Kā pastalas raksturojusi arheoloģe Dr. hist. Viktorija Bebre: "Pastala sastāv no viena iegarena ādas gabala, purna, papēža un sānu malas tām uzlocītas uz augšu un savilktas ar ādas siksnu, kas izvērta caur ādas gabala malās iegrieztām garām vai apaļām acīm. Ar šo pašu saiti apavu piesaista pie kājas."
Ir pagājis laiks, kad pastalas bija ikdienas nepieciešamība, un maz vairs mūsu vidū to, kas pastalas lietojuši un darinājuši kopš bērnības. Pētot tradicionālās pastalas, varam runāt par laiku, vēlākais, līdz 20. gadsimta 50. gadiem. Turpmāk pastalas lietotas kā daļa no tautas tērpa koros, deju kolektīvos vai folkloras kopās padomju laikā un Latvijā.
Pateicoties Dziesmu un deju svētkiem, tradicionālās pastalas kā tautastērpa daļa saglabājušās līdz šodienai.
Mūsdienās pastalas gan valkā pie tautas tērpa, gan arī notiek dažādi radoši meklējumi – daudzi vēlas izzināt pastalu darināšanas procesu, iemācīties tās izgatavot, valkāt paša darinātus apavus pie etniska stila vasaras tērpiem vai kā mājas apavus, vai arī meklē citus lietojuma veidus.
Pirmo pastalu pāri darināju pasaules latviešu ģimeņu 3x3 nometnē, kur mācīju izgatavot senos zābaciņus. Kāda vecmāmiņa ļoti vēlējās mazmeitiņai uztaisīt pastalas. Teicu, ka vēl nemāku pastalas darināt, un lūdzu atrast kādu tautu meitu, novilkt viņai pastalu un atnest man. Un tas tika izdarīts!
Uzmanīgi izjaucu, izpētīju, sapratu, un tā mazmeita tika pie sava pastalu pāra. Izrādījās, ka tas nemaz nebija tik sarežģīti! Un tautu meita savas pastalas saņēma atpakaļ, nemaz nenojaušot, ka tās tika izjauktas.
Tas bija pats sākums. Tālāk jau bija pašas mēģinājumi, sarunas ar pastalu meistariem. Tagad pastalu krājums un mana pieredze ir augusi.
Neretas 3x3 nometnes laikā aizgāju līdz "Mūsmājām" – Jāņa Jaunsudrabiņa "Riekstiņiem" –, kur klētī atradās vairāki pastalu pāri. Pamanīju, ka purngala iegriezumi tām bija atšķirīgi no tiem, ko tolaik taisīju. Man iepatikās, un pamainīju savu pastalu piegrieztni.
"Svētku lāde"
No 1. līdz 30. jūnijam darbdienu rītos "Klasikā" skan "Svētku lāde", no kuras ārā ceļam interesantus un mazāk zināmus faktus no Dziesmu un deju svētku 150 gadu senās vēstures.
Liela daļa sižetu tapuši sadarbībā ar Rakstniecības un Mūzikas muzeja pētniecēm un mākslas ekspertēm, kuras piedalījušās arī jaunās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" tapšanā, bet ir arī virsdiriģentu un virsvadītāju, kā arī tautas tērpu pētnieku un darinātāju stāstījumi.
Cikls tapis ar Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstu.
Iepazīšanās ar Kurzemei raksturīgajām pastalām man sākās 2014. gadā Rucavā. 3x3 pasaules latviešu saieta laikā mācīju darināt puszābakus un pastalas. Rucavnieki stāstīja, ka viņiem esot pastalas ar rozīti. Prasu, lai parāda, bet viņi neko, izņemot neskaidras fotogrāfijas, nevar parādīt.
Meklējumi vainagojās, sazvanot Miķeli Balču, kurš dzīvo pāri leišu robežai Sventājā. Braucām uz Lietuvu bez pases, bez fotokameras, līdzi tikai vecais "Nokia" telefons. Miķeļa Balčus mātes šķūnītī bija septiņas pastalas. Ar pēdējiem saules stariem paspēju tās nofotografēt un atgriezos Rucavā.
Rucavā atradās vēl pāris pastalu, arī tās izpētījām, un tā nedēļas beigās Rucavā tapa Kurzemei raksturīgo pastalu vairāki atdarinājumi. Labu laiku biju pārliecināta, kā tādas pastalas ir tikai Rucavā. Vēlāk aizbraucu uz Ventspils, Liepājas, Kuldīgas muzejiem un ieraudzīju tās pašas "rozītes" arī tur.
Ar to "maisam gals bija vaļā", un sākās padziļināti pētījumi. Izrādās, ka, tāpat kā tērpi, pastalas nav bijušas vienādas visā Latvijā.
Esmu secinājusi, ka pastalām ir ļoti daudz veidu, ir atšķirības to piegriešanā un izveidošanā, un tas atkarīgs gan no novada īpatnībām, gan darinātāja meistarības, gan ādas materiāla un paredzētā izmantojuma.
Kā tas iespējams, ka zinām un lepojamies ar tik dažādiem tautastērpiem un to niansēm novados un tajā pašā laikā valkājam gandrīz vai viena veida pastalas?
"Svētku lāde"
