Tas ir viens no šīs vasaras gaidītākajiem latviešu diasporas kultūras notikumiem – 16. Latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā, kas notiks Toronto no 4. līdz 7. jūlijam. Tam sauklis fonētiski līdzīgs – "Let’s, lec, Letts!" Trīs valodās skan tas pats, bet ar gluži citu nozīmi. Tomēr visi vārdi der labi kopā gan latviski, gan angliski un franciski.
Par to, kā rit gatavošanās šim kultūras forumam un kādas norises gaidāmas svētku laikā, raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" stāsta Selga Apse, kas ir rīcības komitejas vadītāja, kā arī aktīvi darbojas deju nozarē, vadot deju kopu "Daugaviņa" Toronto, Lizete Valdmane, kura vada Hamiltonas deju kopu "Vainadziņš", un Kaspars Reinis, kas ir svētku mūzikas nozares vadītājs un dzied Otavas–Montreālas korī.
Pēdējos gadus dziesmu svētki Kanādā tiek rīkoti ik pa pieciem gadiem, bet, kā vēsta dokuments, kas glabājas Latvijas valsts arhīvā, tad pati Latviešu dziesmu svētku biedrība dibināta 1958. gadā, bet vēl pirms tam, 1953. gadā, sagatavoja pirmos latviešu dziesmu svētkus Kanādā.
Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, bet dziesmu svētku kustība arī viņpus okeānam turpinājusies, dziesmas papildinot ar citām šim kultūras forumam piederīgām aktivitātēm.
Selga Apse, Dziesmu svētku Kanādā rīcības komitejas vadītāja, stāsta: "Svētki ir mainījušies, bet arī nav mainījušies, jo visa pamatā ir mūzika. Deja sākumā bija maz, bet pamazām tā ieņēmusi svarīgu lomu. Ne tikai dziesma un deja, bet arī māksla, arī teātris."
Dziesmu svētku kustības atslēga slēpjas pašā svētku kustībā. Lai arī pēdējās divas reizes tie norit Toronto, nebūt nav tā, ka šī pilsēta ir vienīgā iesaistītā – vienkārši tas esot vienkāršāk, jo šeit ir lielākā latviešu kopiena, ir iespējas sarīkot svētkus tik daudz cilvēkiem – jo, kā stāsta Kaspars Reinis, tad šovasar Toronto sabrauks varen kupls svētku svinētāju pulks. "Zinu, ka būs apmēram 800 dejotāju, kopkoru koncertā sarakstā ir 950 dziedātāju, puse ir no Latvijas un Eiropas, garīgās mūzikas koncertā ir 300 kopkora dalībnieku, mums ir svētku orķestris. Tad pie svētku dalībniekiem jāpieskaita visi tie, kuri piedalās mākslas izstādē, būs arī daiļamatnieki. Mums būs svētku tirdziņš. Tā kā tas skaits ir diezgan liels. Protams, ir tie, kuri gan dzied, gan dejo, gan glezno, gan lec un dara viskautko, bet starp divi un trīs tūkstoši mēs tur būsim. Cik reižu mēs, Selga, jau esam to viesnīcu izpārdevuši? Vairākkārt. Mēs gaidām visus ciemos."
Te gan jāatgādina, ka svētki iespējami, pateicoties pašu dalībnieku finansēm. Kā teic Kaspars Reinis, tad šī nav augsta maksa par superlatvietības devu.
Lai arī finansējums ir gan no Latvijas sadarbības partneru puses, gan arī Kanādas pusē ir atbalstītāji, tomēr svētki notiek, pateicoties dalībnieku maciņu atvēršanai.
Interesanti, ka daudz dalībnieku no Latvijas un Eiropas – bet, no otras puses, ko tur brīnīties, tā ir iespēja izdzīvot svētkus, to gaisotni ne tikai reizi piecos gados Latvijā, saka Kaspars Reinis: "Mums arī svētki ir reizi piecos gados, bet ir šis diasporas svētku cikls. Arī Amerikā un Eiropā notiek Dziesmu svētku sarīkojumi, Austrālijā ir Dziesmu dienas, līdz ar to tiem, kuriem pietrūkst un gribas biežāk izjust šo svētku sajūtu pasaulē, tad ir iespēja doties."
Selga papildina Kaspara teikto, piebilstot, ka Kanādas svētkos ir vēl cita emocionālā noskaņa, kas Latvijā gūto tikai papildina un dara bagātu.
Lizete Valdmane, kura vada salīdzinoši nelielo 14 dejotāju pulku Hamiltonas deju kopā "Vainadziņš", uzsver, ka tie ir dejotāji, kuriem šie svētki, iespējams, ir vienīgā saikne ar Latviju un latvietību. Viņas dejotāju vidū ir tādi, kuri latviski nerunā, tādēļ latviešu deju mēģinājumi rit angļu valodā: "Mums gandrīz puse no grupas nerunā latviski, tātad tas rada grūtības, es vadu angļu valodā, kas man rada grūtības. Man gribētos deju mēģinājumus vadīt latviski, jo maniem dejotājiem vecāki ir latvieši, un tādēļ viņiem ir vēlme dejot. Man ir grūti dažiem dejotājiem izskaidrot, kas notiks svētkos, ka mēs būsim kopā ar gandrīz tūkstoš citiem dejotājiem uz skatuves vai arēnā. Tas būs interesants piedzīvojums visiem."
Starp citu, ne tikai dejot var, nezinot latviešu valodu, izrādās, arī koristi mierīgi var dziedāt latviski, nezinot latviešu valodu. Vismaz tā tas ir Otavas–Montreālas korī, uz kura mēģinājumiem dziedātāji mēro ceļu vairāku stundu ilgumā.
Svētku sauklis skan "Let's, lec, Letts!", un sauklis ir par kultūras hibrīdismu, jo svētkos piedalās latviešu otrās puses, kas nav latvieši, tā, piemēram, Otavas–Montreālas korī dzied kanādietis, precīzāk, franču kvebekietis, kuram ar latviešu valodu saistība maza, bet viņš dzied, lai gan mēģinājumi notiek latviešu valodā, un, ja viņš kaut ko nesaprot, kaimiņš iebaksta un izpalīdz.
Protams, izaicinājumu netrūkst kā dziedātājiem, tā dejotājiem. Viens no tādiem ir dejas nelielam dejotāju pulkam – nereti diasporas deju kopās labi ja četri pāri "salasās", tādēļ, radot jaunas dejas, nereti lūgts horeogrāfiem fokusēties uz, piemēram, četriem pāriem.
