"Svētku lāde"
No 1. līdz 30. jūnijam darbdienu rītos "Klasikā" skan "Svētku lāde", no kuras ārā ceļam interesantus un mazāk zināmus faktus no Dziesmu un deju svētku 150 gadu senās vēstures.
Liela daļa sižetu tapuši sadarbībā ar Rakstniecības un Mūzikas muzeja pētniecēm un mākslas ekspertēm, kuras piedalījušās arī jaunās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" tapšanā, bet ir arī virsdiriģentu un virsvadītāju, kā arī tautas tērpu pētnieku un darinātāju stāstījumi.
Cikls tapis ar Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstu.
Žūrijā tika aicināti abi svētku virsdiriģenti – Indriķis Zīle un Jānis Bētiņš, kā arī Baumaņu Kārlis, Jānis Cimze un skolotājs Teodors Veidemanis.
Sacensību dienas vakarā, atvadu mielasta laikā, tiek arī godināti septiņi labākie kori. Pirmo godalgu – kora karoga kātam piestiprināmu sudraba liru – saņem Mazsalacas Dziedātāju biedrības vīru koris.
Kā norisinājās pati "karošana"? Svētku rīkotāji – Rīgas Latviešu biedrība – potenciālajiem svētku dalībniekiem jau laikus nosūtīja aptaujas lapas, kurās bija jāsniedz ziņas par biedrības un kora dibināšanas laiku, mēģinājumu noturēšanas kārtību, jānosauc koristu skaits un vārdi tiem, kuri piedalīsies dziesmu svētkos, kā arī jāiesniedz dziesmu saraksts: kā teikts aptaujas lapā – "vismazāki trīs", ar kurām ir "nodoms pie dziesmu kara dalību ņemt".
Mazsalacieši kariem piedāvā Franča Abta dziesmu "Turaida" ar sabiedriskā darbinieka un literāta Kārļa Kalniņa (1845–1919) tekstu, kurš ir arī kora I tenors, Konradīna Kreicera "Nakts" ar Dziedātāju biedrības rakstveža un kora I basa Kaspara Dauguļa tekstu un tautasdziesmu "Es stāv uz augsta kalna" iz "Dziesmu rotas" II daļas.
Mazsalacas vīru kora uzvaru vispirmām kārtām kaldina Cimzes skolotāju semināra absolvents, diriģents un pedagogs Pēteris Hincenbergs.
Pēc semināra beigšanas ar smalku muzikālo dzirdi un maigu tenoru apveltītais Hincenbergs tika aicināts kļūt par vāciskās Rīgas Doma baznīcas draudzes priekšdziedātāju, tad divus gadus nostrādā Gaujienas draudzē, bet 1855. gadā uzsāk palīgskolotāja gaitas savā dzimtajā pusē – Mazsalacas draudzes skolā. Jaunais skolotājs te organizē skolēnu kori un izveido jaukto un vīru kori.
Pirmajos dziedāšanas svētkos Dikļos 1864. gadā Mazsalacas vīri jau ir dziedātāju pulkā. Šo svētku iedvesmotājs Juris Neikens atzīst: "Mazsalacas koris mums izrādīja balsis, kas labi veicīgas un dziesmu skolā smalki trītas."
Daudzi no tā laika Mazsalacas koristiem patiešām bijuši muzikāli tiktāl izglītoti, ka spējuši dziedāt pēc notīm jeb, kā toreiz mēdza teikt, dziedāt "no lapas".
I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos (tolaik – Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki) Rīgā Mazsalacas korī dziedāja 20 vīri, un tie bija RLB aptaujas lapā pieteiktie: I tenori – Eduards Rozenšteins, Pēteris Rikmanis, Jānis Neimanis, Klāvs Ārgalis un Kārlis Kalniņš, II tenori – Jānis Riekstiņš, Pēteris Bankovskis, Jānis Blankveins, Gustavs Riesbergs un Jānis Liepiņš, I basi – Krišs Silpaušs, Mārtiņš Kangars, Tenis Zariņš, Kaspars Daugulis, Jānis Ore, II basi – Ernests Liepiņš, Tenis Nolle, Jānis Alksnis, Jānis Tobis, Krišs Mežs.
Viena no Mazsalacas muzikālākajām dzimtām ir Oru dzimta. Annas un Teņa Oru ģimenē auguši deviņi bērni − četri dēli un piecas meitas. Visi bērni Oru dzimtā spēlējuši klavieres, harmoniju un dziedājuši. Muzikāli apdāvinātākais no ģimenes bijis Ādams Ore (1855−1927), kurš vēlāk licis aizmetņus latviešu operas žanram, kā arī kļuvis par pirmo profesionālo ērģelnieku.
Ādams Ore savu Eiropas koncertturneju starplaikos priecēja ar koncertiem arī mazsalaciešus. Kādā no šādiem muzikālajiem vakariem 1876. gada 25. jūlijā Mazsalacas vīru kora kvartets – Kārlis Kalniņš, Kaspars Daugulis, Krišs Liepiņš un Rīgas dziesmu svētkos visu apbrīnotais basists – oktāvists Krišs Mežs – dziedājuši cara valdības aizliegto Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!". Kvartetu pavadījis komponists Ādams Ore. Oru uzvārds redzams arī starp Mazsalacas kora I basiem.
Šai dzimtai, apņemot par sievu Ilzi Ori, piepulcējas arī rakstnieks un sabiedriskais darbinieks, "Pēterburgas Avīžu" dzejas nodaļas līdzstrādnieks Kaspars Daugulis, kurš jau minēts arī kā "dziesmu karā" pieteikto dziesmu vārdu autors.
Starp citu, komponists un rakstnieks Marģers Zariņš arī ir Oru dzimtas kokam piederošs. "Optimistiskajā dzīves enciklopēdijā" par savu ciltskoku viņš stāsta: "No tēva, tāpat mātes puses zināmi Zarīni, Kalnīni, Kaktiņi, Alkšņi, Ores…"
Mazsalacas kora I tenoros redzama arī Klāva Ārgala vārds, kura dzimtai piederīgs ir Latviešu dziesmusvētku biedrības priekšsēdētāja biedrs, dziesmu svētku veterāns un organizators Ādams Ārgals (1851–1937). Pirmajos svētkos viņš kā students dzied Baltijas skolotāju semināra korī, bet 1880. gadā II Vispārīgajos latviešu dziesmu svētkos viņa vadītais RLB koris ieguva otro godalgu – sudraba liru.
Kora II basos dzied arī kāds Jānis Alksne, pazīstamā latviešu mākslinieka Ādama Alkšņa (1864–1897) radinieks.
Kaut pirmajos "dziesmu karos" uzvarēja Mazsalacas koris, tā aizsākot dziesmu karu uzvarētāju sarakstu, kāds neliels misēklis varēja arī pārējo koru iegūto punktu skaitu pamainīt. Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas kāds atmiņu stāsts, kas saistās ar Rendas vīru kora piedalīšanos dziesmu karos 23 gadus vecā Vīgneru Ernesta vadībā. Kas zina, kādu vietu rendenieki būtu izcīnījuši?
"No Rendas uz Rīgu visi dziedātāji braukuši ar zirgiem. Krogos, kur apstājušies atpūtināt un pabarot zirgus, lielā jautrībā un tautiskā pacilātībā noturējuši pēdējos mēģinājumus. Dziesmu svētku kopīgajā koru koncertā Rendas koris piedalījies ar labiem panākumiem. Bet
Rendas vīru dubultkvartetam vajadzējis piedalīties arī dziesmu karā. Un te nu noticis kļūmīgs starpgadījums. Pēdējā brīdī pirms uzstāšanās izrādījies, ka aiz lielās svētku sajūsmas kāds no dziedātājiem, varens basists, tā "iestiprinājies", ka nav varējis noturēties kājās. Ko nu darīt?
Lai glābtu stāvokli, Vīgneru Ernests paņēmis vienu no līdzbraucējiem, koristu tautisko tērpu meistaru, Rendas skroderi Krustiņu, licis nostāties "kritušā" vietā un, citiem dziedot, "plātīt muti".
Viss būtu beidzies labi, bet dziesmā bijusi kāda pauze. Un te nu vispārējā klusumā pēkšņi atskanējis Krustiņa sparīgi vilktais "ā-ā-ā-ā". Protams, ka tā bija izgāšanās, un rendinieki nekādu godalgu nesaņēma.
"Krustiņ, ko tu gan mums izdarīji?" dziesmu karam beidzoties, pārmetis vainīgajam Vīgneru Ernests. Sagrauzts, asarām acīs tas paskaidrojis: "Mīļais Vīgnera kungs, piedodiet man! Nedomāju jau, ka tik ļauni iznāks. Dziesmas un meldiņu mācēju. Domāju, dziedāšu līdz, lai bērniem un bērnu bērniem varētu stāstīt, ka arī es esmu dziedājis Pirmajos latviešu dziesmu svētkos."
"Svētku lāde"
