Ienāc "LSMnīcā"!
"Dziesmusvētku tīklos" otrā sezona tapusi speciāli sabiedrisko mediju portāla raidierakstam "LSMnīca". Raidījumu veido "Radio Naba" autori Linards Kalniņš, Ieva Jurga, Jānis Daugavietis, Uldis Gedra un Madars Štramdiers. Finansē Latvijas Nacionālais kultūras centrs.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
SARUNAS TEMATI:
- Kam jāorganizē dziesmusvētki?
- Vai dziesmu un deju svētki jārīko atsevišķi?
- Dziesmu svētku ekskluzivitāte.
- Dziesmu svētku pētniecība.
"Dziesmusvētku tīklos" noslēdzošajā raidījumā uz sarunu aicināti viesi, kas vistiešāk bijuši klāt sēriju plānošanā un tapšanā. Linards Kalniņš uz raidījuma abām sezonām un šī gada notikušajiem dziesmu un deju svētkiem lūkojas kopā ar pirmās sezonas vadītāju, sociologu, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) pētnieku, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) vieslektoru Jāni Daugavieti un "Radio Naba" raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" producenti un LU Kultūras centra projektu koordinatori Ievu Jurgu.
Ieva Jurga dziesmu svētku tīklos nokļuva jau agri bērnībā, sākumā kā skatītāja, dodoties ar ģimeni uz Mežaparka estrādi. "Tas šķita ļoti īpaši un svarīgi," viņa atminējās. Vēlāk Jurga dziesmu svētkos piedalījās kā koriste, sākumā ar mūzikas skolas kori, vēlāk skolas kori, tad sieviešu kori un pēdējās svētku reizēs arī jaukto kori.
Arī Jānis Daugavietis sākumskolā dziedāja korī, līdz ar to savos pirmajos dziesmu svētkos viņš plānoja piedalīties kā korists. Viņš arī cītīgi piedalījās visos kopmēģinājumos, bet lielo koncertu diemžēl palaida garām, jo nokavēja trolejbusu. Kopš tā laika viņš apmeklējis svētkus kā skatītājs, bet studiju gados iesaistījies arī vairākos pētījumos par dziesmu svētkiem.
Kam jāorganizē dziesmu svētki?
Linards Kalniņš: Jūs abi esat bijuši cieši saistīti ar "Dziesmusvētku tīklos" veidošanu. Vai ir kāds raidījums vai viesis, kas jums ļoti iespiedies atmiņā un kas ir licis domāt citādāk, pārvērtēt savus viedokļus vai kaut kādā veidā skatīties uz šiem svētkiem citādāk nekā iepriekš?
Ieva Jurga: Man patika saruna ar Aigaru Nordu un Ingu Holstu, tagad jau Ingu Dūku, jo viņu pieredze tiešām palīdzēja palūkoties uz šo visu savādāk un, es teiktu, arī vieglāk, ja ņem vērā, ka maratons apvieno teju tikpat daudz dalībnieku, ka dziesmu un deju svētki ir labs variants, kā piesaistīt tūristus vietai. Man liekas, ka tas būtu jāpatur prātā dziesmu un deju svētku sakarā, kā mēs dziesmu svētkus izmantojam savā labā, tīri valsts attīstības ziņā – hei, šis ir vēl viens variants, kā reklamēt valsti, kā izveidot jaunas sadarbības. Man patika Aigara ieteikumi, ka varbūt pārdomājiet, vai tiešām ir vajadzīgi pieci gadi organizēšanai, varbūt, ka to var samazināt, un svētki var būt ik pēc diviem gadiem. Ir svarīgi paklausīties [viedokļus] no malas.
Jānis Daugavietis: Es laikam visvairāk domāju un man varbūt visvairāk pārsteidza Mārtiņa Staķa vērtējums un teiktais. Tobrīd viņš vēl bija Rīgas domes mērs, un man tas priekšstats līdz tam bija tāds, ka Mārtiņš Staķis, tā kā viņš ir privātbiznesā, tātad otrajā sektorā, daudz strādājis un bijis uzņēmējs, ka viņam šis skats uz dziesmu svētku procesu un organizēšanu ir diezgan liberāls. Tātad ir brīvais tirgus, ir valsts, bet pēc iespējas vairāk atdodam brīvajam tirgum daudzko, ieskaitot kaut ko arī no dziesmu svētkiem. Bet tā Staķa pozīcija bija tāda, ka viņš principā ir pilnīgi valsts un pašvaldības pusē, ka valstij un pašvaldībai ir jāuzņemas gandrīz visa atbildība un jārūpējas par dziesmu svētkiem. Tas mani pārsteidza.
Linards Kalniņš: Vai tavs personīgais viedoklis ir līdzīgs ar Staķa viedokli šajā jautājumā?
Jānis Daugavietis: Tieši nē, tāpēc jau es biju pārsteigts, jo mans modelis, labais piemērs, drīzāk ir Igaunija, kur igauņu dziesmu svētki ir nodoti jau sen, kopš 90. gadu sākuma, daudz lielākā mērā trešajam sektoram, tātad biedrībām, nevalstiskajām organizācijām, kamēr Latvijā nevalstisko organizāciju, par privāto kapitālu nemaz nerunājot, nozīme dziesmu svētku procesā un organizēšanā ir ļoti maza.
To, es domāju, mēs esam rakstījuši arī savos rakstos un pētījumos, ka, lūdzu, apsveram šo ideju, ka nav valstij un pašvaldībām pilnīgi 100% viss jāuzņemas, viss jāfinansē un jāorganizē, ka ir arī trešais sektors, ir otrais sektors, tātad nevalstiskais un privātais, kas varētu daudz vairāk iekļauties.
Ja skatāmies uz Latviju un runājam par pilsonisko sabiedrību, kurā pilsoņiem vajadzētu arvien vairāk iesaistīties kopienās un dažādās organizācijās, tad – kur tas ir dziesmu svētku gadījumā? Gandrīz nemaz nav, mēs par to nerunājam tik daudz.
Linards Kalniņš: Varbūt ir dzirdēti kādi pretargumenti šai idejai? Ko, piemēram, igauņi ir pazaudējuši vai kas ir tās priekšrocības, ko valsts un pašvaldību organizēti svētki dod, ko nespētu izdarīt pilsoniskā sabiedrība?
Jānis Daugavietis: Pirmais emocionālais kontrarguments ir, kas tad notiks ar dziesmu svētkiem, ja valsts un pašvaldība tos nefinansēs, ka tad jau šī tradīcija iznīks. Tā droši vien noteikti nebūtu. Otrs pamatotāks arguments ir, ka, ja valsts sistemātiski nefinansēs dažādos veidos dziesmu svētkos, sākot ar izglītības sistēmu, piemēram, uzturot Kordiriģentu katedru vai kursus Mūzikas akadēmijā un mūzikas skolās, tad dziesmu svētku kvalitāte ies mazumā, un tas jau nav pieļaujams, jo dažu profesionālo mūziķu ieskatā kvalitāte ir svarīgākais, kas ir. Mākslinieciskā izcilība, tā ies zudumā. Es domāju, ka tā noteikti būtu, bet, vai tas ir galvenais? To arī šī raidījuma viesi pauda, tie, kuriem ir bijusi iespēja salīdzināt igauņu dziesmu svētkus ar Latvijas dziesmu svētkiem, ka bieži vien jau uz balagāna pusi ir tie igauņu dziesmu svētki, kaut gan, no otras puses, cilvēki tajos ir varbūt daudz laimīgāki, relaksētāki, pikniko savā dziesmu svētku estrādē.
Tā ir apzināta izvēle, kurā virzienā mēs ejam, gan politiska izvēle, gan estētiska.
Kāpēc dejotāju ir vairāk?
Ieva Jurga: Tas, ko minēja Jānis par to, vai tas būtu kaut kas šausmīgs, ja svētki pārvērstos vairāk tā kā uz festivāla pusi... Nezinu, vai tas būtu labi. Man patika, kā minēja Arnolds Klotiņš, ka tur ir tā unikalitāte, ka profesionālisms satiekas ar amatierismu. Man liekas, ka nekur citur tā īsti nav. Jautājums ir par balansu. Par to, lai nesāk prasīt par daudz no dalībniekiem. Tādā ziņā, ka koriem un kolektīviem tie līmeņi ir dažādi, un viņiem ir arī dažādi uzstādījumi. Ir jānāk pārstāvjiem no visām pusēm un teju katru dienu jārunā un jāplāno, kā turpināt uzturēt šo balansu. Vispār man liekas, ka problēma ir balansā.
Linards Kalniņš: Bet vai tad valsts un pašvaldību atbalstītie amatieru kolektīvu koncerti ir tukši? Es tā nedomāju, man šķiet, ka cilvēki tos apmeklē.
Ieva Jurga: Jautājums – kas nāk? Kas nāk klausīties? Pirmkārt, tie visdrīzāk ir ģimenes locekļi, draugi, kolēģi. Ļoti labi, ka viņi ir, tie ir galvenie klausītāji. Tad, kad koris jau ir pierādījis, ka tam ir augstāka kvalitāte un augstāka varēšana, tad tas, protams, var cerēt uz vairāk apmeklētājiem. Kā lai saka... Ja pajautātu Jānim: viņam būtu izvēle iet klausīties Radio kori vai kāda amatieru kora koncertu – ko viņš izvēlēsies?
Jānis Daugavietis: Es nevienu neizvēlēšos, jo tā nav mana mūzika. Es tikko intervēju Gunti Vanagu, Vecrīgas kluba "Depo" īpašnieku. Viņš visu mūžu ir bijis tautu deju ansambļa dejotājs, kā es saprotu, ir dejojis elitāros kolektīvos. Viņš, runājot par šiem koncertiem, teica tā, kas tad nāk parasti uz šiem koncertiem? Citi dejotāji, kas piedalās tajā pašā koncertā, un, protams, radi un draugi. Viņš bija mazliet pārsteigts, kad es teicu, ka jau vairākus dziesmu svētkus ir tendence, ka dejotāju ir vairāk par dziedātājiem un šī atraušanās no dziedātājiem tikai aug. Par to viņš bija pārsteigts.
Ieva Jurga: Kāds ir tavs viedoklis, kāpēc dejotāju ir vairāk?
Jānis Daugavietis: Īsti tādu skaidru pētījumu nav, bet
es domāju, ka tas ir saistīts ar mūsu novecošanos un to, ka mēs saprotam un jūtam, ka mums vajag fiziski kustēties, ne tikai strādāt ofisos un pirkstiņus klabināt.
Ka tas mūsu veselībai ir vajadzīgs, es domāju, tas ir viens liels faktors.
Ieva Jurga: Es par šo piekrītu, jo it sevišķi Covid-19 laikā, kad mēs bijām nedaudz iesprostoti katrs savā kastītē, arī es sāku apsvērt domu kormūziku vispār nolikt nost un sāku meklēt un izskatīt iespējamos deju ansambļus, kuros varētu piedalīties, ņemot vērā, ka man nav nekādas pieredzes. Gandrīz jau pieteicos, bet tad sāku klausīties, kāda mūzika, kādas fonogrammas tiek atskaņotas šīm dejām. Paklausos vienu, otru, un arvien vairāk un vairāk sāk nepatikt. Sapratu, ka man ar šo ir problēmas, ka, ja es šo faktoru izslēgtu un man netraucētu tas, kas fonā skan, es varbūt arī aizietu, jo deja ir labākais veids, kā neapzināties, ka tagad tu kustini noteiktas muskuļu grupas, ka tagad ieslēdzas kardio slodze, tad ir stiepšanās. Tu par to visu nedomā, tas ir tas foršākais.
Vai dziesmu un deju svētki jārīko atsevišķi?
Linards Kalniņš: Vienā raidījumā, tajā pašā, kurā bija Klotiņš, bija arī Ilze Šarkovska-Liepiņa, un mums parādījās doma, kurai viņi diezgan ātri arī paši iedeva pēc tam pretargumentus, bet, vai nebūtu vērts rīkot atsevišķu dziesmu svētku nedēļu un atsevišķu deju svētku nedēļu. Vai jums par šo ir kādas domas?
Jānis Daugavietis: Es neesmu tik specifiski domājis, noteikti par to ir vērts diskutēt, bet, atsaucoties uz vienu no mūsu raidījumiem, kurā bija Valdis Muktupāvels, viņš tā ļoti uzmanīgi un politkorekti teica, ka dziesmu svētkos ir trīs pamata lietas, trīs notikumi, – gājiens, koru kari un paši dziesmu svētki, tieši vai netieši sakot, ka deju svētki ir kaut kas cits vispār.
Linards Kalniņš: Bet ja skatās pēc vācbaltiešu piemēra, ja mēs pieliktu klāt vēl garīgās mūzikas pasākumus, tā būtu pilnīgi tā pati tradīcija, kurai jau drīz 200 gadi būs, ne tikai 150.
Jānis Daugavietis: Tas ir labs arguments.
Ieva Jurga: Es atkal arī laikam vairāk redzu, ka vajadzētu izdalīt deju svētkus no dziesmu svētkiem, jo ir ļoti milzīgs piedāvājums, pirmkārt, priekš apmeklētājiem, un ir tik daudz dzirdēts, ka koristi arī labprāt būtu aizgājuši uz tiem pašiem deju koncertiem, un dejotāji būtu aizgājuši uz kora koncertiem, bet to fiziski nevar izdarīt, jo ir jau milzīga slodze ar mēģinājumiem. Vai nu tad to taisa katru savā nedēļā, vai vispār izvelk līdz mēnesim. Protams, tad uzreiz sāksies pretestība un runas par to, ka finansiāli to nevar pavilkt, bet tās ir divas diezgan atšķirīgas kopienas ar pilnīgi citu izpratni.
Linards Kalniņš: Man patika Arnolda Klotiņa komentārs par šo, viņš teica – bet tomēr ir skaisti, ka mums Latvijā ir vieni tie lielie svētki.
Dziesmu svētku ekskluzivitāte
Ieva Jurga: Turpinot par pieejamību, man bija jautājums, kāpēc tad, kad tika izsludināta biļešu tirdzniecība, tas bija rīta pusē? Mēs smējāmies, ka cilvēki, kas, iespējams, intensīvi kaut ko dara savā darba vietā, visdrīzāk neslēgsies klāt un negaidīs rindā, lai nopirktu to savu īpašo biļeti. To varēja darīt vakarā. Otra lieta bija tā, ka tu jau redzi, – pirms tevis stāv 120 cilvēki rindā, un tev sāk likties, ka varbūt nevajag, ka tas ir kaut kas tik grūti dabūjams un tik īpašs, ka varbūt tev nemaz to nevajag.
Arī biļešu cenas ir apspriežams jautājums, vai tās bija adekvātas.
Linards Kalniņš: Jāni, varbūt tev ir kaut kas sakāms par to ekskluzivitāti? Noslēguma koncerts notiek reizi piecos gados, un tas reāli ir pieejams tik daudz cilvēkiem, cik tajā estrādē var sanākt. Estrāde jau ir paplašināta, tiek rīkoti arī papildu koncerti un ģenerālmēģinājumi. Kas vēl palielinātu to pieejamību?
Jānis Daugavietis: Jā, tur ir tā nelielā pretruna, ka tas ir valsts un pašvaldību uzturēts, finansēts, organizēts pasākums, kurā valsts iegulda līdzekļus, tātad mēs, nodokļu maksātāji, bet pēc tam, kad notiek koncerts, tad mums vēlreiz ir jāiegulda savi pavisam personīgie līdzekļi, pērkot biļetes. Tas ir viens jautājums un, iespējams, pat pretruna, par ko arī paši dziedātāji un dejotāji mazliet apvainojas. Viņi paši tur dejo un dzied, bet viņiem pašiem jāpērk biļetes saviem radiem un draugiem.
Ieva Jurga: Plus tu vēl tās nedabū beigu beigās, īpaši lētākās.
Jānis Daugavietis: Jā, bet par ietilpību, par pieejamību, protams, lai gan Mežaparka estrāde tika renovēta, es nedomāju, ka tur ļoti daudz tika paplašināta skatītāju zona, jo tā ietilpība laikam sēdvietām ir 30 tūkstoši, kas ir vispār nekas priekš dziesmu svētkiem. Tas ir ļoti maz, ja mēs sakām, ka tie ir galvenie Latvijas svētki, un tur tiek tik mazs cilvēku skaits. Tas ir par maz. Es tiku domājis, ka varētu jau uztaisīt kādu milzu estrādi, ja šo nav iespējams paplašināt, tā kā Tallinas dziesmu svētku laukumā, kur pusmiljons mierīgi var saiet, ja nemaldos. Bet acīmredzot uz kādu laiku šis vilciens ir aizgājis, jo tika vairāki desmiti, ja ne pāri simtam, miljonu ieguldīti jaunās estrādes renovācijā, tā kā droši vien šāds jauns megaprojekts nebūs aktuāls uz kādu brīdi.
Dziesmu svētku pētniecība
Linards Kalniņš: Cik daudz dziesmu svētki tiek pētīti? Piemēram, vidējais dalībnieku vecums, cik vidēji dziesmu svētkus kāds nodzied, kādas ir iekšējās motivācijas, kāda ir tā vide? Kāda ir pētniecības vide Latvijā, cik uz šiem jautājumiem var datos balstīti atbildēt?
Jānis Daugavietis: Pētījumi ir bijuši visu laiku, pētījumi turpinās, un pētījumi ir bijuši dažādi. Tipiski tās ir iedzīvotāju aptaujas. Lielā pēdējā aptauja, kurā par dziesmu svētkiem piedevām aptaujāti gan Latvijas, gan Lietuvas, gan Igaunijas iedzīvotāji, bija 2018. gadā. Tie bija ļoti labi dati. Kaut kur tie ir analizēti un publicēti, bet es domāju – nepietiekami. Tas ir viens tips. Cits datu ieguves tips, ja skatāmies uz mūsdienām, kad varam atpazīt katru cilvēku pēc sejas, kur nu vēl saskaitīt cilvēkus pūlī, ir mūsdienu tehnoloģijas. Vai tās ir izmantotas dziesmu svētku pētniecībā? Domāju, ka ne. Ļoti sāpīgs punkts ir par dziesmu svētku statistiku, kas tiek ievākta pēdējos dažos dziesmu svētkos. Katrs dalībnieks iegūst ID karti, un faktiski tiek izsekots. Ir datu bāze, vārds, uzvārds, no kurienes viņš nāk un viņa vecums.
Šos datus varētu ļoti smuki un smalki analizēt dažādos veidos, bet pēc dziesmu svētkiem, nezinu cik ātri, pēc nedēļas vai dienas, šie dati tiek izdzēsti, jo Latvijas Nacionālais kultūras centrs saka, ka viņiem nav tiesību un atļauju glabāt tik daudz personīgo datu.
Tie tiek izdzēsti un pētniekiem nav pieejami. Tas ir ļoti traks gadījums joprojām, tā nevajadzētu būt nākotnē.
Linards Kalniņš: Ir taču ļoti daudz metožu, kā saglabāt statistiku, bet nesaglabāt privātos datus. Kas būtu tā institūcija, kam būtu jāievāc šie dati un jānodrošina pētniecība?
Jānis Daugavietis: Pieņemsim, dziesmu svētku gadījumā dalībnieku dati jau ir ievākti, tos ievāc Latvijas Nacionālais kultūras centrs, bet jautājums ir par glabāšanu un anonimizāciju, arhivēšanu digitālā un drošā arhīvā. Es domāju, ka te ir atbildība Latvijas ierēdņu pārvaldniekiem, kuri acīmredzot nav pietiekami labi izglītojuši šo iestādi un, iespējams, arī citas, kas vienkārši nobīstas un, neko tālāk nedomājot, datus izdzēš.
Linards Kalniņš: Ko, izdzēšot datus, mēs pazaudējam? Ko mēs varētu iegūt, ja no šiem datiem varētu veikt pētījumus?
Jānis Daugavietis: Mēs varētu dažādas interesantas lietas ieraudzīt un pēc tam arī viegli vizualizēt. Piemēram, kāds ir īpatsvars no dažādiem novadiem, vai ir kādi novadi, no kuriem neviens nepiedalās deju vai dziesmu svētkos. Es tagad saucu tādas vienkāršākās lietas. Mēs varam paskatīties, kāda ir vīriešu un sieviešu proporcija, kāds sadalījums pa vecumiem, kas notiek ar senioriem. Vēl papildu labums būtu tāds, ka ilgākā laika periodā mēs varētu salīdzināt, kā pa gadiem, piecgadēm, desmitgadēm mainās dziesmu svētku dalībnieku sastāvs, kā tas noveco vai atjaunojas. Vienmēr ir jautājums, kas notiek ar jauniešiem? Jauniešus neinteresē ne kori, ne dejošana, bet īstenībā, ja mēs paņemtu statistiku un apskatītos, mēs iespējams saprastu, ka tur nav nekādu bažu, ka jauniešu ir ļoti daudz.
Ar datiem mēs varētu saprast, kā ir īstenībā, nevis tikai runāt, ka ir tā vai savādāk, un kaut ko izdomāt. Tagad mēs varam visu ko teikt, bet, ja mums būtu dati, neviens mūsu teikto nevarētu apgāzt.
Raidieraksts tapis, gatavojoties XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izvērtēšanas konferencei "Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums" 2. novembrī.
