Salīdzinām divus ievērības cienīgus objektus – veco Rīgas Dzemdību namu un jauno "Exupéry" starptautisko skolu Piņķos. Dzemdību nams ir pati pirmā adrese teju trešdaļai Latvijas bērnu, turpretī Piņķu skolā mācās vien daži desmiti bagātu ģimeņu atvašu. Tā teikt, siļķes ar putukrējumu – vienā maisā.
Dzemdību nams nupat piedzīvojis lielas pārmaiņas. Kādreizējā padomju sarkano ķieģeļu modernisma fasāde nosiltināta un apšūta ar gludiem bēši brūniem paneļiem, tā ka var teikt – vizuāli šī tagad ir pavisam cita ēka.
Kaut profesionāļi 1978. gadā tapušo būvi atzina par spilgtu padomju modernisma liecību, tā nebija pasludināta par arhitektūras pieminekli, jo esot pārāk brutāli iecelta vēsturiskajā apbūvē, ignorējot Rīgas centra pilsētvides mērogus.
Un – kas nav aizsargāts, to drīkst pārbūvēt.
Galvenais iemesls siltināšanai, protams, nebija izskats, bet energoefektivitāte, un tā nolietotajai ēkai bija kritiski svarīga – kā pēdējais lielais darbs Dzemdību nama modernizācijā. Atbildīgās
institūcijas sākumā iebilda un lika siltināt no iekšpuses. Bet tad Dzemdību nams būtu jāslēdz, un tas nav reāli. Tāpēc arī tapa daudz primitīvāks un lētāks fasādes “mētelītis”.
Taču šoreiz mēs pat neiedziļinājāmies subjektīvos spriedelējumos, kura fasāde glītāka – vecā vai jaunā. Svarīgāks ir cits jautājums – projekta profesionalitāte. Neticami, bet šīs milzīgās ēkas tik kardinālā izskata maiņā nav piedalījies neviens arhitekts, un tas ir pilnīgi legāli.
Ja ēku celtu no jauna, tā, loģiski, būtu jāprojektē arhitektam. Taču šī bija tikai “vienkāršotā renovācija” – tehnisko projektu izstrādāja būvnieks un materiālu piegādātājs, bet vizuālo – Rīgas domes Īpašumu departamenta štata māksliniece ar Mākslas akadēmijas izglītību, kuras boss savukārt ir ar feldšera un ekonomista grādu. Tieši tāpat top arī tipveidā siltināto skolu un bērnudārzu fasādes – neizteiksmīgas putuplasta “kārbas” tiek bērnišķīgi apzīmētas, gluži kā dāvanu kastes raibos ietinamajos papīros.
Gandrīz vienlaicīgi ar Dzemdību nama straujo pārveidi Pierīgas Piņķos realizēts cits “triecienprojekts” – kāda Krievijas miljonāru ģimene rekordlaikā (11 mēnešos!) uzbūvējusi vērienīgu privātu skolu un bērnudārzu. Galvenā mācību valoda tajā ir franču, un tā nosaukta par godu slavenajam francūzim, "Mazā Prinča" autoram – par "Exupéry International School". Skolas ēka bija spēcīgs pretendents šā gada Latvijas Arhitektūras gada balvas konkursā, un daudzi tai pat prognozēja Grand prix.
Visu skolas vizuālo veidolu, sākot no arhitektūras un beidzot ar interjeru un mēbeļu dizainu, radījis viens arhitektu birojs – "8.A.M." Vietējais, Latvijas. Daļa mēbeļu arī ražotas Latvijā, citas – Itālijā pēc latviešu arhitektu skicēm. Liels ieguldījums kopējā skolas aurā ir arī iekoptā vide. Ainavu arhitektiem (birojs "Labie koki") tikpat
neticami īsā laikā izdevies bezpersonisku, plakanu pļavu pārvērst par zaļu oāzi – ar augļukokiem un puķu dobēm, ar mīlīgām lapenēm un pauguriem. Un, protams, ar vietām, kur sportot un spēlēties.
Mazajos Piņķos nu jau ir trīs ekskluzīvas privātskolas, un "Exupéry" ir teju visdārgākā. Viens mācību gads te maksā gandrīz divdesmit tūkstošus eiro, pilns skolas cikls tātad – ap trešdaļu miljona. Te pat skolas ēdnīca ir ar terasi un labākā Jūrmalas šefpavāra ēdienkarti. Cik tad tas viss ir maksājis? Izrādās – ļoti saprātīgi. Būvniecības izmaksas par kvadrātmetru ir teju identiskas tādiem vērienīgiem pašvaldību izglītības projektiem kā Saldus Mūzikas un mākslas skola un Rēzeknes "Zeimuļs".
Ietaupīt ļāvis fantastiskais celtniecības ātrums (proti, jo ātrāk uzcel, jo īsāks laiks jāapmaksā), kā arī investora skaidra vīzija un dzelžains menedžments. Atšķirībā no pašvaldību skolām "Exupéry" ir biznesa projekts – projekts savas ieguldītās naudas atpelnīšanai, nevis svešas (Eiropas) naudas tērēšanai.
Ir taču teiciens: visu labāko – bērniem. Piņķos bērni tiešām dabūjuši labāko. Rīgas siltinātajās skolās un Dzemdību namā – lētāko.
Rīgā lielās tantes un onkuļi apzīmē skolu sienas, lai no bērniem noslēptu, cik tās neglītas, bet Piņķos bērniem ir ļauts zīmēt uz sienām, kas viņiem māca pasauli veidot skaistāku.
