazemāti.
Jaunās neatkarīgās Latvijas armijai cietoksni nevajadzēja, un 1999. gadā Aizsardzības ministrija to iznomāja privātam attīstītājam SIA „Aumeistaru muiža” – ar tālejošu plānu teritoriju privatizēt. Attīstītājs te solīja daudzmiljonu investīcijas un izklaides leiputriju – lielu viesnīcu, konferenču centru, muzeju, veikalus, restorānus, kempingu un pludmales. Bet utopiskie plāni izkūpēja. Nomnieks stiepa gumiju un nemaksāja ne nomas maksu, ne algas būvniekiem, piemineklis turpināja brukt, valsts līgumu lauza, un tagad Privatizācijas aģentūra nolīgusi apkaimes aktīvistus – biedrību „Bolderājas grupa”, kas apņēmusies cietoksni uzturēt kārtībā un nodrošināt ekskursijas.
Pēc apdedzināšanās ar „Aumeistaru muižas” utopiskajiem solījumiem Privatizācijas aģentūra izlēma cietoksni neprivatizēt un piedāvāja dažādām publiskām institūcijām – Aizsardzības, Satiksmes, Kultūras ministrijai, Kara muzejam, Rīgas domei... Visi piekrita – privatizēt nedrīkst. Bet savā aprūpē negribēja ņemt neviens. Tikai Kultūras ministrija piekritusi konsultēt vietējos entuziastus talkotājus kaut kādu projektu naudu piesaistē.
Pienācīgai cietokšņa saglabāšanai patiesībā ir tikai divi scenāriji – dārgais un... nedaudz mazāk dārgais. Vai nu pamatīgi restaurēt zudušo, vai vismaz rūpīgi iekonservēt palikušo. Bet ar kādu saturu to piepildīt?
Reālu ilgtermiņa plānu nav pat vietējiem aktīvistiem. Kur nu vēl naudas. Labākais, kas ar cietoksni pēdējos pārdesmit gados ir noticis, ir dažas īstetermiņa kultūras aktivitātes – teātra festivāls „Homo Novus”, pēdējos divus gadus arī Dāvja Kaņepes iniciētais festivāls "Komēta". Bet tās ir tikai dažas dienas gadā. Pārējā laikā unikālais cietoksnis stāv tukšs, maz apmeklēts, un, izņemot pašaizliedzīgos apkaimes aktīvistus, tā īsti nevienam nav vajadzīgs.
Triangula bastions – biroju ēka Daugavmalā – savukārt ir mūsdienīgs “citāts” par citu Rīgas cietoksni – to, kas stiepās visapkārt tagadējai Vecrīgai.
Ironiski, ka "Triangula bastiona" projekts sākās ap to pašu laiku, kad SIA „Aumeisteru muiža” sāka rosīties Daugavgrīvā - deviņdesmito gadu beigās -, un tās īpašniecei piederēja kapitāldaļas arī Triangula attīstītājā SIA „Spēks-R”.
Deviņdesmitajos vēl gaisā virmoja padomju laikos populārās Vecrīgas telpiskās atjaunošanas idejas. Nupat bija tapušas imitētā zemes aizsargvalnī iebūvētās autostāvvietas pie Jēkaba kazarmām, un arhitektam Pēterim Blūmam kopā ar SIA "Spēks-R" dzima ideja atjaunot arī trīs Daugavmalas bastionus – arī kā pazemes stāvvietas. Šodien tas šķiet neticami, bet jā – krastmalā iepretī Vecrīgai plānoja izcirst kokus un aizbūvēt to ar veselām trim autostāvvietu jaunbūvēm.
Ideja it kā jauka – paslēptas autostāvvietas ļautu sašaurināt ielas braucamo daļu un atdot to gājējiem ūdensmalu baudīšanai. Taču tā bija vēl viena utopija.
Vispirms jau tāpēc, ka šāds projekts neatbildēja uz jautājumu, kur tad likt intensīvo transporta plūsmu, ja krastmalas caurlaidība saruks. Otrkārt, pat ja virs zemes bastioni nebija saglabājušies, profesionāļiem būtu bijis jāparedz, ka zem zemes palikuši to vēsturiski vērtīgie pamati.
Notika paredzamais neparedzētais – pirmo sāka celt Triangula stāvvietu, izraka bedri un atrada vecos bastiona pamatus. Pieminekļu inspekcija projektu apstādināja un lika pārstrādāt. Senie mūri – obligāti jāsaglabā, stāvvietas pazemē – nekādā gadījumā, bet virszemē atļāva tirdzniecības centru. Īpaša prasība bija par ēkas publisku pieejamību – līdzās veikalu telpām bija jānodrošina piekļuve arī atsegtajiem bastiona pamatiem, tāpat svarīgas bija publiskas jumta terases.
Taču veikalu bizness buksēja. "Maxima" izvācās, pārējās telpas pārbūvēja par birojiem, bet pirms diviem gadiem ēka tika pārdota, un tas togad bija piektais lielākais nekustamo īpašumu darījums Latvijā. Oficiālā cena – 7,5 miljoni eiro. Šogad te ievācies smalks ārvalstu kompānijas "Euro Live Technologies" birojs, interjeriem nauda nav taupīta, un iekšā mēs tiekam tikai caur vairākiem drošības posteņiem. Virkni telpu filmēt aizliegts. Īsts cietoksnis!
Ko uzņēmums dara? Drīkstam atklāt tikai to, kas teikts tā mājaslapā: vadošais tiešsaistes virtuālo spēļu pakalpojumu nodrošinātājs. Strādā uz visu pasauli diennakts režīmā. Tāpēc īpaši rūpējas par darba apstākļiem un atalgojuma bonusiem – bezmaksas manikīrs un valodu kursi, birojā ir vairākas atpūtas un spēļu telpas, virtuves, mājīga (hm?) smēķētava, pašiem sava sporta zāle un pirts. Zelts, ne darbs.
Pie vecajiem bastiona pamatiem gan mēs tiekam tikai ar spēļu firmas atļauju. Uzrakstu, ka tas ir arhitektūras piemineklis, mums neļauj filmēt. Bet sola, ka drīz pie vārtiņiem būšot poga – kas gribēšot, varēšot piespiest un tapt ielaists. Jātic. Agrāk publiskās terases arī vairs nav diez ko pieejamas. Uz tām tiek tikai brīvdienās un tikai caur naktsklubu "Just" mājas otrā galā. Loģiski, tikai vasarās. Otra puse terašu nožogota ekskluzīvi spēļu firmas pīpmaņiem.
Tāds, lūk, Rīgas cietokšņu adrešu paradokss. Daugavgrīvas cietoksnis stāv tukšs un vaļā, un ir vajadzīgs tikai naiviem aktīvistiem. Bet Vecrīgā 150 gadus pēc cietokšņa nojaukšanas tas uzcelts no jauna un izdevīgi pārdots.
Skaistā utopija – ka atjaunotie bastioni atbrīvos krastmalu cilvēkiem un arī paši kļūs par daļu no krastmalas publiskās zonas – ir apgriezusies ar kājām gaisā. Krastmala ar šo objektu ir padarīta vēl nepieejamāka, ar vēl mazāk iemesliem te iegriezties. Tikai viens galvenais iemesls joprojām paliek tas pats, kas pirms 20 gadiem – novietot ielas malā automašīnu.
