Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Vai zini, kā tapa 2. balkona kafejnīcas tapetes? 2. balkonā, bijušajā baleta mēģinājuma zālē, tika ieplānota kafejnīca. Beletāžas zālē bija saglabājušās 20. gadsimta sākuma linkrusta tapetes – uz auduma vai bieza papīra uzklāta organiskā masa, kuru norullējot ar izgrebtiem veltņiem iegūst ornamentu. Virsmu var apstrādāt ar laku vai krāsām vai pat zeltīt. Linkrustu sāka ražot Anglijā 1877. gadā. Bet beletāžas zāles linkrusta tapetes bija vairākas reizes pārkrāsotas un arī labotas – izgriezti lieli gabali, ielīmēti citi vietā un pat ieklāta ģipša masa ar reljefās tapetes imitāciju. Zem šīs apdares izpētes laikā atrada 1897. gada apdari – dekoratīvo krāsojumu – polihromu paneļu izskatā. To arī atjaunoja.
Un tad nolēma, ka teātrī kādreiz izmantoto sienu apdari – linkrustu varētu atkārtot 2. balkona jaunajā kafejnīcas telpā. Bet izrādījās, ka cena šim ekskluzīvajam materiālam, kas bija paredzēts trīs krāsās, ir ļoti augsta un iedalītajā budžetā to nevarēja atļauties. Tomēr vēlme iegūt šo apdari bija ļoti liela. Ar piegādātāju apspriedām vairākus variantus, un operas direkcijai piedāvāja pirkt nekrāsotu linkrustu. Tā arī izdarījām.
Restauratori paši ar rullīti nokrāsoja linkrustu tumši sarkanā tonī, bet ko tālāk? Vajadzēja vēl otru, nedaudz tumšāku toni, lai izceltos akantu lapu ornaments. Un, ja opera, tad obligāti vajag zeltu, lai tapetes iemirdzētos...
Šo smalko darbu, ar mazām otiņām iekrāsojot tumšākos laukumus un tad uzklājot uz izvēlētās detaļas zelta imitējošu krāsu, veica restauratoru komanda.
Man arī šķita, ka lustras un kandelabrus šajā telpā vajag īpašus, un savu vīziju – lustras kā ziedu kompozīcijas – tēlaini aprakstīju biroja kolēģei Rutai Taurenai... Un viņa arī uzzīmēja šīs lustras un kandelabrus!
Darba gaitā pārliecinājos, ka kļūdas reizēm palīdz... Vajadzēja restaurēt operas bra – gaismekļus pie balkonu margām. Padomju laikā tiem bija nogriezta daļa no savienojuma konstrukcijas un uzmontētas elektriskās sveces. Tā kā pēc arhitekta Šmēlinga rekonstrukcijas projekta zālē paredzēja lielu lustru ar spuldzēm, tad arī bra vajadzēja būt ar spuldzēm – tātad zari uz leju... Bet kāda tad bija atsaite – stiprinājums pie balkona malas? 19. gadsimta beigu rekonstrukcijas projektā bija tikai maza skicīte centrālajai lustrai, un par bra nekur informācijas nebija. Kādu dienu, šķirstot žurnālus "Māksla", atvērumā redzu zāli un virsrakstu "Latvijas Nacionālais teātris. Raiņa un Aspazijas godināšana", jo viņi bija atgriezušies no trimdas.
Nākošajā dienā pēkšņi iedomājos par to, ko redzēju – fotogrāfijā nav Nacionālais teātris! Tā ir Operas zāle! Es zvanu uz redakciju un saku: "Jums kļūda – tā ir opera!" Redakcijas darbiniece sāk taisnoties, bet es saku: "Ļoti labi, ka tā gadījās. No kurienes jums tas attēls?"
Attēls bija no muzeja, no Raiņa un Aspazijas fonda. Tā, lūk! Fotogrāfija tika palielināta un smalki izpētīta. Tajā redzamie 20. gadsimta sākuma kupoli gan netika atjaunoti, jo gaismekļus atjaunoja komplektā ar lustru, kā bija iecerējis rekonstrukcijas autors arhitekts Šmēlings.
Interesants stāsts ir par to, kā Latvijā tapušie valdības ložas un beletāžas zāles aizkaru pušķi izkonkurēja Vācijas firmas "Gerriets" piedāvājumu. Proti, firma "Gerriets" specializējas teātru – operu priekškaru izgatavošanā. Arī mūsu operas teātrim bija iespēja pasūtīt šajā firmā skatuves priekškaru un valdības ložu aizkarus.
Kopā ar Latvijas Nacionālās operas celtniecības direkcijas vadītāju Eduardu Raubiško bijām aizbraukuši uz Vāciju, lai šajā firmā izvēlētos samtu aizkariem. Viņi piedāvāja arī atsienamās saites ar pušķiem. Man tie nemaz nelikās tik labi. Tāpēc saņēmos un paziņoju, ka pie mums uztaisīs labākus.
Un tā arī notika – mākslinieces Māras Avotnieces izgatavotos pušķus "Gerriets" firma novērtēja un izteicās, ka gribētu savā firmā tādu mākslinieci...
Operas rekonstrukcijas laikā uz Rīgu bija atbraucis slavenā Rīgas tēlnieka Augusta Folca dēls Augusts Folcs. Viņš bija ļoti aizkustināts, kad viņam parādījām ciļņus operas zālē virs skatuves portāla, uz kuriem viņa tēvs bija parakstījies.
Par tēlnieku Augustu Folcu un viņa devumu Rīgai varat uzzināt mākslas vēsturnieces Ināras Appenas grāmatā "Rīgas tēlnieks Augusts Folcs".
