Pēc ilgāka pārtraukuma Rīgai atkal ir galvenais ainavu arhitekts. Jau pāris mēnešus šo amatu Rīgas pilsētas arhitekta dienestā pilda Indra Purs, kurai tagad ir jāuzņemas atbildība turpināt lielo grandu – Georga Kūfalta, Andreja Zeidaka un citu Rīgas dārznieku, kuri radīja Rīgas "zaļās pilsētas" slavu, iesākto.
Kā iedzīvotāju intereses pēc humānas un zaļas vides šodien var pretstāvēt kapitālisma centieniem gūt peļņu no katra zemes kvadrātmetra? Nesenā pagātnē cīņu par Marsa parku mēs zaudējām. Vai Rīgā būs ne tikai pieticīgi skvēriņi, bet arī kāds jauns, vērienīgs parks, kuru atstāt mantojumā pēctečiem? Par to jādomā ne tikai pilsētas galvenajai ainavu arhitektei, bet arī pilsētas iedzīvotājiem kopā.
Ilze Martinsone: Tu salīdzinoši nesen esi savā amatā – pilsētas galvenais ainavu arhitekts jeb pilsētas galvenais dārznieks. Tāds nav bijis Rīgas pilsētai diezgan sen, bet pēc jaunām pārmaiņām Rīgas pilsētas arhitekta birojā, tagad dienestā, šāds amats ir izveidots. Kā tu jūties jaunajā amatā, šajā situācijā, kad tavi priekšgājēji ir absolūti leģendāras personas?
Indra Purs: Liels paldies par jautājumu. Es vispirms gribētu apsveikt to iespēju, ka Rīgā atkal ir atjaunots pilsētas galvenā ainavu arhitekta amats. Tas pirmām kārtām ir prieks un gandarījums nozarei, kura ilglaicīgi teica, ka šāds amats ir nepieciešams. Šo priekšgājēju ir bijis daudz, un es esmu gana daudz iedziļinājusies tieši Rīgas vēsturē un Rīgas ainavu un dārzu, parku veidotāju vēsturē. To ir bijis daudz – ir bijis Filipo Pauluči, Cigra, Kūfalts pats par sevi, Zeidaks – tur mums ir diezgan garš saraksts.
Bet pats svarīgākais – tas padara Rīgu lepnu, tas dod man spēku, dod paļāvību, jo tās ir tradīcijas, kurām vienkārši cieņpilni un ar pazemību ir jāmeklē veids, kā turpināt.
Mūsu pirmā iepazīšanās notika Arhitektūras muzejā, kur Indra bija atnākusi ļoti rūpīgi pētīt savu priekšgājēju darbus. Es saprotu, ka tam visam ir arī zinātnisks pamats, jo tu pašlaik raksti arī doktora darbu. Vai zinātniskās intereses pašlaik sakrīt ar praktiskajām?
Tas pētnieka gars un tīri metodoloģijas pieeja, kas ir, studējot doktorantūrā un strādājot pie pētījumiem, ir ļoti jānostiprina. Liela kvantitāte, liels datu apjoms – tas noteikti ir tas, kas lielajā Rīgas mērogā iet roku rokā. Manas pašas pētniecības tēma bija, vairāk izaicinot citu ainavas dimensiju – atmosfēras ainava, gaismas un laikapstākļu ainava kā mākslas materiāls. Līdz ar to mikroklimata – putekļu, miglas, nokrišņu ainava, tā būtu tā daļa, kur es varētu rast pienesumu jau tādā pētniecības virzienā. Bet, protams, tikpat aizrautīgi es esmu iedziļinājusies arī vēsturē, nozares vēsturē, starptautiskajos teoriju virzienos un ideju attīstībā.
Vēsturiski pilsētas ainavu arhitektiem vai dārzniekiem pienākumi ir bijuši ļoti dažādi – vienam otram, piemēram, diezgan globāli un milzīgi izveidot Rīgu. Šodien tas ir mazliet savādāk, jo ainavu arhitekts strādā Pilsētas arhitekta dienestā kā viens no darbiniekiem. Kādi tagad ir šie tiešie pienākumi, kas ir jādara ainavu arhitektam?
Arī tas šobrīd ir tāds mirklis, kurā mēs kārtojam tās sapratnes. Kultūras ministrijā es joprojām piedalos darba grupā par arhitektūras likumu izstrādi.
Tieši arhitektoniskā kvalitāte, ainavas kvalitāte, dizaina kvalitāte ir tās vērtības, kuras ir jāmeklē, lai ar Pilsētas arhitekta dienesta rīkiem to varētu īstenot. Šīs radošās profesijas mākslas vērtības.
Un kopš senajiem laikiem tā izpratne par arhitektūru un par ainavu arhitektūru jau ir mainījusies. Tā ir gājusi plašumā – no punktveida risinājuma uz pilsētbūvniecisku ainavas urbānismu. Šobrīd viens no darbiem Rīgas arhitekta dienestā ir stratēģijas izstrāde, kā mēs varam to īstenot. Un šīs atbildes meklē ne tikai Latvija, bet meklē ar Davosas deklarāciju, ar Jauno Eiropas “Bauhaus”.
Tās ir milzīgas stratēģijas uz nākotni, uz plašumu vērstas. Bet vai starp tām stratēģijām jau šobrīd iezīmējas kādi praktiski un konkrēti darbi?
Būs lietas, kurām tik viegli nebūs pielikt plāksnīti un teikt, ka tas ir pilsētas galvenā ainavu arhitekta veikums. Bet ir virkne mobilitātes risinājumu. Un, ja pirms tam mēs varētu runāt par to, ka ainavu arhitekta loma vairāk bija parkos, skvēros, pēc priekšpilsētu dedzināšanas arī ielu asīs, tad šobrīd pie šīm ielām mēs atgriežamies. Un velo, sabiedriskā transporta mobilitātes risinājumos jau šobrīd norit darbs pie tā, lai iestrādātos ainavu arhitektūras kvalitātes. Tas būtu pirmais.
Bet Rīga ļoti gaidīja galveno arhitektu. Es jutos ļoti gaidīta, un mani aicināja ļoti daudzās darba grupās piedalīties.
Piemēram, kurš tagad izlems, kādus kokus tieši mēs stādām Rīgā? Jo man bija saruna ar ainavu arhitekti Lindu Zaļo, kura teica, ka viņi ļoti nožēlo, ka Rīgas kādreizējie koki ir bijuši kastaņas ar milzīgajām lapotnēm. Taču šī tradīcija pamazām izzūd. Kas ir tie, kas lemj šos jautājumus, kādā veidā mēs tieši apzaļumojam Rīgu?
Šobrīd arī pilsētā tas mainās – no tādām vienas kultūras, viena augu veida stādījumiem uz daudzveidīgākiem. Mēs it kā varētu runāt, ka šīs ielas, ielu stādījumi veido vienveidīgas, izturētas, tīras līnijas apjomā, bet iet uz dendroloģisko daudzveidību, iet uz bioloģisko daudzveidību. Ielas kā dendroloģiskie parki var veidoties. Pagaidām joprojām es teikšu, ka tas vēl ir procesā, kā mēs to varam sakārtot, jo lielākais izaicinājums nav par pašiem kokiem un ko tieši stādīt. Jā, tā ir ielas kompozīcija, tas ir ielas telpas raksturs, bet lielākais izaicinājums ir pazeme. Kad mūsu dižgari plānoja, kā stādīt un arī stādīja, pazeme bija brīva. Tā bija auglīga, tās bija bijušās lauksaimniecības dārzu zemes, kurās iestādītie koki varēja labi augt. Un šobrīd to rezultātu baudām. Pašlaik mums visa pazeme ir aizņemta ar inženierkomunikācijām. Un Rīgas centrā tieši atrast vietu kokam, tas ir vislielākais izaicinājums, un arī viens no pašlaik maniem darba stratēģiskiem risinājumiem – kā rezervēt vietu, kā veidot aizsargzonas.
Jā, tas ir ļoti interesanti. Es domāju, ka par to ikdienas pilsētas lietotājs vispār neiedomājas, par šo aizņemto pazemi. Bet jums ir arī kādi palīgi?
Zemi mēs pašlaik meklējam ar ceļu inženieriem un inženieru komunikāciju turētājiem. Un tas ir atkal ne tik ātrs process. Es saprotu, ka tas jau ir darīts, veikts. Protams, ir jāpārskata arī ielu mantojums, jo viens, ko mēs redzam šodien, kādas ir ielas, bet kad mēs skatāmies vēsturiski, cik ielas ir bijušas bagātīgas, uz kuru laiku mēs atgriežamies, kurš ir tas autentisma mirklis vai arī – kurp mēs dodamies.
Latvijā ir raksturīga liela dabas mīlestība, panteisms tādā foršā veidā. Un šo dabas mīlestību, ziedu mīlestību, ko Zeidaks savulaik ienesa parkos, kas bija ziedoši un koši, – ir jāmeklē jauni laikmetīgi veidi, kā to ienest iekšā pilsētā. Un arī kā paši rīdzinieki varētu līdzdarboties. Ka tas koks vai krūms, vai ziedi ir daļa no viņu dzīves.
Kultūrdabas un savvaļas sapludināt.
Nu tas, ka tas vairs nav kaut kas ārpus manis, lai gan tā nav viņu personiskā zeme, bet tas kļūst iedzīvotājiem personiski.
Jā, un arī lielajās Eiropas pilsētās, ne tikai Rīgā, budžeti ir tādi, kādi tie ir. Šī koprade, līdzdarbošanās ir vēl viens no risinājumiem, kā to paveikt pie tiem finanšu un laika ierobežojumiem, kas ir.
Turpinot par lielajiem kokiem. Mani personīgie novērojumi, daudzus gadus rakstot par arhitektūru, ir tieši par aizņemto pazemi. Zem jaunajiem projektiem tiek izbūvētas pazemes garāžas, kas aizņem milzīgu telpu. Un tad tur stāda dažādus poda augus, un man liekas, ka lielie koki kā pilsētas sastāvdaļa pamazām izzūd. Vai tam ir risinājums? Vai manas bažas ir pamatotas?
Bažas ir diezgan pamatotas. Jā, arī daudzviet pasaulē šī prakse ir tāda, ka mēs nevēlamies ieltelpā, tādā cilvēku telpā dzīvot kopā ar mašīnām. Mēs gribam no ēkas iziet plaukstošā skvērā, tādā dārza sajūtā vai savvaļas sajūtā. Tas ir jautājums par to, kā to panākt – šo lielo auto transportu daudzumu palikt zem zemes. Tur tomēr risinājumi ir, bet tie nekad nebūs milzu koki, ko mēs šobrīd redzam parkos, ar ko mēs lepojamies. Tur drīzāk ir jāmeklē veids, kā rezervēt vietas, rezervēt zonas, kurās ir vieta šiem lielajiem kokiem.
Katram speciālistam, kurš stājas amatā, tomēr ir vajadzīga stratēģija un tālas nākotnes vīzija, kādu mēs vēlamies redzēt mūsu pilsētu. Kādu tu gribētu redzēt Rīgu pēc 30 gadiem?
Rīga ir mājas. Rīga ir mājas ļoti lielai daļai, trešdaļai no Latvijas iedzīvotājiem. Un šo māju sajūtu, piederības sajūtu izveidot – tas būtu viens no vīziju virzieniem.
Vēl noteikti savvaļa. Nevis kultūrdaba. Noteikti ir vietas, kurās ir šie dendroloģiskie apstādījumi kanālos, zilzaļais loks ir un daudzviet ir dendroloģiskie retumi, kas ir jāvirza un jāturpina. Bet mana vīzija ir cilvēku biotopi, tāda cilvēku daba, kas dzīvo ar mums kopā un rada to milzu bagātību. Noteikti ūdens malas, noteikti Rīgas lielā ūdeņu bagātība un dzīve pa un ap ūdeņiem. Elegance, kas Rīgai vienmēr ir bijusi raksturīga. Ja mēs savulaik pilsētniecisko dzīvesveidu ienesām laukos, tad šobrīd prasās to dabas dzīvesveidu, to lauku modernismu ienest atpakaļ pilsētās. Bet arī demokrātiju. Lai nav tikai šis augstākās klases un smalkākais līmenis, bet arī cenu un dzīves līmenī, lai mums ir tiesības – gan dzīvot lētāk un vienkāršāk, gan ekskluzīvāk. Līdzsvarot to daļu. Un noteikti ierakstīties esošajā ainavu struktūrā, raksturā.
Meklēt Rīgas unikālās ainavas raksturu.
