"Rīgā esam lepni, ka ir daudz šajā periodā uzcelto ēku, bet ne viss ir jūgendstils. Ir dažādi stilistiskie virzieni, un tīrā veidā piemēru nav daudz," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta Silvija Grosa.
19. un 20. gadsimta mijā Rīga bija strauji augoša, sociālu un politisku kontrastu pārpilna lielpilsēta toreizējās Krievijas impērijas sastāvā. Pilsētas ekonomisko izaugsmi pavadīja aktīva celtniecība, un neilgi pirms 1900. gada Rīgas arhitektūru sasniedza tolaik plaukstošais jaunais mākslas stils – jūgendstils.
"Ja raksturojam ēku kā objektu, kas celta saskaņā ar tā laika jaunajiem plānošanas principiem, tas ir viens. Bet tajā laikā bija svarīgs viss kopumā.
Tā laika cilvēkiem ir svarīga skaistuma izjūta," turpina pētniece. "Mums viss pakļauts rotāšanas principam."
Grosas veidotais pētījums ir daudzu gadu darba rezultāts.
"Tas sākās sen, kad vēl studēju akadēmijā," atklāj Grosa. "Mans diplomdarba vadītājs bija profesors Eduards Kļaviņš, un viņš arī šajā tēmā mani ievirzīja. Protams, ar milzu pauzēm, dažādiem citiem darbiem, tā ir turpinājies."
Pētniece skaidro, ka jūgendstils dažādās pasaules vietās ir atšķirīgs, bet dekors šajā stilā ir svarīgs, jo pats stils ir dekoratīvs. Un rotāja visu – gan fasādes, gan interjerus.
"Rīgā ir raksturīgi, ka fasādēs ir daudz plastisko elementu, tas saistīts ar vēlmi padarīt ēku oriģinālu. (..) Savukārt interjeros tie ir gleznojumi visbiežāk ar trafareta palīdzību. Savulaik to vērtēja ļoti negatīvi, bet mūsdienās to uzlūkojam citādi," vērtē Grosa.
Slavenākie dekori, kur darbojušies arī zināmi meistari, ir sabiedriskām ēkām. Rīgas īpatnība – ir saglabātas pašas ēkas, bet ne interjeri. Tie lēnām atdzimst.
"Tīrā veidā saglabājušos interjeru ir ļoti maz," atzīst Grosa.
Pētniece stāsta, ka aplūkot ēku interjerus ne vienmēr mūsdienās ir iespējams, jo reizēm ir sarežģīti atrast, kas varētu ielaist ēkā. Visbiežāk pētījumi notiek, izmantojot arhitektoniskās izpētes materiālus. Viņa atminas kādu gadījumu Alberta ielā, kur pamanījusi, ka atvērti vārti. Gājusi iekšā pati fotografēt detaļas un tikai nejauši pamanījusi, ka vārti ir automātiski un lēni veras ciet un knapi paguvusi izlavīties laukā.
Grosa arī meklējusi fotoportretus, kur redzami cilvēki interjerā.
"Ar cilvēkiem saistās daudz, un tā ir vēl viena tēma, ko varētu pētīt. (..) Man gribējās parādīt, ka runājam par namiem, kur ir mūsu vēsture, mūsu nozīmīgie kultūras cilvēki," bilst Grosa.
Grāmata ir bagātīgi ilustrēta gan ar mūsdienās uzņemtām ēku, to fasāžu un interjeru fotogrāfijām, gan ar attēliem no jūgendstila perioda izdevumiem, gan arī ar vēsturiskiem fotoattēliem no Latvijas muzeju un bibliotēku krājumiem, kas ļauj ieraudzīt Rīgu un tās iedzīvotājus 20. gadsimta sākumā.
