ĪSUMĀ:

• Dziesmu svētki kā politiska platforma un sabiedrības spogulis.
• Vai Dziesmu svētki joprojām domāti amatieriem?
• Vai un kā svētkos pieminēt un atbalstīt Ukrainu?
• Kā izvērtēt svētkus bez "galvu ripošanām"?
• Ahileja papēdis – komunikācija. Kā sarunāties bez bailēm?

Dziesmu svētki – politiska platforma un sabiedrības spogulis

Orests Silabriedis: Viestur, kad beidzās 2018. gada svētki, jūs uzstājāties ar nelielu priekšlasījumu, kā cilvēks, kas skatās uz Dziesmu svētkiem ar interesi un tomēr salīdzinoši no malas. Vērojot to, kas ir noticis šo piecu gadu laikā, vai jums ir tāda sajūta, ka svētku tradīcija joprojām iet roku rokā ar pārmaiņām sabiedrībā?

Viesturs Celmiņš: Būtiskā atšķirība starp 2018. un 2023. gadu ir tas, ka jautājums par Latvijas nācijvalsti ir kļuvis aktuālāks nekā bija pirms pieciem gadiem. Proti, arī Dziesmu svētkiem ir daudz politiskāka nozīme. Mums nepatīk par to runāt, mēs sakām, ka tas ir politisks jautājums, mēs to novirzām, bet tas ir neiespējami. Mēs dzīvojam kara apstākļos, mēs nekarojam, bet ir informācijas karš un to, kādā veidā latvietība, Latvijas valsts, pilsoņi, vēsture tiek veidota, gribi vai negribi Dziesmu svētkiem ir loma šajā jautājumā. Tas ir pilnīgi neapšaubāms fakts. [..]

Dziesmu svētki vienmēr ir kalpojuši par platformu politiskajiem spēkiem un domāt, ka mēs esam telpā, kur svētkus var noslēgt nost no visa pārējā, no savas ekonomiskās realitātes, ir pilnīgi neiespējami.

Otrais ir tas, ka Dziesmu svētkos mēs stāstīsim, atjaunosim ideju par to, kas ir Latvija, latviskums, tradīcija, latviskā vēsture, kultūra un, kurš var vai nevar piedalīties tajā jautājumā. Līdz ar Ukrainu tas ir kļuvis divas trīs reizes aktuālāk. [..]

Orests Silabriedis: Es, Kaspar, tagad vēlētos vērsties pie tevis un jautāt – kā tevī rezonē Viestura teiktais?

Kaspars Putniņš: Visnotaļ, protams, es domāju, ka Dziesmu svētki ir tāds rituāls, kas jau vismaz simtu piecdesmit gadus patiešām lielā mērā nosaka, kas mēs kā tauta, kā konstrukts, kā garīga vienība, kā civilizācija esam. Mēs jau arī paši gan sadzīviski, gan avīžu virsrakstu līmenī dzirdam tādus salīdzinājumus – latviešu tauta ir kā Dziesmu svētku koris, un Dziesmu svētku laikā ļoti bieži no dažādām platformām izskan tas apgalvojums, ka Dziesmu svētki un gājiens, un visa atmosfēra, un kā spējam sadarboties šajā laikā, tas ir tāds ideālās Latvijas modelis. Es domāju, ka mēs visi ar to ļoti rezonējam, kaut arī ne visi tajā aktīvi piedalās. [..] Tajā pašā laikā, tie jautājumi, kas ir pēdējā laikā radušies, es nespēju par tiem nedomāt tieši tādās kategorijās, kā par atsevišķiem negadījumiem. Es domāju, ka tie lielā mērā signalizē kaut kādu tādu kā kultūru tādā nozīmē kā temperatūru, attiecību modeli, tos sadarbības, konkurences principus, kādā mēs vispār sabiedrībā viens pret otru izturamies un, man šķiet, ka te ir daudz par ko domāt. [..] Man ir tā interesantā pieredze, ka esmu ilgstoši strādājis Igaunijā un tagad arī pietiekami ilgi Zviedrijā, kur no iekšpuses ir acīmredzamas tās metodes, principi, kā cilvēki sadarbojas, sarunājas un pieņem lēmumus. Kāda ir tā istabas temperatūra un noskaņojums, kādā veidā sadarbība un domu konkurence notiek. Man šķiet, ka mums tiešām ir ko mācīties.

Baiba Ķestere: Situācija mainās, nenoliedzami viss, kas notika piecus gadus atpakaļ un šajā periodā līdz šiem svētkiem, ir atstājis savas pārmaiņas, tomēr man gribētos ticēt un cerēt, ka tieši latviešu skatuviskajā dejā kā amatieru kustībā mums ir izdevies saglabāt šo stabilitāti. Mēs nevaram atkāpties vai norobežoties no globālajām pārmaiņām, par ko tikko runāja, tieši situācijā, kā strādā autoratīvais modelis, demokrātiskais modelis, šī ir situācija, kas nāk līdzi paaudzēm. Tieši mēģinājumu, sadarbības procesā, tur mēs kā cilvēki nevaram izkāpt ārpus sabiedrības, mēs maināmies līdzi. Tam visam mainoties līdzi tomēr ir izdevies saglabāt tieši skatuviskās dejas amatieru kustības pamata modeli, pamata darbību un mēs neejam prom no savām tradīcijām, mēs cenšamies mainīties kopā ar tām.

Orests Silabriedis: Tajā pašā laikā, katrreiz, kad tuvojas jauni svētki, mums liekas, ka tādas virpuļvētras, ka tādas putas nekad vēl iepriekš nav bijušas. Ja paskatītos vēsu prātu, gan jau atrastu visos laikos. Signe, tu kā Nacionālā kultūras centra vadītāja, vai jūti, ka šūpošanās ir kaut kādā veidā izteiktāka?

Signe Pujāte: Es teiktu tā, ka tradīciju veidojam mēs, cilvēki un daudz kas ir atkarīgs no cilvēciskā faktora. Tās viļņošanās, ja skatītos vēsturiski, tad jau mēs zināmos laikos izvilkām to 1880. gada situāciju ar koru sacensībām, kur kādam korim ienākot spēles laukumā bija tādi, kas iebilda. Jā, zināmā mērā, pieminot Uģi Brikmani ar gaišu vārdu, tad Uģis vienmēr pauda tēzi, ka Dziesmu un deju svētki ir kā sabiedrības spogulis. Man pašai sajūta, ka notiek izmaiņas, tādas globālas, kas stāv lielās krustcelēs, bija jau 2012. – 2013. gadā gan tādā attiecību veidošanās savstarpējā, kas skar mākslinieciskos procesus un ļoti sadzīviskus procesus. Es nevaru nepiekrist, ka mainoties laikiem un mainoties arī tam attiecību modelim, mums tam ir jāseko līdzi.

Par ko man ir vislielākās bažas ir tas, lai mēs tradīcijā iesaistītie, nekļūtu senili citu acīs, kas arī ir klātesoši tradīcijai.

Orests Silabriedis: Mēs bieži dzirdam vārdkopu – Dziesmu svētki ir process, procesa turpināmība, nepārtrauktība. Es lūgšu klātesošos komentēt savu subjektīvo reakciju uz šo. Ko tas nozīmē?

Kaspars Putniņš: Man tagad gribās "zoomēt" mazliet ārā šeit, jo kas vispār ir mūsu mākslinieciskā darbošanās, kas vispār ir tas dzinulis, kas mums liek radoši izpausties un komunicēt tādā radošā vidē. [..]

Visa mūsu darbība zināmā mērā ir radoša, un mums ir tā laime bijusi piedzimt tādā kultūrā, kurā ir ļoti dziļas tradīcijas šajā vienā sporta veidā. Tā ir tāda milzīga vērtība, kurā mēs nekad līdz galam nevaram novērtēt to, ko mums tas dod.

Orests Silabriedis: Viena lieta ir šis dejošanas vai dziedāšanas instinkts, bet cita lieta ir šī procesa administrēšana. Kāds būtu ideālais modelis, un vai pie tāda šobrīd esam vai tas joprojām tiek meklēts?

Signe Pujāte: Pastāv vairāki viedokļi, kas būtu ideāls modelis, jo mēs zinām, ka Lietuva, Igaunija un Latvija katra iet nedaudz savu ceļu un tāpēc arī tie rezultāti katrā valstī nedaudz atšķiras. Šeit Latvijā mēs esam iestrādājuši sistēmu, kad ir kopiena un mēs to mērām pēc dalībnieku skaita kārtējos Dziesmu un deju svētkos un kādu zināmu laiku mēs esam ap 40 000-41 000 [dalībnieku], kā nu kurā reizē tas ir. [..] Kopiena darbojas mākslinieciskajos kolektīvos, tradicionālās kultūras grupās un tad ir kādi, kas par viņiem rūpējas, tātad pašvaldības, jo kādi 95% kolektīvu ir pašvaldību dibināti un pašvaldības atvēl telpas, nodrošina atlīdzību vadītājiem. [..] Mēs Latvijā ejam šo modeli, ka valsts un pašvaldības par to rūpējas un svētku rīkotājs ir valsts pārvaldes iestādes. Tur ir daudz plusu, bet nāk arī tās blaknes, kas, es paredzu, būtu arī pie citiem modeļiem, kur parādās dažādi viedokļi, īpaši saturā, kas skar kopienu - ko es vēlos un, ko man liek darīt.

Viesturs Celmiņš: Jūs minējāt par šo procesu, man šķiet, ka tas ir tāds latviskais – nepasaka neko. Ir kāda lieta, kas nav process? Viss ir process, vai ne? Bet mēs īsti neko nepasakām.

Tas, ko mēs redzam ar katriem svētkiem, Dziesmu svētki kļūst arvien profesionālāki un rodas jautājums – kāpēc es nevaru piedalīties?

Šis ir amatieru pasākums, es saku – nav gan. Ar katru gadu tas kļūst arvien kā olimpiāde. [..] Tas ir numur viens, šis nav tikai profesionāļu vai amatieru pasākums. Numur divi, tas tomēr ir kaut kāds apliecinājums paša kolektīva, kora vai deju kolektīva, rosīties un būt konsekventam šajā procesā, saņemt atbalstu no viņu ģimenēm, vecākiem, partneriem vai pašvaldības, tas ir pūliņu rezultāts. Un visbeidzot ir sabiedrības komponente, kuri nāk un skatās, viņi saka – mēs esam gaidījuši šo notikumu, jo de facto mēs kā sabiedrība ļoti reti piedzīvojam mūs kā nāciju tādā apjomā. Tas ir ķermenisks pieredzes pasākums. Tas ir afektīvs pasākums. [..] Līdz ar to mēs nevaram pateikt, ka iedzīvotāji Latvijā, kuri gribētu šo klātienē skatītes, ka viņiem nebūtu nekāda teikšana par to. Nav neviens analogs [pasākums] Dziesmu svētku mērogam, šāda mēroga pasākumam vienmēr ir virsuzdevums. [..]

Orests Silabriedis: Par to profesionalizēšanos, vai es pareizi nojaušu, ka jūs jūtat, ka svētki zaudē kaut ko no tā sava dabiskā, no tā pamatu pamata?

Viesturs Celmiņš: Es domāju, ka šis kuģis ir aizgājis. Priekš tam ir citas norises, bet, ja tu esi Mežaparkā, tev jāspēj dziedāt un dejot sinhroni. Tad jautājums ir par virsuzdevumu, kāda horeogrāfija ir laikmetīga, mūsdienīga vai viņa atgādina, teiksim, kaut kādu romantismu no 20.-30. gadiem. Šie ir tie jautājumi, un vai viņos ieskanas arī kaut kādi sociālekonomiski motīvi, kas ir būtiski pāris simts kilometru attālumā. Neviens nevēlas viņus padarīt pilnīgi politiskus, bet, ja uzskatīsim, ka lielākais notikums valstī nekādi nereaģē uz to, ka dzīvojam kara apstākļos, manuprāt, ir mazliet neparasta pieeja, mazliet provinciāla.

Orests Silabriedis: Tad jautāšu pavisam konkrēti – vai svētkos vajadzēja būt arī Ukrainas komponentēm? Teiksim noslēguma koncertā ukraiņu dziesma.

Viesturs Celmiņš: Es sākšu no otras puses. Vai ir kāds arguments, kāpēc lai tā tur nebūtu? Attiecībā uz solidaritāti, ko teju visa Rietumu pasaule ir izrādījusi, ko tas laupītu mums, un vai tas padarītu mūs kā nāciju, kas arī ir relatīvi neliela, arī atkarīga no citu valstu lojalitātes, ko tas laupītu mums, ja to iekļautu? [..]

Mēs svinam svētkus tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Baiba Ķestere: Pie Ukrainas tēmas es vēlētos pieminēt, ja tas vēl nav uzsvērts, ir deju diasporas kolektīvs, kas dejoja Ukrainā un tieši latviešu tautas dejas, kurā iesaistījās arī ukraiņi. Šie dejotāji dejos arī Daugavas stadionā.

Kā draudzīgi un cieņpilni sarunāties?

Orests Silabriedis: Svētki ir milzu mehānisms, cik elastīgi vispār spēj reaģēt uz to, ja kādam rodas spontāna ideja?

Signe Pujāte: Ņemot vērā, ka visas šīs mākslinieciskās koncepcijas radās jau pirms šī šausmīgā gadījuma, mehānisms, kā tu minēji, ir pietiekami fundamentāls un reaģēt uz katru situāciju nav iespējams. Es ļoti labi saprotu, Viestur, par ko tu runā. Šobrīd, paturpinot Baibu, varu minēt, ka ierosinājums par ukraiņu dziesmas iekļaušanu tiek skatīts nedaudz citādā veidā, jo mums ir atklāšanas pasākums un sadziedāšanās nakts pēc lielajiem koncertiem. Saprotot, ka pārstāvniecība ir liela no šīs kopienas, mēs skatāmies, kā tur šo ukraiņu komponenti iekļaut. Mums ir vēl elementi, kā mēs raugām atbalstīt ukraiņus.

Orests Silabriedis: Baiba, tas, ko teica Viesturs par profesionalizēšanos, par laikmetīgošanos, vai dejas pasaule ar to reāli saskaras?

Baiba Ķestere: Runājot par repertuāru, mums ir tas, kas ir zelta klasika, [..], tajā pašā laikā lieluzveduma "Mūžīgais dzinējs" repertuārā ir arī jaunradītas dejas, kas ir tapušas pēdējā laikā un ieguvušas apbalvojumus jaunrades konkursos, [..]. Manuprāt, šis ir tas ceļš, kā iet līdzi laikmetīgumam un ieviest jaunas vēsmas repertuārā. Savukārt "Arēnā Rīga" būs skatuves dejas lielkoncerts "Balts", kur ir šiem svētkiem radītas jaunas horeogrāfijas, tas arī ir ceļš, kā ievest jaunas vēsmas tradicionālajā dejā, kas ir vērtība pati par sevi. Ja šāda divpusēja plūsma notiek, tad, manuprāt, tas ir ceļš, kā veiksmīgi saglabāt gan tradīciju, gan ieviest jaunas vēsmas.

Kaspars Putniņš: Es vēlētos vēl nedaudz par profesionālismu. Tas jautājums ir, ko mēs vispār saprotam ar šo terminu, ko tas vispār nozīmē – profesionālisms un profesionalizācija. Es to uztveru drīzāk tā, ka profesionālis ir speciālists, cilvēks vai cilvēku grupa, kura ir orientēta uz kaut kādu rezultātu, kas ir vērsts ārpus viņa grupas, mēs runājam par produktu, vienalga, vai ražojam fiziskus priekšmetus, vai veidojam koncertprogrammas, [..]. Profesionālisms Dziesmu svētku kontekstā, manuprāt, izpaužas tajā līmenī, kā tas tiek organizēts, kā tas tiek ierāmēts un virzīts, bet šī tomēr ir amatieru kustība. Tādā nozīmē, ka tie cilvēki, kas tur piedalās, dziedātāji un dejotāji, pirmkārt, to dara savu iekšēju motīvu dzīti, nedara to, jo viņi ar to pelna naudu. Tā ir viena lieta, ko drusku piemirstam, ka galvenais amatiermākslas uzdevums ir cilvēku ikdienas, garīgās dzīves bagātināšana.

[..] Runājot par modernizācijas procesu, par to, kas ir tā saturiskā lieta šajā stāstā, [..], man liekas, ka tas ir jautājums par atgriezenisko saiti. Kā mēs diskutējam lietas, kā novērtējam lietas, kā komunicējam šos novērtējumus. Man liekas, ka tur ir baigā problēma.

Pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem īpaši sajutu, ka, ja kāds izrāda jebkāda cita veida sajūtas par svētkiem, izņemot, ka viņš ir bezsamaņā no tā, cik viss ir labi, šādi viedokļi tika noslaucīti no galda uzreiz.

[..] Ja mēs neesam vispār uzbūvējuši draudzīgu, cieņpilnu diskusiju par to, kas mēs esam Dziesmu svētku sakarā, ko tas mums nozīmē un, ko vajadzētu šinī veidā paust, tad mums ir ārkārtīgi grūti nonākt pie labākā iespējamā potenciāla, [..].

Orests Silabriedis: Ja diskusijas par svētku saturu vai procesu izraisa tādus emociju viļņus, kādus manījām pirms mēneša, tas liecina par zināmu nepieaugšanu?

Kaspars Putniņš: Es baidos, ka tās ir zināmā mērā sekas tam. Dziesmu svētki ir tik neiedomājami svarīgi mums, mūsu identitātei, ka mēs mazliet bērnišķīgi baidāmies par to runāt. Savā pieredzē darbā esmu pieradis pie tā, ka cilvēki cieņpilnā, draudzīgā formā var uzdot jautājumus par jebko, arī par lietām, kas šķietami ir neapspriežamas. Par visu ir iespējams runāt cieņpilnā, gudrā formā, man liekas, ka tas ir ārkārtīgi svarīgs. [..]

Orests Silabriedis: Viestur, tavs smaids Kaspara runas laikā, ko tas nozīmēja?

Viesturs Celmiņš: Man liekas, ka mēs trāpījām tādā mazliet augstākā plauktā. [..]

Mums nav protokola, kā mēs varētu izvērtēt loģistikas jautājumus attiecībā uz Dziesmu svētkiem bez kaut kādām galvu ripošanām,

attiecīgi māksliniecisko sadalījumu, cik būtu jaunās dejas, kāda ir viņu loma barības ķēdē, [..]. Kā tad mēs varam izvērtēt racionāli, konstruktīvi to, kas neiet uz priekšu. Tad, kad mums ir konflikts par kaut ko, mums pat nav iespējas miera laikā sarunāties, kur nu vēl tad, ja ir konflikts.

Orests Silabriedis: Signe, kā tu reaģētu uz to, ko Viesturs saka?

Signe Pujāte: Tas, ko es teicu par krustcelēs stāvēšanu, jau 2013. gadā iezīmējās situācija, kur parādījās viedokļi, kas atšķīrās no citiem, tradicionāliem viedokļiem, un es klausos Viesturu un es zinu, un negrasos slēpties. Arī iepriekšējos svētkos Viesturs ar savu komandu bija klāt svētkos arī uzdodot jautājumus gan par organizatoriskiem, gan saturiskiem jautājumiem. Ja paskatās uz tradicionālo sistēmu, [..] mums tā ir, gribi vai negribi, jāsauc par hierarhiju, tādu komunikācijas ķēdi – kolektīvs, kur ir daudz cilvēku, tad ir mākslinieciskais vadītājs, tad ir vairāki kolektīvi vienā administratīvajā teritorijā, viņiem ir līdzās virsvadītājs vai virsdiriģents, kuram principā vajadzētu iegūt visus nepieciešamos datus, ja ir kāds pārrunājams jautājums. [..]

Manuprāt Ahileja papēdis jebkādā mākslā gan administratīvi, gan juridiski, gan organizatoriski, ja runājam par Dziesmu svētkiem un vispār sabiedrību, ir šī komunikācija.

Orests Silabriedis: Par to iespēju kaut ko ietekmēt, Baiba, kā dejas pasaulē tas izpaužas?

Baiba Ķestere: Modelis, kā jau Signe stāstīja ir diezgan zināms un tradicionāls, mums ir virsvadītāji pilsētām un novadiem ar kuriem kolektīvu vadītāji var pārspriest jautājumus, sasāpējušās lietas. Kā tas tiek tālāk risināts ir atkarīgs no katra cilvēka un šeit mēs nonākam pie faktora par komunikāciju un šādu sadarbības modeli. Cik man zināms, iespēja izteikties pēc Deju svētkiem kolektīvu vadītājiem ir un tas notiek konferences formas veidā, kur tiek analizēts, kāds bija repertuārs, vai ir kādas vēlmes izmaiņām, kas ir tas, ko gribētu. [..] Pēc iepriekšējiem svētkiem ir ņemts vērā ieteikums veidot novadu programmu, kas šajos svētkos ir iekļauta. Vai ir iespēja izteikties visiem līdz galam un vai visi tiek sadzirdēti, tā ir cita lieta, jo viedokļi kolektīvos, tāpat kā sabiedrībā, ir dažādi. Viss, manuprāt, atduras pret šo veidu komunicēt, diskutēt, rast risinājumu un kaut vienkārši akceptēt dažādus viedokļus, jo tas, ka ir dažādi viedokļi, manuprāt, ir labi un tas veicina progresu. [..]

Veselīga un neveselīga konkurence

Kaspars Putniņš: Es gribētu vēl par "Koru kariem". Mums ir izveidojusies tāda tradīcija no padomju laikiem, visiem labi zināmi un labi diriģenti būtībā veidoja tādu naratīvu par sevi un savām grupām tajā spēles laukumā, kas bija saprotams tā laika varai. Baigi svarīgi bija uzvarēt starptautiskos konkursos, tu vari parādīt diplomu un vari uzreiz sevi nosaukt par pasaules labāko kori un tas rada uzreiz zināmas priekšrocības. Atskaņas no šī te mūsu mazajā koru pasaulē vēl aizvien ir apbrīnojami jaudīgas, šī te viena lieta, ko nekādi nevaru saprast. [..] Tas rezonē arī Dziesmu svētkos, brīžiem liekas, ka būt tam labākajam, lai ko tas vispār nenozīmētu, [..] ir tāds centrālais jautājums. Jārunā atkal par to sadarbību un konkurenci, tie ir divi lielumi, mums tas konkurences elements ir dominējošs un tam ir būtiskas sekas. [..] Neskatoties uz visām labajām kvalitātēm, kas mums ir, tā konkurencē balstītā domāšana ir tas, kas ļoti dominē mūsu vidē.

Orests Silabriedis: Baiba, vai deju kolektīvu vidē ir tāpat?

Baiba Ķestere: Konkurence ir, nenoliedzami viņa ir un jau incidents pavasarī ar totaliztoru, kas parādījās visos iespējamajos arī plašsaziņas līdzekļos, tieši par Rīgas kolektīvu rezultātiem. Konkurence ir un pastāv, un tai ir divas puses, manuprāt. Veselīga konkurence mūs virza pretim izaugsmei un mūs attīsta, dejotāju izaugsme ir nesalīdzināma. [..] Kurā brīdī tas paliek neveselīgi un neveselīgi augstā rangā ir atkarīgs no katra kolektīva arī mikroklimata, jo gods ir saņemt laureāta titulu, viennozīmīgi.

Kaspars Putniņš: Protams, jā, konkurence ir absolūti svarīga lieta un nav jau tā, ka konkursi nav vajadzīgi, bet, man liekas, konkurss var būt daļa no tās svinēšanas. Jautājums ir, kāds ir tas gars, temperatūra tajā telpā.

Kas ir galvenais – vai tas, ka es par katru cenu uzvaru, vai tas, ka es varu parādīt savus sasniegumus un tikt iedvesmots no saviem kolēģiem un iedvesmot pārējos.

Viesturs Celmiņš: Es tikai priecājos, ka tas, par ko runājam iepriekš par profesionalizāciju, tas ir redzams, tas ir tas, ko es domāju. Ir teiciens "stratēģijas trūkums arī ir stratēģija", un cilvēki pēc noklusējuma grib ienest to karogu, un tas nav tikai viens kolektīvs, ir vienmēr vairāki. [..] Tas parāda tikai to, ka ar katru gadu mūsu kolektīvi kļūst profesionālāki, ambiciozāki, [..]. Mums svētki ir reizi piecos gados, un labi ja tajos piecos gados mēs pārskatām tās vērtības, piemēram, vērtība ir atlaist bizi un svinēt.

Kaspars Putniņš: [..] Man nedaudz bail par šo terminoloģiju, jo koru pasaulē šis profesionālis un amatieris, man liekas, ka mēs esam nedaudz apmaldījušies. Ja nenodalām, kas ir viens un kas otrs, tad mēs paliekam neskaidri.

Viesturs Celmiņš: Bet kurš tos nodalīs? Jo de facto kori grib spīdēt, tas, ko nozīmē spīdēšana, jūs to zināt, bet nav tā, ka kāds vienkārši ieiet un – kā gāja, tā gāja, mēģinājām.

Kaspars Putniņš: Tas jau nav profesionālisma jautājums, ja es kā grāmatvedis vai ugunsdzēsējs spēlēju basketbolu, es arī gribu būt labākais. Es daru visu, lai sasniegtu labus rezultātus, bet tas nepadara mani par profesionāli. Profesionālis vai amatieris, vai tur ir motivācija, tas jau nav kritērijs.

Signe Pujāte: Es, Viestur, tevī saklausīju, ka ir lietas, ko mēs saucam īstajos vārdos vai vienojamies, kā mēs to saucam. Jo mēs runājam par Dziesmu svētkiem un zinām pat tās savas konkrētās lomas šajā tradīcijas saglabāšanā un darām to, cik labi varam, neizslēdz situācijas, kurās aizejam viens otram garām. Patiesībā, dažādu viedokļu salīdzināšana nav vienkāršs process skatoties uz katru no mums kā cilvēku un tad vēl šīs tradīcijas pārstāvi.

Orests Silabriedis: Kāds būtu veids, kā analizēt šo "svēto govi"? Kā kļūt saprotošākiem citam pret citu?

Viesturs Celmiņš: Kā jau teicu, mums būtu kaut vai jālegalizē to, kas notiek patreiz Dziesmu svētkos, ka tas nav amatieru pasākums. [..] Dalībnieku skaits kļūst ar katru gadu augstāks un prasīgāks, nav tāds kā pirms 40-30 gadiem. Numur divi, mums ir cita sabiedrība, kas vēlas vairāk iekļaujošu, horizontālu komunikācijas procesu. Numur trīs, šī performance reizi piecos gados, kurai ir ekspektācijas, [..]. Un būtiskākais, kā jebkurai institūcija, kā tai var pievienoties kāds jauns. [..] Tiem noteikumiem būtu jābūt mazliet skaidrākiem.

Baiba Ķestere:

Es gribētu piekrist, ka pašos pamatos tas vēlējums nākotnei būtu atvērts dialogs ar iespēju pieņemt dažādus viedokļus un tos savienot ar mērķi radīt labākus Dziesmu un deju svētkus.

Būt spējīgiem akceptēt dažādus viedokļus, tos neapvainojoties analizēt. [..]

Signe Pujāte: Mūsu valsts iestādei būtu jābūt kā vidutājam un apzinoties visu, ko šodien runājām, pirmkārt, es būtu laimīga, ja mēs attīstītu tādus formātus, kur nav baiļu sarunās.