"Viss tas, ko mēs te darām, ieies vēsturē"
Trešdienas dienvidū centrālā Pils iela Viļņas vecpilsētā ir ļaužu pilna. Tūristi laižas dejās pie ielu muzikantiem, krodziņu terasēs nav brīvu vietu. Pilsētas centrs virmo vasaras un dziesmu svētku noskaņās.
Pils iela aizved tieši līdz Valdnieku jeb Lietuvas dižkunigaišu pilij, uz kuru tobrīd dodas ļaudis visdažādāko gadsimtu tērpos un krāsās. Lietuvas Dziesmu svētku nedēļā šī ir amatierteātru diena. Pelēkās linu skrandās tērpusies kundze ar lakatā ievīstītu bērna lelli amizējas ar garāmgājējiem. Viņu sauc Vilma Praškavičiene, un viņa pastāsta: "Mēs esam teātris no Jonavas, svētkos piedalāmies pirmo reizi! Mēs spēlēsim veļas mazgātājus. Tagad ejam uz mēģinājumu, spēlēsim Pils ielā. Jūtamies brīnišķīgi, viss patīk. Ko mums nozīmē šie svētki? Tas ir brīdis, kad kopā var būt visi, kuri mīl savu valsti, mīl dziesmu, mīl teātri…
To pat vārdos nevar aprakstīt! Visi ir draugi, visi smaida, brauc viesi – lūk, jūs atbraucāt! Tas ir skaisti."
Šogad pēc nopietnas atlases svētkos piedalās vairāk nekā 80 labāko amatierteātru no visas Lietuvas – gan pieaugušo, gan jauniešu, bērnu un arī leļļu.
Uzveduma režisore Neringa Daniene smejas, ka Latvijas Dziesmu svētkos esot vēl grandiozāk, bet ar lielu lepnumu stāsta, ka Lietuvā amatierteātri trešo reizi ir daļa no Dziesmu svētku nedēļas. Arī Teātra diena pieskaņojas kopējai svētku koncepcijai: uz centrālās skatuves simboliski tiek audzēts koks, kam ir vienlaikus jāsargā saknes, bet ar zariem jātiecas debesīs.
"Bet šī skatuve ir tikai daļa no Teātra dienas programmas. Viss sāksies ar amatierteātru etīdēm Viļņas vecpilsētas galvenajā tūristu artērijā – Pils ielā, jo galu galā arī teātris ir dzimis uz ielas, pilsētas laukumos. Pils iela pārvērtīsies krāsainā tirgus placī – divu stundu garumā aktieri iesaistīs garāmgājējus, mācīsies spēlēt Hamletu, vedīs teatralizētās ekskursijās kopā ar Napoleonu…" stāsta režisore. "Mēs jau to izmēģinājām citā pilsētā, bija ļoti jautri un koši. Otrajā daļā skatītāji uz divām stundām tiks aicināti iekšā dižkunigaišu pilī. Jo arī teātris attīstījās un kļuva arī par augstāko kārtu izklaidi. Cilvēki nelielās grupās varēs doties cauri pilij un vērot "sadzīvi" – būs kalpones, kņazi, visi attiecīgo laikmetu tērpos. Un pēdējais akcents būs skatuves uzvedums šeit, pils pagalmā, kur mēs apspēlēsim lietuviešu dramaturģijas dārgakmeņus un leģendārus notikumus Lietuvas teātra vēsturē.
Mēs no citiem dziesmu svētku dalībniekiem atšķiramies ar to, ka teātriem nav vienas kopīgas programmas kā dziedātājiem un dejotājiem, ko visi izpilda reizē. Mūsu uzvedumam jātop no atsevišķiem teātru priekšnesumiem, kas jāsavieno kopīgā stāstā."
Ko Lietuvas amatierteātriem nozīmē būt daļai no dziesmu svētku kustības? Neringa Daniene atbild: "Šajos svētkos piedalās 37 tūkstoši dalībnieku! Un tu vari justies kā daļa no šī varenā notikuma. Turklāt šogad taču ir dziesmu svētku simtgade! Viss tas, ko mēs te darām, ieies vēsturē.
Visi saprot, ka mūs pēc 50 vai 100 gadiem rādīs kā vēsturisku piemēru, tāpēc neko nedrīkst nolaist greizi, lai mūsu pēctečiem nebūtu jākaunas!"
Mums ir kalni, jums ir jūra
Vēlu vakarā es dodos stāvā kāpienā uz Viļņas Kalnu parka estrādi, kur notiek skatītāju ļoti gaidīts un sen izpārdots Ansambļu vakara koncerts: stilizētā tautas mūzikas uzvedumā satiekas dziedātāji, dejotāji un tautas mūzikas instrumentu orķestris.
Starp citu, kopīga dziesmu svētku pieredze ir arī labs veids, kā iepazīties. Tā es vēl pirms koncerta sākuma nejauši satieku kādu svētku brīvprātīgo – Vincentu Ziedu, kurš pamana Latvijas Radio diktofonu un uzrunā mani latviski. Latviešu valodu viņš iemācījies pašmācības ceļā un stāsta, ka pērn pirmoreiz bijis Latvijas Dziesmu svētkos.
"Tā jūsu estrāde! Tik brīnišķīga! Mums… kāds ir tas vārds… nevis žēl, bet skauž! Bet jā, mums atkal ir tādas vietas kā šī Kalnu parka estrāde. Man ļoti patīk Rīga, es pusi laika tur tagad dzīvoju, bet jums nav kalnu! Viss ir līgo! Bet Viļņā visur, kur iesi, būs kalni, var redzēt saulrietus…" teic Vincents.
"Jā, visi domā, ka Lietuva un Latvija ir "braliukai", bet mums viss ir citādi.
Estētika ir tā pati, bet, piemēram, mūsu galvaspilsētas nevarētu būt atšķirīgākas. Mums ir kalni, jums ir jūra. Mums ir katolicisms, jums – luterānisms. Arī valoda ir atšķirīga. Liktos, ka vajadzētu varēt vienam otru saprast, bet – nekā!"
Kāpēc Lietuva svin dziesmu svētku simtgadi?
Bet pāris minūšu gājienā no centrālajām svētku norises vietām atrodas Lietuvas Nacionālais kultūras centrs, kas līdzīgi kā Latvijā nodrošina dziesmu svētku kustības ikdienu un organizē arī pašus svētkus.
"Es ļoti priecājos, ka šogad esam izrādījušies tik populāri..." Ieva Krivickaite ir galvenais svētku runas cilvēks un atzīst, ka šogad svētkiem pievērsto uzmanību izjūt īpaši. Interese augusi gan svētku simtgades dēļ, gan tāpēc, ka kopš iepriekšējiem svētkiem pandēmijas dēļ pagājuši jau seši gadi. Krivickaite paskaidro, kāpēc Lietuvā šogad svin svētku simtgadi, nevis 150 kā Latvijā un Igaunijā:
"Šogad, kad svinam dziesmu svētku simtgadi, ir daudz diskusiju par to, vai tas ir pareizs aprēķins, jo neliela mēroga dziesmu dienas pēc līdzīgiem principiem pie mums ir notikušas arī senāk – 20. gadsimta sākumā vai pat 19. gadsimta pašās beigās. Tā ka teorijā mēs varētu uzskatīt, ka Lietuvas Dziesmu svētkiem ir vairāk gadu. Taču oficiālais atskaites punkts ir 1924. gada Dziesmu svētki Kauņā, kas starpkaru laikā bija Lietuvas galvaspilsēta. Līdz Otrajam pasaules karam Lietuvā notika vēl divi Dziesmu svētki – 1928. un 1930. gadā, bet pēc tam bija diezgan liels pārtraukums. Bija centieni sarīkot svētkus arī 30. gados, bet dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās, lai gan bija pat nodrukātas notis. Un tikai padomju okupācijas laikā Lietuvas Dziesmu svētku norise tika pārcelta uz Viļņu."
Tāpēc tagad katrus Lietuvas Dziesmu svētkus iesāk Dziesmu diena Kauņā, no kurienes simboliski uz Viļņu tiek vesta arī svētku uguns. Tāpat tradīciju vidū ir svētku karoga pacelšana pie Prezidenta pils, svētku gājiens, kura priekšgalā līdzās karogam tiek nestas arī speciāli austas jostas visā ielas platumā – katru reizi par vienu jostu vairāk. Un šajā tūkstošgadē tām pievienojusies vēl kāda jauna tradīcija, turpina Ieva Krivickaite:
"Tā ir kopīga Lietuvas himnas dziedāšana 6. jūlijā deviņos vakarā pēc Lietuvas laika. Austrālijas lietuvieši ceļas nakts vidū, ASV lietuvieši pieslēdzas katrs savā laika zonā un tā tālāk... Tā ir jaunlaiku tradīcija, bet lietuvieši visā pasaulē to ir ļoti iemīļojuši.
Himnu mēs kopā dziedam katru gadu neatkarīgi no tā, vai ir dziesmu svētki. Bet dziesmu svētku gadā tā vienmēr ir daļa no Dziesmu dienas koncerta estrādē. Dziesmu diena vienmēr notiek 6. jūlijā neatkarīgi no nedēļas dienas, jo tā ir karaļa Mindauga kronēšanas diena, kas Lietuvā ir valsts svētki. Un Dziesmu dienā visiem kopā dziedāt Lietuvas himnu ir ļoti īpaši: tie ir 12 tūkstoši dziedātāju un apmēram 50 tūkstoši skatītāju vienkop, un tu zini, ka visā pasaulē šobrīd piecēlušies kājās un to pašu dzied vēl daudzi lietuvieši."
Lai zaļo mežs!
Līdzīgi kā pie mums, arī Lietuvā katriem Dziesmu svētkiem ir sava koncepcija, kurai pieskaņojas visi pasākumi. Ieva Krivickaite stāsta, par ko lietuviešiem ir šie īpašie – simtgades – svētki: "Svētku tēmu mēs izstrādājam paši, piesaistot konsultantus. Sākotnēji svētki bija plānoti 2022. gadā, taču pandēmijas dēļ tika pārcelti, un tad sapratām, ka koncepcijai jābūt ļoti īpašai, jo tie sakritīs ar Dziesmu svētku simtgadi. Sadarbojāmies ar pavisam nelielu komunikācijas aģentūru, diviem jauniem puišiem, kuri savam darbam pieiet ļoti īpaši, katram projektam veicot ļoti pamatīgu izpēti. Mūsu uzdevums bija atrast ko tādu, kas spētu vienot ļoti dažādās dziesmu svētku dalībnieku paaudzes. Jo mums ir gan daudz svētku veterānu ar savām idejām par to, kādiem būtu jābūt Lietuvas Dziesmu svētkiem, gan daudz bērnu un jauniešu – viņi veido pusi no dalībniekiem. Izlēmām par labu tēmai "Lai zaļo mežs!", kas simbolizē dzīvību, un lietuviešu valodā tam ir būtiska papildu nozīme, jo tas sasaucas ar mūsu slavenāko kordziesmu "Kur zaļo mežs".
Tas ir mūsu vēlējums un mērķis šodienai – ko mēs varam darīt, lai mežs gan burtiski, gan metaforiski turpinātu zaļot arī nākamos simt gadus.
Visas programmas tematiski apskata dzīvību kā mūsu galveno vērtību."
Lietuviešu komponista Joza Naujaļa dziesma ar dzejnieka Mairoņa vādiem "Kur giria žaluoja", ko nozīmības ziņā var salīdzināt ar Jāzepa Vītola un Ausekļa "Gaismas pili", ir viena no tām, bez kurām nav iedomājams Lietuvas Dziesmu svētku noslēguma koncerts.
"Reizēm aizmirstam, cik lieliski ļaudis mīt tepat, mums kaimiņos"
Divpadsmit tūkstošu dziedātāju vidū Lietuvas Dziesmu svētkos šogad ir arī Igaunijas latviešu koris "Ziemeļu balsis", kas jau kļuvis par vietējo slavenību, jo dziedātāji, kuru vidū ir gan latvieši, gan igauņi, lietuvieši, vācieši, ķīnieši, briti un citu tautību pārstāvji, lietuviski iemācījušies visu programmu.
"Tagad, kur vien satiekam kādus no organizatoriem, viņi saka: ā, jūs esat TAS koris!" teic Gunita Šlara – viņa Igaunijā dzīvo jau 14 gadus, un tieši viņai pieder ideja, ka "Ziemeļu balsīm" jābrauc uz Lietuvu. "Nebaidos teikt, ka tas bija mans sapnis! Un tas dzima, kad pirmoreiz uzkāpu uz skatuves Igaunijas Dziesmu svētkos. Sapratu: tā, Latvijā ir būts svētkos krustu šķērsu, tagad Igaunija, nākamais mērķis varētu būt Lietuva. Un te nu mēs esam!"
"Ziemeļu balsu" diriģents Matīss Briedis gan atzīst, ka sākumā par šo ideju bijis skeptisks:
"Vispār es sākumā teicu nē! Divreiz esmu bijis uz "Gaudeamus" svētkiem Lietuvā un atceros, kā mēs toreiz mocījāmies ar izrunu. Jau saknē jutu, ka būs ļoti grūti."
Tomēr dziedātājus tas nebiedēja, viņi piesaistīja lietuviešu valodas speciālisti un iemācījās vairāk nekā 30 dziesmu lietuviski. Organizatori neticēja, prasīja visas nofilmēt, un beigās esot bijuši visnotaļ pārsteigti.
"Mazāk gribēt nebija vērts," smejas Gunita. "Un īstenībā – cik cilvēkus tu pazīsti, kas ir bijuši visu trīs Baltijas valstu dziesmu svētkos, turklāt trīs gadus pēc kārtas? Nevienu! Lūk, bet nākamgad jau tādu būs diezgan daudz," ar lepnumu saka Matīss. Igaunijas latviešu koris "Ziemeļu balsis" pērn piedalījās Dziesmu svētkos Latvijā un tagad sev nospraudis mērķi piedalīties arī Igaunijas Dziesmu svētkos, kas notiks nākamvasar.
Dziedātāju vidū satieku Krisu no Lielbritānijas, kurš uz Igauniju pārcēlās pirms vairāk nekā 20 gadiem: "Es aizbraucu uz Igauniju laikā, kad daudzi no jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm brauca uz Rietumiem. Es nolēmu, ka būtu interesanti braukt pretējā virzienā. Man ļoti patīk Igaunijā, un latviešu korī es iestājos tāpēc, ka kora menedžere mani uzrunāja feisbukā. Es biju nospiedis "like" lapai par latviešu valodu, un ar to pietika. Man patīk mūzika, tāpēc piekritu nākt dziedāt un nu jau vairākus gadus esmu šajā korī. Esmu dziedājis arī Latvijas Dziesmu svētkos. Valodas izruna nav viegla, un es ne vienmēr saprotu, par ko dziedu, bet mēģinu apmēram pārtulkot jēgu."
Pavisam nejauši, studējot Tartu universitātē, Igaunijas latviešu kori uzgāja arī lietuviete Justīna Karpalavičūte: "Feisbukā ieraudzīju sludinājumu, ka Igaunijas latviešu koris brauks uz Lietuvas Dziesmu svētkiem un aicina dziedātājus. Nolēmu: tas ir liktenis! Lai gan esmu uzaugusi Lietuvā, dziesmu svētkos nekad neesmu piedalījusies. Vai es tagad jūtos vairāk kā baltiete? Varbūt... es gan īsti nezinu, ko nozīmē būt "baltietei", bet kaut kas tur ir... Man liekas, ka mēs reizēm aizmirstam, cik lieliski ļaudis mīt tepat, mums kaimiņos."
Pa dažādiem ceļiem Igaunijas latviešu korī nonākuši arī vairāki igauņi, viņu vidū Pillerīna: "Varu padalīties, kā ir būt igaunietei latviešu korī, kas brauc uz Lietuvas Dziesmu svētkiem. Igauņiem savi Dziesmu svētki ir lielākais notikums pasaulē. Un kad es cilvēkiem saku, ka dziedu starptautiskā korī, kas brauks uz Lietuvas Dziesmu svētkiem, visi ir neizpratnē. – Kāpēc? Vai tu runā lietuviski? – Nē! – Bet tu taču dziedi lietuviski… – Jā! – Bet kāpēc? Interesanti, ka dziesmās var just daudz līdzību. Melodijas un ritmi nemaz nav tik atšķirīgi. Un tāds piedzīvojums paplašina tavu horizontu. Tagad man šķiet: vairāk koriem vajadzētu braukt uz visiem trim svētkiem! Ja igauņiem to piedāvātu, esmu pārliecināta, ka daudzi teiktu – jā, mēs to varam!"
Dziedātāji priecājas, cik ļoti dalība kaimiņvalstu dziesmu svētkos saliedējusi kori un ļāvusi pārliecināties, cik lieliski cilvēki te dzied. Maijā "Ziemeļu balsis" Tartu sniedza labdarības koncertu Ukrainas atbalstam, kurā dziedāja savas mīļākās dziesmas no visu trīs Baltijas valstu svētkiem. Kora diriģents Matīss Briedis labi raksturo mentalitātes atšķirības, ko iezīmē šo Lietuvas Dziesmu svētku repertuārs: "Noskaņa ir ļoti, ļoti pozitīva. Ja tā padomā – cik daudz mēs zinām tādas savu tēvzemi cildinošas dziesmas, kas ir mažorā un pie kurām var arī gurnus pakustināt? Ir patīkami, ka repertuārs ir tiešām ļoti krāšņs. Tur ir viss!
Igauņiem un latviešiem ļoti patīk savas tēvzemes dziesmas likt minorā. Jā, šeit arī ir dažas minorīgākas dziesmas, bet tā tēvzemes dziesmas izjūta tomēr ir izcilā mažorā!"
Tīna no Vācijas, kura pašlaik strādā Vācijas vēstniecībā Tallinā un "Ziemeļu balsīs" dzied tenoru, atceras, ka pirmoreiz par Baltijas dziesmu svētku tradīciju uzzinājusi pirms 15 gadiem, strādājot praksē Latvijā.
"Kaut vairāk cilvēku ārpus Baltijas valstīm zinātu par šo fantastisko tradīciju! Man personīgi šķiet, ka šie svētki ir visa Baltijas esence. Mums Vācijā nekā tāda nav! Vienmēr domāju, cik ļoti man gribētos to pašai piedzīvot – un tagad pēc 15 gadiem es esmu daļa no šiem svētkiem! Tagad neraudāšu, bet vēlāk gan! Man tas patiešām ir liels aizkustinājums, jo jau pirms 15 gadiem patiesi iemīlējos Baltijas valstīs. Un tagad es esmu dziesmu svētku dalībniece!" saka vācu diplomāte.
Savukārt Igaunijā dzīvojošajai latvietei Madarai Kristīnei Lipšai šī Lietuvas Dziesmu svētku pieredze likusi atskārst, ka ar Lietuvu svētku kontekstā izjūt lielāku saikni nekā ar Igauniju.
"Dejas, tautastērpi – viss ir kaut kā līdzīgāks mums. Es arī šos svētkus izjūtu kā savējos. Kauņas koncertā pat apraudājos. It kā tie nav tavi svētki, bet tie tev ir sirdij ļoti tuvi. Ļoti pozitīva pieredze!" viņa uzsver.
Koris piedalījās arī Dziesmu svētku ieskandināšanā pirms nedēļas Kauņā, un dziedātāja Ilze Salnāja-Verva dalās pārdomās par pieredzēto: "Mani izbrīnīja tas, ka mēs tik maz runājam par lietuviešu Dziesmu svētkiem. Kaut kādu iemeslu dēļ parasti salīdzinājums ir tikai starp Latvijas un Igaunijas svētkiem. Bet man liekas, ka visi, kas bija Kauņā, bija ļoti patīkami pārsteigti par to sajūtu, kas tur valdīja – cik tas bija ļoti sirsnīgi un ka tu tiešām sajuti, ka tie ir tautas dziesmu svētki!" saka Ilze.
"Ir pilnīgi skaidrs, ka visas trīs Baltijas valstis ar šo brīnišķīgo tradīciju ir absolūti pelnījušas būt UNESCO kultūras mantojuma sarakstā."
Kora menedžere Marta Briede sarunas noslēgumā uzsver – stāsts nav tikai par Baltijas valstīm, bet arī par to kopīgajām vērtībām, kas mums ir svarīgas. "Šobrīd mums Baltijā ir jāizdara savs darbs. Mums ir tik atšķirīgas valodas, un, kā jau jūs visi teicāt – mēs viens par otru neko nezinām. Un tas ir viens solis, lai mēs aizmirstu, ka patiesībā esam tik, tik, tik līdzīgi! Pamazām, ja mēs, dzīvojot viens otram blakus, kļūstam sveši, tad arī nonākam pie tā, kur šobrīd esam pasaulē."
Jau pēc došanās projām no Vinga parka estrādes uzzinu, ka Lietuvas Dziesmu svētkos piedalās arī kāds Latvijas koris – Rīgas kultūras un tautas mākslas centra "Mazā ģilde" vīru koris "Frachori" 22 dziedātāju sastāvā, kas svētku lielkoncertā dziedās gan vīru koru programmu, gan noslēguma dziesmas. "Nolēmām, ka šis varētu būt lielisks sezonas noslēgums!" vēlāk telefonsarunā saka kora diriģents Ingus Leilands.
Kāpēc mēs tik maz zinām viens par otra dziesmu svētkiem?
Lietuvas sabiedriskā televīzija pērn pirmo reizi translēja Latvijas Dziesmu un deju svētku galvenos notikumus. Šogad to pašu darīs Latvijas Televīzija un portāls LSM. Un tas nav mazsvarīgi, uzsver svētku rīkotāju pārstāve Ieva Krivickaite: "Lietuvā mēs pastāvīgi salīdzinām savus Dziesmu svētkus ar jūsu un igauņu svētkiem un vienmēr redzam lietas, kas jums sanāk labāk.
Daudzus gadus ar svētkiem saistītie ļaudis ir teikuši, ka mums vajadzētu mācīties no jums... Un man šķiet, ka tikai tagad mēs pamazām sākam aptvert, ka jānovērtē tas, kas ir mums pašiem.
Jā, ir lietas, kas atšķiras, bet mums jānovērtē, ka vispār ir šāda tradīcija, un jābeidz to sodīt kā tādu skolēnu, kurš nav tieši tāds pats kā citi. Tas ir mūsu bērns, un mēs to mīlam! Bet kāpēc mēs tik maz zinām viens par otra dziesmu svētkiem – uz to man nav skaidras atbildes. Man tas šķiet savādi. Laikam tikai pagājušajā gadā, kad Lietuvas sabiedriskā televīzija pirmoreiz rādīja Latvijas Dziesmu un deju svētkus, vidējais lietuvietis beidzot ieraudzīja, kā tas izskatās un ko tas nozīmē kaimiņiem latviešiem. Un tas ir ļoti svarīgi, jo viens ir teorētiski zināt, bet pavisam kas cits – redzēt pašam savām acīm."
Piektdienas, 5. jūlija, vakarā no pulksten 20.40 LTV1 un LSM.lv būs skatāms raidījums "Lietuvas Dziesmu un deju svētkiem 100", savukārt no 21.10 – deju lielkoncerts "Pāri gadsimtu tiltiem". Sestdienas, 6. jūlija, vakarā no pulksten 20.30 LSM.lv piedāvās sekot līdzi noslēguma koncertam "Lai zaļo mežs!".
