Kā top pūtēju orķestra lielkoncerts "Laiks iet pāri", kas 5. jūlijā notiks Andrejsalā? Cik daudz jau padarīts un kas vēl veicams, lai izietu cauri plašam Latvijas vēstures posmam? To atklāj mākslinieciskais vadītājs Jānis Retenais un režisore Elīna Apsīte.

Bet rubrikā "Mans svētku stāsts" ar savu ilggadējo pieredzi dalās kora "Mežābele" un pūtēju orķestra diriģents Vitalis Kikusts no Inčukalna, kurš nule kā nosvinējis 80. dzimšanas dienu. Viņš ir vietējā leģenda, Inčukalna Dziesmu dienu iniciators, sirds un dvēsele...

Uzkāpt kaut kur augšā 

Līdzīgi kā kori pirms darba sāk ar iedziedāšanos un dejotāji ar iesildīšanās vingrinājumiem, savs rituāls ir arī pūtēju orķestriem, un tieši tā 19. aprīlī savu mēģinājumu iesāk Siguldas novada kultūras centra "Absolventu orķestris" Andra Muižnieka vadībā. Priecīgi, ka tikuši fināla pieciniekā savā tā saucamajā ceturtās grūtības pakāpes grupā, un garām runām nav laika. Jāķeras pie darba!

"Absolventu orķestris" – tas nozīmē, ka te tomēr eksistē skolotāja un skolēna attiecības. Runīgākie dalībnieki skaidro, ka visi jūtoties kā brāļi un māsas, bet Andris ir ne tikai diriģents, bet tāds kā otrais tētis. Arī ārpus mēģinājumiem viņi cits citu atbalsta dažādās dzīves situācijās. Vienmēr var izrunāties, ja gribas, vai kā citādāk jauki pavadīt laiku kopā.

Skolas laikā ir tā: jādabū liecība, skola jābeidz, jāiepriecina vecāki. Vaicāti, ko dalībnieki iepriecina tagad, viņi smejas, ka sevi un Andri! Un, protams, klausītājus. Un vēl aizvien – arī mammas. "Tas ir process dvēselei," atzīst orķestra mūziķi.

"Esmu viens no pirmajiem absolventiem – Siguldas bērnu mūzikas skolu beidzu 1969. gadā. Savā laikā ar Andri kopā spēlējām arī Siguldas bigbendā, un tad, kad dibinājās "Absolventu orķestris", Andris mani uzaicināja un nevarēju atteikt," stāsta orķestra dalībnieks Guntars. "Būtībā jau Siguldā nav cilvēka, kas Muižnieku Andri nepazītu! Viņš ir Siguldas patriots, Goda pilsonis, nodibinājis arī orķestri "Sudrabskaņa". Arī Andra sirds un dvēsele ir "Absolventu orķestris"".

"Es Andri atceros vēl no tiem laikiem, kad man bija 10 gadi: izdomāju iet mūzikas skolā un domāju – ko lai spēlē? Aizgāju uz mūzikas skolu, skatos – o, taure stāv! Gribu šito spēlēt! Uzņemšanas komisija kaut ko lika darīt, un tā nu nonācu pie Andra," stāsta orķestra dalībnieks Gatis.

"Man liekas, ka Andris "riktīgi rullē", viņš ir riktīgi foršs čalis!

Kā jau arī Guntars teica – mēs viņu visi saucam par skolotāju, un ko darīt pietiek vienmēr – gan lielākos, gan mazākos sastāvos. Jo tā pūtēju mūzika jau vēl arvien ir ļoti, ļoti populāra. Arvien populārāks kļūst retro skanējums, atkal viss nāk atpakaļ. Kādreiz arī ballītes tika spēlētas pūtēju sastāvā, un Andris bija viens no iniciatoriem to visu darīt. Protams, Dziesmu svētki. Tagad gaidām šos! Katri svētki nāk ar kaut ko jaunu un foršu." 

Ar Dziesmu svētkiem katram no to dalībniekiem saistās neskaitāmi piedzīvojumi un visdažādākās atmiņas. Tādu netrūkst arī "Absolventu orķestra" dalībniekiem.

Gatis: "Viens spilgts piemērs. Doma laukumā koporķestris spēlē, un mums ir tāds Kaspars Lūkins, trompetists, kas toreiz Dziesmu svētkos diemžēl nepiedalījās, bet tik ļoti vēlējās kāpt uz skatuves, ka paņēma basa čeholu, kāpa ar visiem kopā uz skatuves, apsēdās starp visiem un tēloja, ka spēlē… Kā apsargi viņu uzlaida augšā, tā arī nelaida lejā, un tā viņš bija klātesošs arī uz skatuves!"

Tikām bundziniecei Madarai par svētkiem ir savas atmiņas: "Dziesmu svētkus atceros no tiem laikiem, kad biju vēl maza: tolaik man visvairāk patika dzīvošana skolās – tas bija tāds piedzīvojums, kad tiki projām no mājas! Nedēļu biji kaut kur projām, gulēji uz matračiem klasēs, zālēs, visādi nakts pārsteigumi. Iepriekšējos Dziesmu svētkos, kad vēl bija vecā Mežaparka estrāde, bija tāda iespēja uzkāpt tajā no aizmugures pa trepēm visaugstākajā punktā, kur mēs, orķestranti, nekad netiekam, jo spēlējam apakšā, pašā priekšā. Tad nu brīdī, kad mums pašiem nebija jāspēlē, aizgājām paskatīties, kāds ir tas skats no pašas, pašas augšas pretī skatītājiem, un tas bija tiešām kaut kas fantastisks. To laikam nekad neaizmirsīšu. Apskaužu koristus, kuriem ir šāda iespēja to visu redzēt no pašas augšas!  Jo tur tā bilde parādās pavisam citāda – viss milzīgais cilvēku pulks kopā…" 

Uzkāpt kaut kur augšā – tā esot dažu "Absolventu orķestra" mūziķu tradīcija: piemēram, uz ārzemēm aizbraucot, jāatrod augstākais punkts, kurā uzrāpties. Drīkst vai nedrīkst – tas ir cits jautājums, bet viņiem tas ir jāizdara!

Stāsti ir dažādi. Viens ir par to, ka Dziesmu svētku noslēguma koncertā orķestri parasti spēlē sākumā un beigās, bet pa vidu pūtējiem īsti nav ko darīt. Tad nu reiz izdomājuši apvilkt otrādi orķestra tērpa vestes un kāpuši Lielajā estrādē pie koriem, lai kompānijā uzdziedātu...

Klausoties mūziķu aizrautīgajos stāstos, varētu likties, ka spēlēšana orķestrī ir viena vienīga izklaide. Tomēr tā gluži nav. "Dziesmu svētku nedēļā notiek tik intensīvi mēģinājumi, ka vakarā nevari pārspļaut vārdu pār lūpām, jo tās ir notirpušas, pārpampušas un pārplīsušas, jo gribas sagatavot baudāmu priekšnesumu ne tikai sev un apkārtējiem, bet vispār – lai tas ir kas tāds, kas paliek nākamajām paaudzēm, kaut vai skatoties videomateriālus. Ne jau velti Dziesmu svētki ierakstīti Latvijas kultūras kanonā. Svētki tiešām ir kas tāds, kas mūs visus vieno. Tas ir mūsu latviešu tautas fundaments," teic trombonists Sandis.

Andris Muižnieks: Trompetisti visi nevar būt!

Brīdī, kad "Absolventu orķestra" mēģinājumā pie darba stājas jaunais diriģents Raivis Sieks, izdodas arī aprunāties ar pašu orķestra vadītāju Andri Muižnieku.

Inta Pīrāga: Daudzi no jūsu audzēkņiem teic – pie tā, ka viņi turpina ceļu mūzikā, esot "vainīgs" jūs. Bet kurš jūs pašu iesvaidīja orķestra padarīšanā?

Andris Muižnieks: Mani iesvaidīja pati Siguldas mūzikas skola! 1959. gadā tā tika dibināta, un man tas viss tā patika, ka aizgāju uz skolas akordeona klasi, lai gan man ļoti patika arī pūtēji.

Kad dzirdēju pūšaminstrumentu skaņas, visa diena šķita piepildīta. Un kur es parasti tās dzirdēju? Bērēs! Kad no centra uz kapiem gāja sēru gājiens, gandrīz vienmēr skrēju līdzi...

Kad skolā pabeidzu akordeona klasi, skolotājs Jānis Raslavs ieteica trompeti. Pamēģināju, bet neiznāca. Nu, tad trombonu. Jo trompetisti visi nevar būt! Aizgāju uz Cēsu mūzikas skolu, kur Jānis palīdzēja man tikt uz strīpas. Nākošais skolotājs bija Jānis Grasis. Un 1973. gadā dibināju savu orķestri. Man vispār veicies dzīvē ar skolotājiem. 

Klausoties mēģinājumu, šķiet, ka jums veicies arī ar audzēkņiem.

Jā, ar audzēkņiem arī, bez šaubām! Ko tad skolotājs bez audzēkņiem! Un vēl jau tā lieta, ka skolotājam pašam tie audzēkņi bija jāmeklē... Ja nebūtu mazā orķestra, nebūtu arī lielā. 

Pāri laikiem laiks iet pāri

Dzirdot Siguldas "Absolventu orķestri" mēģinām Lolitas Ritmanes jaundarbu "Pāri laikiem", jādomā, ka tā nosaukums lielā mērā attiecināms arī uz pūtēju orķestra lielkoncertu "Laiks iet pāri", kas 5. jūlijā notiks Andrejsalā. Par to plašāk izvaicājam koncerta māksliniecisko vadītāju Jāni Reteno un režisori Elīnu Apsīti.

Inta Pīrāga: Vai pēc skates pirmā posma jau varam precizēt, cik būs kolektīvu, kas piedalīsies svētkos?

Jānis Retenais: Kopā būs 68 kolektīvi, no kuriem seši – profesionālie kolektīvi. Un vēl viens vieskolektīvs no Vācijas. Dalībnieku skaits mūs pašus pārsteidza: ja pagājušajos Dziesmu svētkos bijām rēķinājušies ar aptuveni pusotru tūkstoti dalībnieku, tad šogad pieteikušies 1859. Tas mums bija patīkams pārsteigums.

Iemesls jau arī ir grandiozs: svētki svin 150. jubileju, un pūtēji bijuši klāt jau no pašiem pirmsākumiem. Lai gan pūtēji piedalīsies gājienā un noslēguma koncertā, tradicionāli jums pašiem ir savs dižkoncerts vairāku stundu garumā. Parunāsim par laika tēmu, jo tā vīsies cauri visam šīgada lielkoncertam.

Elīna Apsīte: Šajos Dziesmu svētkos

pūtēju orķestru koncerts atšķirsies no visiem iepriekšējiem, jo šogad tas būs veidots kā koncertuzvedums. Tas būs stāsts par pūšaminstrumenta attīstību Latvijā un stāsts arī par mums pašiem, par latviešu vīrieša ceļu no senās zemnieku stabulītes laikiem līdz mūsdienām.

Koncerts tiks sadalīts piecās daļās, un katra no tām atspoguļos kādu ļoti būtisku pūšaminstrumenta pielietojumu un nozīmi. Pats sākums ir tradicionālā kultūra – stabulīte bija pirmais instruments, ko iepazinis latviešu bērns: no vecmāmiņu stāstiem un pasakām zinām, ka ikviens ganubērns mācējis izmaukt stabulīti un to pūst. Tad pienāca brīdis, kad jaunie puiši sāka pulcēties un sāka veidoties orķestri. Orķestros parādījās pirmā atmoda, par kuru mēs runājam – tā ir 19. gadsimta otrā puse. Koncertā dzirdēsim šos hrestomātiskos skaņdarbus, ieskaitot Jurjānu Andreja "Dziesmu svētku maršu", kurā pirmo reizi ieskanējās himna "Dievs, svētī Latviju!". Koncerta sākums ar tautisko atmodu būs tautiskā romantisma stilā.

Otrā daļa veltīta karavīram. Jo arī bez pūšaminstrumenta un bez pūtēju orķestra laikam jau nav aizritējis neviens karš un nav izcīnīta neviena neatkarība.

Tīri vēsturiski skatoties, mēs šo otro jeb strēlnieku daļu esam veltījuši Latvijas neatkarības izcīnīšanas brīdim. Līdz ar to repertuāru ļoti lielā mērā veido Pirmā pasaules kara dziesmas. Savukārt trešā daļa kaut kādā mērā veltīta Latvijas neatkarības periodam – starpkaru periodam, un esam tam devuši nosaukumu "Godi". Jo tas ir trešais veids, kādā sastopam pūšaminstrumenta skanējumu savā ikdienā.

Kādreiz taču visos svarīgos brīžos pūšamais instruments un pūtēju orķestris bija klātesošs! Gan kāzās un ballēs, gan bērēs pilnīgi noteikti. Tad nu šie godi būs veltīti ballītei, kāzām, svarīgiem cilvēka dzīves notikumiem. Arī bērēm.

Un ceturtā daļa ir veltījums padomju periodam, kurā muzikāli iezīmēsies tas repertuārs, kurš ticis mīlēts un spēlēts padomju gados. Piemēram, Imanta Kalniņa "Pūt, vējiņi!"

Jānis Retenais: Arī Gunāra Ordelovska skaņdarbi tapuši šajā laikā.

Elīna Apīte: Atmodas laikam tuvojoties, radās Zigmara Liepiņa "Atgriešanās", tad nāca Raimonda Paula "Meža gulbji". Šī koncerta daļa parādīs atšķirīgu pūšamo instrumentu un pūtēju orķestru skanējumu – daudz liriskāku, daudz poētiskāku, pretēji pirms tam dzirdētajai ballītei vai strēlnieku orķestra skanējumam. Koncerts noslēgsies ar daļu, ko mēs saucam "Latvija skan". Tajā centrālais notikums un lielākais skaņdarbs būs Lolitas Ritmanes jaundarbs, kurš tapis tieši šim koncertam kā pasūtījuma darbs visam koporķestrim. Liels, grandiozs skaņdarbs "Pāri laikiem", kas Dziesmu svētkos piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu.

Šogad noteikti lielākais pārbaudījums ir vietas izvēle. Tā ir Andrejsala. Vai esat tur jau veikuši kādus akustiskus izmēģinājumus?  

Jānis Retenais: Jāsaka godīgi, ka tā nebija mūsu izvēle, bet mums faktiski nekas cits neatlika, kā piekrist… Mūsu sākotnējā koncepcijā kā koncertvieta bija paredzēta Lucavsala, bet dažādu apstākļu dēļ to nācās aizstāt ar Andrejsalu. Protams, tur mēs vēl akustiski neko neesam izmēģinājuši, jo tas nav bijis iespējams. Mūsu koncertam tiks speciāli būvēta liela skatuve ar trīs līmeņu platformām, uz kurām varēs sakāpt visi orķestri. Ja spēlēs kopā vairāk nekā 1800 mūziķu, domāju, ka tas būs pietiekami jaudīgi, lai apdzīvotu šo vietu un arī klausītāji dzirdētu visu, kas jādzird.

Galu galā – sala vien ir un ūdens arī turpat blakus. Jācer, ka tas palīdzēs arī akustikai.

Elīna Apsīte: Bija tāds sapnis, ka mēs sapulcējamies Daugavas likteņupes krastos, ka mums ir pašiem sava sala, tāda kā noslēgta telpa, kurā varam runāt par sev ļoti svarīgām lietām. 

Bet dižkoncerts ar oficiālo daļu nebeigsies: tā plūstoši pāraugs zaļumballē. Kam tā īsti būs domāta – pašiem Dziesmu svētku dalībniekiem vai arī visiem klausītājiem?

Elīna Apsīte: Zaļumballei domāta visiem! Protams! Tāpēc jau mums ir vesela sala – Andrejsala.

Tā bija viena no mūsu idejām, kad pirms trim gadiem plānojām šo koncertu un vēl tikai sapņojām par koncepcijas veidošanu – ka tas gan būtu skaisti, ja būtu zaļumballe pūtēju orķestra pavadībā, jo tā ir lieta, ko mūsu mammas un vecāsmammas atceras kā savas dzīves skaisto notikumu.

Un kāpēc lai tas nenotiktu Dziesmu svētku 150. jubilejā? Pie tam brīžos, kad pūtēju orķestris mazliet atpūtīsies un ievilks elpu, būs iespēja dejot folkloras dančus. Domāju, būs skaisti.

Vēl Dziesmu un deju svētku programmā paredzēts arī koncerts "Partitūra svētkiem" Lielajā ģildē 7. jūlijā, par kuru tā mākslinieciskais vadītājs Jānis Puriņš saka, ka tas esot pirms pieciem gadiem aizsāktā koncerta "Pieskāriens laikam" turpinājums, lai prezentētu jaunus latviešu komponistu oriģināldarbus, arī restaurētus aranžējumus, ko izspēlēs pieci augstākās klases kolektīvi, kā arī īpaši šim koncertam izveidots Latvijas pūtēju orķestru diriģentu sastāvs.

Vitalis Kikusts: Galvenais ir cilvēkiem tonusu pacelt

Vitalis Kikusts, kurš nule nosvinējis 80. dzimšanas dienu, ir Inčukalna leģenda. Ne tikai tāpēc, ka viņam izdodas apvienot diriģenta pienākumus korī "Mežābele" un pūtēju orķestrī, bet arī tāpēc, ka viņš ir Inčukalna Dziesmu dienu iniciators, sirds un dvēsele...

Inta Pīrāga: Jūsu vadītā "Mežābele" šogad svin 90. gadskārtu. Pūtēju orķestrim šis ir 40. jubilejas gads. Un jums pašam pirms pāris mēnešiem nosvinēta 80. jubileja! Ar ko jums pirmām kārtām pašam saistās Dziesmu svētki? 

Vitalis Kikusts: Ar tautas gājienu. Tā ir masa. Tas ir spēks! 

Un tas dod spēku arī jums?

Var teikt visādi. Ja esi vilku barā, gaudo līdzi.

Bet jums šad tad paticis citēt arī Gido Kokaru, kurš teicis, ka koris ir kā instruments un diriģents ir tas, kurš var uz tā spēlēt, ko patīk. 

Tieši tā, koris ir instruments: tas pats, kas pūtēju orķestrī trompete, tenors, bass. Arī te ir basi, tenori, alti – koris ir instruments, un katrs dziedātājs ir tā dalībnieks.

Kad jūs pats sajutāt, ka jūs kā diriģents varat daudz ko panākt?

Mana augšupeja bijusi ļoti lēzena, ļoti lēna. Visādi kritieni bijuši, visādi esmu izmēģinājies. Varbūt reizēm nebijis vajadzīgās piespiešanās. Jo, redz, te ir vajadzīga liela mērķtiecība. Viens procents talanta, deviņdesmit deviņi – darba. Un mērķtiecība.

Un rezultāts šajā gadījumā būs labāks.

Par jums stāsta leģendas, ka mēģinājumos esot deviņdesmit deviņi procenti humora. 

Cilvēks, kurš atnācis uz kori, nav atnācis klausīties tavus vaidus. Tev viņam ir kaut kas jādod – kaut vai nedzirdēta anekdote! Tas jāņem vērā, strādājot ar pašdarbības kolektīviem. Pavēles te nestrādās. Paldies tev, ka atnāci, strādāsim! Un jāskatās, lai neaizbēg.

Es tā īsi: viens klarnetists no Latvijas aizbrauc uz Ameriku – strādās vienā privātskolā. Prasa direktoram pēc programmas. Direktors atbild: "Ja tas audzēknis pie tevis atnāks arī uz nākošo stundu, tu būsi programmu izpildījis!" Mans princips ir kā lauku variantā: mēs nevaram izvēlēties no 30 trompetistiem piecus. Man ir seši, un ar tiem arī jāstrādā. Un ar citiem muzikantiem arī. Galvenais šiem cilvēkiem tonusu pacelt. Un pēc tam no viņiem arī šo to izspiest. (smejas) 

Vai, jūsuprāt, šodien starp virsdiriģentiem ir tādi, kas var to tonusu izspiest?

Es vienu puiku zinu – tas ir Kaspars Ādamsons. O, tas ir īstais variants! Viņš man te reiz bija Dziesmu dienā. Un tā viņa uzņēmība! Pabeidza kordiriģentus, pabeidza simfoniskā orķestra diriģentus. Mērķtiecīgi! Tas ir kurss ar lielu švunku! Un viņš iet uz augšu.

Lielākā daļa pārējo ir parasti mirstīgie. (..) 

Runājot par to švunku: kurš no senajiem meistariem bija ar to visvairāk apveltīts? 

Mans īstais pedagogs Haralds Mednis. Viņš toreiz bija Rīgas rajona koru virsdiriģents, un tad mēs ar viņu sastrādājāmies. Ļoti labi sastrādājos arī ar Edgaru Račevski, kurš mani, varētu teikt, drusku pavilka sev līdzi. Es viņa koncertiem gatavoju programmu ar pūtēju orķestri Gaujienā, divus gadus Skrundā. Tā tā lieta palika. Vēl brāļi Kokari, Pauls Kvelde. Konservatorijā mans profesors bija Gunārs Ordelovskis – manā skatījumā liela personība. Viņi visi ar savu darbu pakāpeniski bija tikuši tur, kur viņi bija.