Seko līdzi Dziesmu un deju svētkiem!
Sabiedriskie mediji no 30. jūnija līdz 9. jūlijam pārraidīs XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku norises.
Viss saturs par Dziesmu un deju svētkiem saplūdīs sabiedrisko mediju portālā LSM, kur rādīs Dziesmu un deju svētku norišu tiešraides. Portālā pieejams svētku pārraižu kalendārs un plašs oriģinālsaturs.
Vaicāta, kāda ir viņas personīgā, ne profesionālā sasaiste ar dziesmu svētkiem, Signe Pujāte atbild, ka ar kordziedāšanu ir tuvu pazīstama jau no bērnu dienām: "Mans tēvs Ventspils mūzikas vidusskolā mācīja diriģēšanu un pats bija diriģents, un es uzaugu ar koru mūziku. Bērnībā es apmeklēju pasākumus, kur vecāki dziedāja vai klausījās, tāpēc klausīties labu kora mūziku aizvien ir manis pašas privilēģija. Augstākā katarse, ko es esmu piedzīvojusi Dziesmu un deju svētkos, ir, dziedot jauniešu jauktajā korī "Sonore". Tolaik kori vadīja maestro Edgars Račevskis. Tālajā 1990. gada koru finālā jeb "Koru karos" mēs ieguvām "Grand Prix". To nevar aizmirst, tas bija ārkārtīgi saviļņojušos notikums. Tajos pašos svētkos maestro Račevskis diriģēja "Mūsu Tēvs debesīs" (laikam ar atmodas laiku mainījās vai pilnveidojās repertuārs) un tieši šis Lūcijas Garūtas dziedājums man ir ļoti palicis prātā." XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos Pujāte skaņi skandēs kopā ar tradicionālās dziedāšanas grupu "Saucējas".
Mārtiņš Kaprāns Dziesmu svētkos nav piedalījies, bet ir bijis aktīvs līdzjutējs, līdzdzīvotājs. Tēva mudināts, viņš no maziem gadiem sekojis līdzi svētku gājienam. Visupirms garās stundas radīja mokas, bet nu jau tas ir neatceļams rituāls. "Pagājušajos Dziesmu svētkos mana meita piedalījās. Pats kuriozākais – viņa piedalījās mazākumtautību kopas "Iļjinskaja pjatņica" sastāvā, lai gan viņa ir "tīrasiņu" latviete. Viņai ir laba balss, kas bērniem no dabas dota. Es pie [Brīvības] pieminekļa skatījos, kā viņa gāja kopā ar visiem mazākumtautību sastāvā," atceras Kaprāns.
Jānis Daugavietis: Mārtiņ, kā zināms, par dažām nepietiekoši nacionālām idejām tev ir nācies publiski ciest, varbūt tas pat ir aizgājis līdz tiesai, es nezinu. Kāda tev ir sajūta, vai arī Dziesmu svētki ir viens no potenciāli trauslajiem, jēlajiem tematiem?
Mārtiņš Kaprāns: Dziesmu svētki vienmēr ir bijis liels jautājums, kur vilkt robežu starp tradīciju un tradīcijas atvērtību jaunām idejām un viļņojumiem. Droši vien tas ir aktuāli ne tikai dziesmu, bet arī deju kontekstā. Tur tas varbūt brīžiem ir aktuālāk, ņemot vērā, kāda pavadošā mūzika tiek izvēlēta vai kādi deju soļi, dejas, un kā tas stils mainās.
Tas ir neizbēgami tik senai tradīcijai – diskusijas par to, kur mēs vilksim robežu, ko saglabāt, kas ir stabilās komponentes un kas ir tās, kuras mēs varam atvērt pārmaiņām.
Man liekas, neauglīgākais ir tad, kad robežas kļūst necaurlaidīgas, nepārvaramas un katrs nostājas savā frontes pusē.
Jā, nediskutējamas un neaizskaramas. Signe, kas tevi motivē strādāt ar šo visu, vadot Latvijas Nacionālo kultūras centru, kura viens no galvenajiem uzdevumiem ir Dziesmu svētku procesa pārraudzība, vadība, virzība. Faktiski jau mēs zinām, tu droši vien labāk par citiem, ka katru nākamo Dziesmu svētku priekšvakarā būs lieli konflikti, lieli apvainojumi un tā tālāk.
Signe Pujāte: Zini, kā? Es mīlu cilvēkus. Tas ir viens. Lai kādās situācijās es nenonāktu, es vienmēr palieku pie tā, ka cilvēks manā karjerā un vispār dzīvē ir cilvēks. Latvijas Nacionālā kultūras centra darbības stils kopš tālajiem laikiem, kad tas tika dibināts – 40. gados, ir ļoti izmainījies. Tieši tagad mēs ar lietpratēju iesaistīšanu pētām savu vēsturi, un es ceru, ka vienā brīdī dienas gaismu ieraudzīs, kā es saku, bestsellers par to, kā mēs esam attīstījušies tieši caur Dziesmu un deju svētku tradīcijas prizmu un šīs tradīcijas ilgtspējību, kas ir gājusi cauri dažādiem vēsturiskiem un politiskiem formējumiem. Bet tieši šeit un tagad mēs, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, no tāda tautas mākslas uzraudzības procesa un arī rīkotāja, esam palikuši par Dziesmu un deju svētku rīkotājiem. Mums ir ļoti plašs institucionālais sadarbības loks, un galu galā mēs jau strādājam kopienas labad. Mums ir kultūrizglītības process līdzās, mums ir "Latvijas skolas soma", mums ir nemateriālais kultūras mantojums, kurš ļoti sasaistās ar Dziesmu un deju svētkiem, mums ir latviešu vēsturiskās zemes, kas varbūt vēl aizvien ir izaicinājums Latvijas pašvaldībām un reģioniem, tāpēc ka ir administratīvais dalījums un ir kultūrvēsturiskais ieskats. Bet mēs ar visiem šiem jautājumiem darbojamies.
No svētkiem uz svētkiem mēs piedzīvojam visādus satricinājumus, bet tas nav nekas unikāls, ja paskatās no vēstures pirmsākumiem.
Mēs esam cilvēki, mēs spējam būt empātiski, un pat ar vislielākajiem strīdiem vai nebūšanām, kas mūsdienu kontekstā izlien uz āru – tās saucam par krīzi –, mēs vairāk vai mazāk tiekam galā. Ir sāpīgāki triecieni, ir mazāk sāpīgi triecieni, bet mēs no tā mācāmies, un es domāju, ka tā mēs ejam uz priekšu. [..] Vēlreiz – es mīlu cilvēkus, un man arī patīk tas, ko es daru, neskatoties uz apmēru, dziļumu un atbildību, kas ir uz maniem un manu kolēģu pleciem.
Es gribētu apliecināt, ka Signe tāda ir – iecietīga, toleranta, kā mēs mūsdienās sakām. Arī mani Signe diezgan labi tolerē, neskatoties uz to, ko es gan vienatnē, gan ar pētniekiem esmu kritiski izteicies un rakstījis par Dziesmu svētkiem. Starp citu, pirmais socioloģiskais pētījums, kurā es piedalījos, bija profesora Tāļa Tisenkopfa vadībā, no Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes, ar nosaukumu "Dziesmu svētki mainīgā sociālā vidē". Tas bija nu jau pirms 22 gadiem. Es atceros, ka tas bija Kultūras ministrijas pasūtījums un to kūrēja tieši Signe. Tā ir viena lieta, bet cita lieta, te jau es uz Mārtiņu sāku skatīties – gadu desmitu laikā, veidojot pētījumus arī par Dziesmu svētkiem, dažreiz man ir tāda sajūta, ka mūsu varenie, jaukie, pamatotie secinājumi, arī rekomendācijas dažreiz tiek ignorētas, netiek ņemtas vērā. Mārtiņ, vai tev arī kādreiz ir sajūta, ka pētījumu secinājumi kaut kur pazūd, netiek ņemti vērā?
Mārtiņš Kaprāns: Jā, un varbūt pat citreiz ir kaitinoši klausīties, ka politikas veidotāji, it īpaši politiķi, saka, ka, pirms kaut ko uzsāks, viņi konsultēsies ar ekspertiem, ar pētniekiem, bet pēc tam, kad [viņi] konsultējas, ar to arī viss beidzas. Faktiski tur nekāda sausā atlikuma nav tāpēc, ka bieži vien šī konsultācija ir daļa no sabiedrisko attiecību stratēģijas, lai parādītu, ka ir uzklausīti dažādi viedokļi. No otras puses, ir arī jāskatās, kas tavā gadījumā nav ņemts vērā un kas ir ņemts vērā. Katrs politiķis droši vien nāk ar savu ne tikai ideoloģisko bāzi, [bet arī ar to], cik, [viņuprāt], aizskarams vai neaizskarams ir Dziesmu svētku kodols.
Mēs kādreiz runājam par Satversmes kodolu, piemēram. Ja ir tāds Dziesmu svētku kodols, cik aizskarams tas ir un kurā brīdī mēs varam kaut ko pieļaut?
Katrs politiķis ir arī personība, viņam ir sava estētiskā izpratne, savi gaumes spriedumi par kaut ko. Es domāju, ka šīs divas lietas mijiedarbojoties bieži vien kļūst par iekšējo sietu. Galu galā viens ir, ko ierēdņu līmenī kāds rekomendē, – es domāju, ka ierēdņi nereti ir ļoti atvērti –, bet lielos virzienus bieži ietekmē politiķi. Cik ieinteresēts politiķis ir, viņš ietekmē stratēģisko virzienu, kamēr vien viņš ir savā amatā.
Es jūtu, ka tu arī esi diezgan pesimistisks un reālistisks.
Mārtiņš Kaprāns: Es nezinu, vai esmu pesimistisks, es drīzāk esmu reālistisks. Es ļoti bieži esmu pamanījis, kā manā valodā runā gan politiķi, gan ierēdņi. Tā valoda, kurā esmu rakstījis politikas plānošanas dokumentus, jēdzieniski lēnām iesūcas un tiek absorbēta no politikas veidotāju puses. Līdz ar to varbūt nav pamata tik ļoti apvainoties. Tas bišķiņ pacietību prasa.
Es tev pilnīgi piekrītu. Desmit, divdesmit gadi – tas nekas nav. Gaidīsim. Kaut kas jau mainās visu laiku. Mazliet pārejam pie Igaunijas. Zinu, ka tu esi bijis postdoktorantūrā, citiem vārdiem – stažējies, Tartu Universitātē. Droši vien, ka tu esi padzīvojis kādus īsākus, garākus periodus, skatoties un salīdzinot Latviju un Igauniju un atšķirības, kas mums neapšaubāmi ir lielas (īpaši 30 gadu laikā radušās sociālekonomiskās atšķirības). Kādi tev ir skaidrojumi? Kur tā vaina ir mūsos, vai kur tas labums igauņos, kā mums nav?
Mārtiņš Kaprāns: Kāpēc viņiem ir labāk nekā mums?
Tieši tā.
Mārtiņš Kaprāns: Viņiem ekonomiskā situācija vienmēr bijusi nedaudz labāka nekā mums. Tas ir bijis priekšnosacījums, kāpēc igauņi varbūt var justies drošāki un stabilāki attiecībās ar nākotni.
Bet kāpēc? Mēs jau diezgan līdzīgās pozīcijās bijām pēdējos simt, divsimt gadus.
Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka jāskatās ir tieši pēc Padomju Savienības sabrukšanas un valstiskās neatkarības atjaunošanas, kādā veidā attīstījās situācija šajās valstīs. Tomēr diezgan dažādi virzieni tika izvēlēti. Tās tādas klišejas, bet Somijas tuvums nav tikai Somijas tuvums: investīcijas, tai skaitā arī izglītības iespējas, zināšanu pārnese kā tāda. Ģeogrāfiskais tuvums un arī kultūras tuvums starp somiem un igauņiem, protams, ir ļoti svarīgs, to nevar novērtēt par zemu. Un visi vecie stāsti par to, ka igauņi padomju laikā jau varēja somu televīziju skatīties – tie nav tikai stāsti un tie nav tikai mīti. Tas lielā mērā nozīmēja, ka viņi no sava etnokulturālā brāļa vai māsas nekad nebija attālinājušies. Tas viņiem, protams, lielā mērā palīdzēja, īpaši 90. gados, kad mēs visi bijām pārejas laika nenoteiktībā. Bet es gribētu vienu citu lietu uzsvērt, ko mēs nekad negribam paturēt [prātā] (iespējams, tas vairāk ierakstās mūsu sarunas kontekstā): cik ļoti atšķirīgi ir veidojušās attiecības igauņiem ar savu lielāko mazākumtautību – krieviem. Viņi ir it kā ļoti līdzīgi pēc īpatsvara ar mums, bet tajā pašā brīdī visi pētījumi pēdējos gados jau regulāri parāda, ka krievvalodīgais Igaunijā ir par kārtu vai pat divām kārtām lojālāks, pozitīvāk noskaņots pret valsti nekā mūsu krievvalodīgais it kā vienādās situācijās.
Bet tas ir tāds pēdējo desmit padsimt gadu fenomens? Jo, kad pārnesa "Aļošas" pieminekli, bija lielas nekārtības.
Mārtiņš Kaprāns: Jā, bet tas bija 2007. gads, kad piemineklis pazuda. Protams, tas radīja plaisas, kuras ir atstājušas diezgan manāmas rētas. Es pats esmu veicis lauka darbu Narvā, esmu runājis ar vietējiem cilvēkiem pirms pāris gadiem, kad bija 70 gadu apaļā gadskārta 2. pasaules karam. Viņi saka, ka sāka pievērst uzmanību 9. maijam pēc šī pieminekļa nonešanas. Vienlaikus tas, ko parāda gan "Eirobarometra" dati, gan citi dati – igauņu krievvalodīgais ir par kārtu pozitīvāk noskaņots nekā Latvijas krievvalodīgais. Te ir jāņem vērā lielā, jūtīgā tēma: Igaunijā, piemēram, stiprina krievvalodīgo kanālu ETV+, [bet] mēs esam izvēlējušies pilnīgi pretēju stratēģiju, kā ar mazākumtautībām strādāt, un rezultāti ir paradoksāli citādāki.
Mēs redzam, ka Igaunija arī šajā punktā ir priekšā – etniskajā nacionālajā integrācijā. Bet ir viena lieta, kur Latvija ir priekšā. Es domāju, ka Signe apliecinās, ka Dziesmu svētku kvalitāte Latvijā ir augstāka nekā Igaunijā. Signe, cik daudz tu zini un orientējies tajā, kādā veidā Dziesmu svētki tiek organizēti Igaunijā?
Signe Pujāte: Es vēl pakāpšos solīti atpakaļ ar to, ko tu man iesāki vaicāt. 2018. gadā, kad bija Latvijas simtgade un arī Dziesmu un deju svētki, protams, ka mūsu sadarbības partneri no Baltijas valstīm – lietuvieši un igauņi – ieradās pie mums lūkoties svētkus. Zini, kāda bija viņu atziņa? Vārdu sakot, igauņi teica, ka viņi gribētu būt latvieši un viņi ir lepni par Latvijas Dziesmu un deju svētku kvalitatīvo daļu. Tur ir tādas ļoti smalkas paralēles, un es negribētu kā ar tanku vai kā zilonis trauku veikalā ieiet, bet tas, ko tu, Mārtiņ, minēji – par veidu, kā strādā, kādu virzienu izvēlas –, mēs esam klasiskāki, tādi kā noslēgtāki. Latvijā mēs esam vairāk orientēti uz kvalitāti. Manuprāt, Dziesmu un deju svētku process – kas ir tautas māksla, amatiermāksla, kur cilvēks savā brīvajā laikā, neskatoties uz savu iepriekšējo izglītību, piedalās, spēlē teātri, dzied tradicionālo mūziku vai koru mūziku, vai vispār vokālajos ansambļos, spēlē pūtēju orķestrī, simfoniskajā orķestrī (ja runā par bērniem un jauniešiem), darbojas ar tautas lietišķo mākslu, amatniecības dažādām izpausmēm – balstās tajā, ka ir līdzdalība un ir izcilība. Mēs Latvijā vairāk tiecamies uz izcilību, [tāpēc] līdzdalībai ir jāpievelkas pie tās izcilības, un visi to ļoti godprātīgi un disciplinēti arī dara ar prieku. Protams, ka, ejot laikam līdzi, mainoties sabiedrībai, parādās dažādi, kā tu saki, neērtie jautājumi. Es arī tos saucu par neērtajiem jautājumiem. Tagad par Igauniju. Pārrunājot vēlreiz ar Igaunijas kolēģi, par viņu Dziesmu svētku modeli:
Igaunija ir izvēlējusies jau kopš 90. gadu beigām sabiedriskajam sektoram pievērst īpašu uzmanību un atdot daudz ko sabiedrības rokās; taču ir viena nianse – svētku rīkotājs Igaunijā ir valsts dibināts fonds, kur tāpat ievēro visu likumdošanu, tikai sastrādājas ar asociācijām.
Tas varbūt ir tieši kopienas spēks Igaunijā, ka viņi spēj katrā tautas mākslas žanrā nostiprināt asociāciju, un tad ar fondu, kas ir valsts dibināts, droši vien var svētku organizēšanu padarīt vieglāku. Igaunijā nav ne Dziesmu svētku likuma, ne Kultūras centra likuma. Latvijā, kā arī juristi, vismaz pirms zināma laika, mēdza ironizēt – kā solis, tā likums, kā solis, tā likums. Tā ir mūsu izvēle. Ja es paskatos no savas prizmas: tātad ir valsts pārvaldes iestāde ar visām no tā izrietošajām sekām – ja sabiedrībai kaut kas nepatīk, blaukš! pa valsts seju. Tanī pašā laikā, paskatoties uz abiem modeļiem – [Latvijas un Igaunijas] –, kaut kādā veidā tie pat ir līdzvērtīgi, tikai pieeja ir dažādāka; tāpat tas ir valsts finansējums, tāpat tā ir sadarbība ar kopienām. Latvijā mākslinieciskie kolektīvi ir nodibinājušies savās biedrībās – kolektīvs ir kā biedrība. Ir Dziesmu svētku biedrība, kuras vadītājs ir mums visiem labi zināmais virsdiriģents Ints Teterovskis. Mēs sastrādājamies zināmos jautājumos, kas varbūt ir pat tādi stratēģiski, kultūrpolitiski. Paldies vokālajai nozarei, kas ir savā asociācijā apvienojusies. Tad arī ir vieglāk ar viņiem risināt jautājumus. Protams, ka gan Igaunijā, gan Latvijā ir grandi, kas ir uzkrājuši milzīgu pieredzi, strādājot reģionos kā virsvadītāji vai virsdiriģenti. Nonākot svētkos, tajos lielnotikumos, sabiedrība šos cilvēkus redz teju tādā dieva kārtā. Un es nepārspīlēju, es to nesaku ar ironiju. Tie cilvēki kaut kādā veidā sevī iemieso Dziesmu svētku būtību.
Tā mana, droši vien ne tikai mana, vecā tēze un vēlme ir Dziesmu svētku procesu vairāk aizbīdīt uz nevalstiskā sektora pusi, kā tas ir Igaunijā; mazāku atbildību valstij, lielāku – sabiedrībai, nevalstiskajām organizācijām, kopienām. Bet uzreiz ir pretarguments no šiem pašiem virsdiriģentiem, no kāda kultūras politiķa, ierēdņa, arī vienkāršajiem cilvēkiem – kas tad notiks, ja mēs atdosim visu biedrībām? Pazudīs kvalitāte, iznīks Dziesmu svētki? Kā tev, Mārtiņ, šķiet, kāda ir mūsu pilsoniskā sabiedrība, vai tai var uzticēt, deleģēt, vai tomēr labāk, ka valsts pamatā rūpējas par mums?
Mārtiņš Kaprāns: Tur droši vien ir savstarpēja saikne: jo tu mazāk pilsoniskajai sabiedrībai uzticies, jo tā kaut kādā ziņā kļūst kūtrāka un nespējīgāka.
Tas ir savstarpēji saistīts. Ja tu deleģē atbildību par kultūras aktivitāšu organizēšanu vai tradīciju kopšanu, līdz ar to pilsoniskajai sabiedrībai, nevaldības organizācijām, biedrībām rodas motivācija.
No otras puses, es domāju, būtu nepareizi veidot nevajadzīgus pretnostatījumus. Runa visu laiku ir par simbiozi. No kurienes tad tie resursi nāks? Ne jau tas ir iespējams bez pašvaldības, bez publisko resursu atbalsta. Es pats pēdējā laikā par šo tradīciju, tai skaitā Dziesmu svētku kontekstā, vairāk esmu domājis tieši diasporas sakarā, mūsu jaunās emigrantu kopienas sakarā. No vienas puses, mēs redzam, ka viņi ļoti daudz paši iegulda. Kvalifikācija un līmeņa uzturēšana, tie paši diriģenti un deju kopu vadītāji – tas viss tomēr prasa arī kaut kādu zināmu sagatavošanos, to nevar kurš katrs nākt no malas un izdarīt.
Es neesmu tik ļoti zinošs, ko tas nozīmē Igaunijas kontekstā, bet varbūt tā vienkārši ir pārmantota tradīcija, ka viņiem jau agrāk [..] iesaiste ir bijusi vairāk, ka no apakšām ir bijis vairāk mobilizēts spēks un enerģija nekā Latvijas gadījumā. Es to vienkārši izsaku kā pieļāvumu. Man liekas, svarīgākais ir, ka, līdzko tu neuzticies pilsoniskajai sabiedrībai un ilgtermiņā uzskati, ka mēs jau labāk mācēsim, tas arī lielā mērā novājina šo potenciālo resursu. [..]
"Dziesmusvētku tīklos"
Raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Kultūras centru.
