"Desmit gadus darbojoties ar pilsētu kā ar foršu partneri, man gribējās vairāk saprast par šo sistēmu un to, kā tā darbojas," stāsta Laiviņa. Sarunā Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" viņa dalās ar pārdomām par to, kā notiek vietrades process urbānajā vidē, ko nozīmē mūsu katra tiesības uz pilsētu, kā arī to, kāda loma pilsētvides veidošanā ir kopienu iniciatīvām.
Pārāk neiejaukties vietas raksturā
Jeļena Solovjova: Ko īsti nozīmē vietrade – kā notiek vietas radīšana pilsētā?
Gundega Laiviņa: Uz vietradi var raudzīties kā uz specifisku pilsētas vai vides dizaina praksi.
Rīdziniekiem redzamākie pēdējās siltās sezonas piemēri droši vien būs apaļie galdiņi un krēsliņi pie Ministru kabineta,
kur jebkurš var apsēsties, un, pateicoties šai mazajai sēklai, kas ir šis viens galdiņš, pats sākt radīt un apdzīvot šo vietu.
Tas būtu tipisks piemērs. Bet ar vietradi, protams, var saprast arī plašākus procesus un, pamazām apaudzējot un izvēršot šo praksi, nonākt pie tā, ka ikviens mūsu solis, ikviena mūsu rīcība publiskajā ārtelpā savā ziņā ir vietrade, jo ar savu ķermeni, ar savu rīcību, balsi un aktivitāti mēs ietekmējam vietu. Protams, ka tas ir daudz abstraktāk, bet Prata institūtā mēs šo jēdzienu saprotam no tā šaurākās nozīmes – kā tīri fiziski uzlabot publisko ārtelpu pilsētā – līdz daudz plašākai izpratnei par to, kā mēs, liela masa cilvēku ar dažādiem uzskatiem, īpatnībām un īpašībām, visi kopā apdzīvojam publisko ārtelpu.
Vai labi dizainētai vietai var būt kādas īpašas pazīmes?
Par to mēs arī skolā daudz runājam: kas liecina par labi dizainētu vietu, un vai tiešām vietai, par kuru mēs varētu teikt – jā, šeit dizaineri, arhitekti un plānotāji ir pastrādājuši – ir jābūt acīmredzami dizainētai? Šajā jautājumā arī mūsu kursā drusku dalās domas: es kopā ar savu brīnišķīgo kolēģi no Ēģiptes piederu tam flangam, kas uzskata, ka ne vienmēr labas vietas pazīme ir acīmredzama dizaina klātbūtne.
Bieži vien mēs cenšamies pārmērīgi iejaukties vietas raksturā, veidojot tās identitāti ar pārmērībām vai ambicioziem piedāvājumiem, kas reizēm ir tik jaudīgi, ka savā ziņā cilvēku attur no aktīvas piedalīšanās šīs vietas radīšanā.
Mūsu piegājiens – vēl pirms esam ieradušies konkrētajā vietā ar saviem plāniem, saskatīt, kas šajā vietā jau ir, un mēģināt to veidot tā, lai tas [dizains] varbūt nav tik redzams, bet tas aicina cilvēku tur uzturēties un piedalīties šīs vietas veidošanā. Tā ka es teiktu, ka acīmredzams dizains ne vienmēr liecina par labu vietu. Starp citu,
Ņujorka šai ziņā ir izcils piemērs – tā ir lieliska pilsēta, kur pētīt, kas strādā un kas nestrādā. Jo šeit, kā varat iedomāties, ikviens arhitekts un dizainers grib uzcelt sev pieminekli, kļūt par pamanāmu Ņujorkā, kas ir ļoti grūti, jo te jau viss ir izdarīts.
Un tad nu te nāk viens brīnums aiz otra, un reizēm tas patiešām attur no jebkāda veida vēlmes piedalīties šajā vietā un tur atrasties…
Pilsētas kā interesantas ekosistēmas
Tu jau mazliet pieminēji to, ka pilsētā mēs esam ļoti dažādi. Vai vispār ir iespējams panākt, ka pilsēta ir tiešām laimīga vieta it visiem, visdažādākajiem cilvēkiem? Vai arī tā ir utopija?
Laimes izjūtu mēs tiecamies definēt pēc savas pieredzes un ieskatiem, tāpēc ir ļoti sarežģīti pateikt, kas būtu tā vidējā laimes latiņa, kuru arī caur pilsētplānošanu, urbāno dizainu vai vietradi būtu jāmēģina piemērot visai sabiedrībai.
Uzskatu, ka pilsētas jau šobrīd ir ārkārtīgi interesantas ekosistēmas.
Pilsētās jau šobrīd notiek daudz kas, ko mēs sarunās vēl joprojām dēvējam par utopiju – proti, pilsētas patiešām ir vietas, kur neticami liels skaits cilvēku spēj vienoties par to, kā kopā apdzīvot šo telpu, kas reizēm ir pavisam neliela.
Dzīvojot Ņujorkā, ikdienā to redzu uz katra soļa, jo
Ņujorka platības ziņā ir ārkārtīgi ierobežota, bet cilvēku šeit ir nenormāli daudz – gan iedzīvotāju, gan iebraucēju. Tomēr mēs spējam navigēt kopā šajā nelielajā kvadratūrā, un tas, manuprāt, ir optimisma pilns rādītājs.
Arī skolā runājam par pilsētu vai publisko ārtelpu kā par vietu, kur patiešām kaut kādā ziņā tiek praktizēta demokrātija ļoti praktiskā līmenī. Bet tas, protams, neizslēdz to, ka ir kopienas – gan cilvēku, gan arī citu dzīvu būtņu kopienas – kuras nemitīgi tiek izstumtas. Bet ar to es gribu teikt, ka pilsēta ir ļoti interesanta tieši tāpēc, ka to nepārtraukti veido arī katrs iedzīvotājs, jebkura kopiena vai cilvēks: ja kaut kas neatbilst viņa laimes izjūtai, viņam ir iespējas! Un viņš darīs daudz ko, lai to mainītu. Un tas ir patiešām fascinējoši. Nacionālas valsts līmenī mums grūti to iedomāties, mums liekas – kaut kas tādā gadījumā galīgi nav kārtībā! Bet paraudzīsimies uz pilsētām – tur var smelties ļoti daudz iedvesmas.
Tiesības uz pilsētu – būtiskas cilvēktiesības
Gatavojoties šim raidījumam, tu pieminēji, ka viena no tēmām, kas tevi ļoti interesē, ir tiesības uz pilsētu. Ko šī ideja sevī ietver, un kā šīs tiesības izpaužas?
Vairāki teorētiķi un filozofi tiesības uz pilsētu definējuši kā tiesības, tikai par tām netiek skaļi runāts – tas ir gan Lefevrs, gan Deivids Hārvijs, gan arī citi. Viņi pielīdzina tās vienām no būtiskākajām cilvēktiesībām, ka
pilsēta ir vieta, kurā ikvienam ir tiesības dzīvot, attīstīties, saņemt pakalpojumus, bet – ne tikai saņemt, bet arī dot!
Un tas ir ļoti būtiski. Katrs cilvēks no bērna kājas faktiski ir pilsētplānotājs – vietradis, ja tā var teikt, un tas būtu jāapzinās un jāatzīst arī pilsētu politikas līmenī. Lefevrs iet vēl tālāk – viņš runā par pilsētniekiem kā par civilo pilsonisko sabiedrību, kurā pilsētniekiem, neatkarīgi no tautības un pases, jābūt arī politiskām tiesībām pilsētā izvēlēt pilsētas priekšstāvjus un piedalīties pilsētas veidošanas procesos, savā ziņā pilsētu kā teritoriju mēģinot nodalīt no nacionālās valsts idejas:
te ir tiesības atrasties ielās, tiesības nebūt arestētam, tiesības saprast, kā darbojas novērošanas sistēma un drošības sistēma pilsētās, tiesības pieiet pie ūdens, tiesības uz svaigu gaisu, tiesības patverties zem koka, kad nāk karstuma viļņi, tiesības, ka tev gar logu netiek būvēts lielceļš.
Faktiski tiesības uz cieņpilnu dzīvi gan fiziskā, gan sociālā līmenī. Un atkal jau – vai mēs spējam iztēloties, ka pilsētā šīs tiesības pieder ne tikai cilvēkiem, bet arī citām kopienām, citām dzīvām būtnēm? Tā arī ir ļoti interesanta tēma.
Runājot par tiesībām un pilsētām, man nāk prātā praktisks piemērs, kas, manuprāt, ir gana bieži novērojams urbānajā vidē. Lietošu anglicismu – defensīvā arhitektūra. Tas ir mēģinājums kontrolēt, novēršot kādu nevēlamu rīcību – visbiežāk gan kādas noteiktas sabiedrības grupas nevēlamu rīcību – piemēram, neļaujot mums šķērsot ielu tajā vietā, kur mēs gribētu to darīt, vai ieviešot neērtus soliņus, lai uz tiem nevarētu ērti apgulties. Mūsu pilsētas šobrīd ir pilnas ar šādiem risinājumiem. Vai nākotnē tādiem, tavuprāt, vispār būs vieta pilsētās?
Tā vēsturiski ir ļoti svarīga tēma – kā mēs ar cilvēka būvēto telpu virzām sabiedrības fizisko kustību, arī sociālos un kultūras paradumus.
Viss pagājušais gadsimts, visi totalitārie režīmi patiesībā veiksmīgi strādā ar šo tā saucamo defensīvo arhitektūru. Es pati personīgi esmu pret šiem ierobežojumiem – redzamajiem un neredzamajiem.
Daži no tiem ir atklāti, daži no tiem – nepārprotami, bet apslēpti zem it kā ļoti fantastiska dizaina. Esmu pret to, jo uzskatu, ka mums ir jāuzticas cilvēkiem. Otrkārt, pilsētu iedzīvotāji un kopienas mainās ļoti strauji – līdz ar 21. gadsimta migrācijas procesiem. Daudzi brauc projām, daudzi iebrauc ar saviem paradumiem. Mēs nevaram iedomāties, ka mēs tagad kaut ko uzbūvēsim, sakārtosim konkrētās kopienas paradumus un tā nu visu tagad ievēros. Tas nav iespējams! Ne velti ir vesels virziens – neformālais urbānisms; cilvēki vienmēr atradīs veidus, kā apiet šos ierobežojumus, kas nav samērīgi. Cilvēki vienmēr atradīs vietas, kur apsēsties vai atgulties, un kāpēc lai viņi to nedarītu? Pilsētas ielām nav jābūt tīrām no cilvēkiem! Galu galā, tā ir cilvēku dzīves telpa. Bet nenoliedzami, tas ir fantastisks izpētes lauks – šie slēptie, atklātie vai atklāti slēptie veidi, kā virzīt mūsu uzvedību. Mums skolā, piemēram, bija vesels kurss par veselību veicinošu dizainu, kā ar ne pārāk atklātiem paņēmieniem varam veicināt cilvēkus vairāk kustēties – vairāk kāpt pa trepēm, noiet mazliet lielāku gabaliņu, arī mentālās veselības jomā – domāt par gaismu, dabiskajiem gaismas avotiem. Tā atkal ir vesela, milzīga tēma – kā mēs ar dizainu varam ne tikai kaut ko liegt vai apturēt, bet arī veicināt.
Betona džungļos neesam vieni!
Par pilsētu esam raduši domāt kā par vietu, kur dzīvo, satiekas, strādā, atpūšas cilvēki, bet tu akcentē, ka mūsu veidotajos betona džungļos neesam vieni. Cik dažādi var būt un ir pilsētnieki?
Mani pašu tas ļoti interesē, jo man ir svarīga cieņpilna attieksme pret citām kopienām. Pilsētas vēsturiski veidojušās ļoti bagātās ekosistēmās – vietās, kur bijis daudz resursu un daudz ūdens, jo ūdens vienmēr nes sev līdzi daudzas un dažādas dzīvības formas. Arī Ņujorkā ir daudz brīnišķīgu pētījumu par vietu, kurā tā atrodas: pirms kolonizācijas Ņujorka bijusi daudzveidīga un bagāta – šeit bijusi neticami bagāta ekosistēma! Te bijuši 80% no pasaules austeru dzīvotnēm! Arī šobrīd, ja paskatāmies uz pasaules bioloģiski daudzveidīgākajiem reģioniem, visos centrā ir megapoles, milzīgas pilsētas kā neatņemama šo bioloģiski daudzveidīgo reģionu sastāvdaļa.
Pilsētas izplešas, dabiskās telpas jeb dzīvotnes samazinās, bet dzīvajām būtnēm kaut kur ir jāpatveras.
Tāpēc pilsēta vienlaikus iznīcina, bet vienlaikus arī kļūst par patvērumu sugām, kuras veic gluži neticamu evolūciju, pielāgojoties dzīvei pilsētā un urbānajā vidē, un šie procesi ir jārespektē.
Ne velti aizvien vairāk tiek domāts par zaļajiem koridoriem – vertikālajām un horizontālajām virsmām, ko ieviest jaunajos projektos. Vesela tēma ir urbānie dārzi, kurus ievieš gan uz jumtiem, gan citur, lai pilsētās turpinātos gan apputeksnēšanās, gan dažādi citi dabiski procesi. Bet otra ļoti interesanta tēma, par ko mēs varbūt mazāk domājam – pilsētās saglabājušās vietas, kuras dažādiem dzīvniekiem un insektiem ir daudz interesantākas un vēlamākas nekā dabas teritorijas. Jo dabas teritorijās notiek ļoti intensīva saimniekošana, vides noplicināšana, bet pilsētās ir tādas vietas kā, piemēram, senās kapsētas, kuras neviens neaiztiek, kurās neviens nesper kāju. Ir baznīcu dārzi, kapsētas, ir neapbūvētas, aizlaistas teritorijas – pilsētas kontekstā mums tas šķiet nesaimnieciski, mēs uzskatām, ka tas būtu jāsakārto, bet no dzīvnieku un augu perspektīvas šīs vietas viņiem ir patvērums. Tāpēc varbūt ne viss pilsētā būtu jāsakārto, piemērojot cilvēka estētiskajai izjūtai.
Varētu domāt – ak, kādi aizlaisti džungļi, ārprāts, neviens tur neiet! Bet tur ir tūkstošiem dzīvu būtņu, kas cer, ka neviens tur tuvākajā laikā arī nenāks...
Tā kā man liekas ļoti interesanti domāt par pilsētu kā par šādu sistēmu, kurā dzīvojam mēs un dzīvo vēl ļoti dažādas būtnes. Rīgā klasisks piemērs bija slavenais zīriņu jumts – Preses nams, kas nu jau ir pagātne, bet kur mēs mēģinājām viņus pārvietot, un viņi galīgi nepakļāvās mūsu izpratnei par to, kur viņiem būtu jāligzdo. Pilsētas aizvien vairāk tiek uzskatītas par ļoti būtiskām ekosistēmām.
Tu pieminēji urbānos dārzus. Tie nereti ir kopienu iniciēti. Cik, tavuprāt, liela loma pilsētas vai vietas izveidē ir vietējai kopienai vai katra individuālā cilvēka vēlmei padarīt vidi, kurā mēs dzīvojam, labāku un laimīgāku?
Tā loma ir milzīga! Un te mēs atkal atgriežamies pie tiesībām uz pilsētu. Protams, individuālā līmenī tu vari izdarīt mazāk, bet, apvienojoties un atrodot kādu konsensus, kas mums kā noteiktas apkaimes iedzīvotājiem ir svarīgs, kopējais spēks ir milzīgs. Man šķiet, ka nu jau arī Latvijā sadarbība ar pilsētas vai vietvarām ir krietni vien iespējamāka nekā iepriekš. Ņujorkā tā kustība ir milzīga, un tā ir vēsturiska. Atkal jau
jāņem vērā milzīgā melnādaino iedzīvotāju pilsētnieku loma šīs kustības veidošanā, jo viņi bijuši smagi pakļauti pilsētplānošanas negatīvajai ietekmei. Viens no piemēriem ir brīnišķīgais Centrālparks, kas uzbūvēts uz Senekas ciema, kas bija viena no pirmajām brīvo afroamerikāņu apmetnēm. Tas tika upurēts šī parka izveidei.
Bet iespējas ir milzīgas, ir ļoti daudz instrumentu, un prieks, ka Rīga ir pārņēmusi līdzdalīgās budžetēšanas praksi, kas arī Ņujorkā ir sen aprobēta prakse, kas tiešām strādā – ka cilvēki paši var gan pieteikt, gan balsot par attīstības projektiem, kas viņiem ir svarīgi.
Pirms Ņujorkas tavas dzīves nopietna sastāvdaļa bija māksla un kultūra. Veidojot tiltiņu no tavas pagātnes uz šodienu un nākotni – kādu tu redzi mākslas un kultūras lomu pilsētā?
Pilsētu studēju tāpēc, ka festivāls "Homo Novus", ko veidoju pirms pārcelšanās uz Ņujorku, ļoti daudz strādāja ar pilsētu, pilsētniekiem un dažādām ar urbāno telpu saistītām tēmām. Turklāt strādāja caur performatīvu praksi – nevis būvējot pieminekļus vai dizaina elementus, kas paliktu pilsētvidē, bet reflektējot par pilsētu caur performatīvajām praksēm, kas nozīmē – gaistošām praksēm.
Mani vienmēr ļoti interesējis tas, kā šīs gaistošās prakses var ietekmēt to, kā mēs raugāmies uz pilsētu, kā mēs dzīvojam pilsētā.
Desmit gadus strādājot ar pilsētu kā ar ļoti foršu partneri, man gribējās vairāk saprast par šo sistēmu – kā tā darbojas, kas ir tie principi ne tikai teorētiskās, bet arī praktiskās pozīcijas. Tāpēc es mācos šo vietradi, kas varbūt nav klasiska tehniskā pilsētplānošana; vietrade ietver ļoti daudz socioloģijas, antropoloģijas, politikas, arī mākslas un jaunrades. Ļoti daudz tiek runāts arī par publiskās ārtelpas programmēšanu – ko mēs tur darām, kādus pasākumus mēs rīkojam. Skola, kurā mācos, ir īpaša ar to, ka visu, ko šeit darām, savā ziņā pārbaudām praksē. Protams, ka pandēmija to mazliet pabojāja, bet mēs visu laiku strādājam ar reālām aktīvistu grupām reālās vietās Bruklinā un mēģinām, lai lietas, ko darām, tālāk pārņem kopienu aktīvistu grupas, rezultātā panākot reālas pārmaiņas. Un tas ir baigi forši, ka tu kā students vari radīt kaut ko, kas, būdams kaut pavisam negatavs, var tikt realizēts ar citu rokām. Tas ir ļoti iedvesmojoši! Nākošnedēļ piedalīšos darbnīcā ar bērniem no Manhetenas austrumu rajoniem – ar jauniešiem, kuri strādā ar kartēšanu kā ar radošu praksi, mēģinot veidot izvairīšanās kartes. Respektīvi, viņi zīmē izvairīšanās karti – piemēram, no kā es, ejot pa ielu, mēģinu izvairīties, un kā tas ietekmē manu trajektoriju. Caur šīm izvairīšanās kartēm viņi kļūst atbildīgāki un piederīgāki vietai, kur dzīvo. Tā kā vēl nezinu, ko darīšu pēc studijām, bet domāju, ka tas būs kaut kāds hibrīds starp mākslu un pilsētu.
Tas nozīmē, ka tev tas nav pilnīgi jauns sākums, bet drīzāk jau tāds loģisks turpinājums?
Tas noteikti ir turpinājums, jā.
