"Svētku lāde"
No 1. līdz 30. jūnijam darbdienu rītos "Klasikā" skan "Svētku lāde", no kuras ārā ceļam interesantus un mazāk zināmus faktus no Dziesmu un deju svētku 150 gadu senās vēstures.
Liela daļa sižetu tapuši sadarbībā ar Rakstniecības un Mūzikas muzeja pētniecēm un mākslas ekspertēm, kuras piedalījušās arī jaunās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" tapšanā, bet ir arī virsdiriģentu un virsvadītāju, kā arī tautas tērpu pētnieku un darinātāju stāstījumi.
Cikls tapis ar Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstu.
Daugavas pretējā krasta – Kokneses – un apkārtnes ļaudis bija ļoti aktīvi dziesmu kopēji jau pirmās tautiskās atmodas un latviešu biedrību rašanās pirmsākumos. 1868. gadā dibināta Kokneses Dziedāšanas biedrība, kuras pastāvēšanā un aktivitātēs milzīgu lomu spēlēja Jānis Stučka – starp citu, pirmās Latvijas komunistiskās valdības vadītāja Pētera Stučkas tēvs. Kori veidojās Bilstiņos, Stukmaņos, Viskaļos, Aizkrauklē un Krapē. Koknesē viesojās daudzi latviešu inteliģences pārstāvji, tostarp mūziķi no Rīgas un Pēterburgas. 1880. gados radās koru un biedrību tradīcija vasarās sarīkot Zaļumu svētkus ar izbraukumiem uz gleznainiem dabas objektiem.
Ir zināms, ka jau 1884. gadā Kokneses Dziedāšanas biedrība, piedaloties brāļiem Jurjāniem, sarīkoja izbraukumu liellaivās uz Staburagu. Iespējams, tas ir pirmais latviešu organizētais brauciens uz krāšņo vietu. Arī vēlāk notikuši šādi braucieni un dziesmu skandināšana pie Staburaga.
Sēlijas koru aktivitātes un dziesmu svētku rīkošana Daugavas kreisajā krastā, bijušās Vīgantes muižas parkā pie Liepavota netālu no Staburaga, sākās neatkarīgās Latvijas valsts laikā 1920. gadu sākumā. Mazajā Sēlpilī 20. gados nodibinājās pat veselas četras sabiedriskās kultūras organizācijas, kur katrai bija arī koris. Darbojās arī neliels amatiermūziķu orķestris.
Šogad aprit tieši 100 gadu kopš paša pirmā Sēlpils apvienoto koru koncerta ar 120 dziedātājiem vietējo diriģentu vadībā.
Visās šajās muzikālajās aktivitātēs čakli piedalījās arī sēlpilietis, jaunais Pēteris Barisons – komponists, diriģents, gadsimta ceturksni vēlāk neoficiālās dziesmu svētku himnas "Dziesmai šodien liela diena" autors.
Barisons ir laikam slavenākā no Staburaga apkārtnes nākusī personība tieši Dziesmu svētku kontekstā.
Lai arī pārcēlies mācīties un vēlāk dzīvo Rīgā, vasarās viņš ir atkal Sēlpilī un vienmēr aktīvi piedalās dzimtā pagasta muzikālajos notikumos. Viņa liriskā, poētiskā daba un mūzikas valoda atbalso gleznaino Staburaga apkaimi. 1920. gadu sākumā Barisons darbojas vietējās kultūras organizācijās, dzied biedrības "Raiņa klubs" Sēlpils nodaļas korī, spēlē vijoli vienā no vietējiem orķestriem, diriģē, sacer savas pirmās kordziesmas, kuras šeit arī tiek atskaņotas.
Pirmie oficiālie Staburaga Dziesmu svētki datējami ar 1924. gada 24. jūniju un kopš tā laika līdz pat Latvijas okupācijai notiek gandrīz katru gadu tieši Jāņos. Šajos un lielākoties arī visos turpmākajos Staburaga dziesmu svētkos par virsdiriģentu tiek aicināts Teodors Reiters. Koristu entuziasms ir liels.
Laikraksta "Jēkabpils Vēstnesis" korespondents 1925. gada rakstā par Staburaga Dziesmu svētkiem piemin neilgi pirms tiem agrā rītā netālu no Krustpils satiktu meiteni – basām kājām un sainīti rokā, kura no Vīgantes gājusi visu nakti, lai 10 no rīta nokļūtu Krustpilī uz kopmēģinājumu.
Kāda kopdziedāšanas vilkme un motivācija bija tolaiku koristiem!
Īpaši kupli ir 1929. gada Staburaga Dziesmu svētki. Tajos piedalās 34 kori ar apmēram 1100 dziedātājiem un pirmoreiz arī apvienotais pūtēju orķestris, kurš sastāvēja no astoņiem vietējiem orķestriem.
1931. gadā vietējie mūzikas entuziasti nodibināja jaunu organizāciju – Skaņu mākslas savienību "Staburags", kura apvienoja vairumu novada koru. Šī organizācija arī rīkoja visus turpmākos Staburaga Dziesmu svētkus līdz pat 1939. gadam, kad to pārņēma Aizsargu organizācija. Bieži vien pēc Dziesmu svētkiem dažādās apkārtnes vietās abās Daugavas pusēs sarīkoti svētku atskaņu koncerti – Koknesē, Skrīveros, Krustpilī, Biržos, Neretā, Zasā, Viesītē.
1936. gadā Vīgantes parka sarīkojumu laukumā Daugavas krastā pēc Jāņa Križus projekta no krasta plienakmeņiem sāka celt jaunu estrādi, paredzot izveidot ainavu parku no Liepavota līdz Staburagam. Jaunajā estrādē bija paredzētas vietas līdz 800 dziedātājiem un 10 000 skatītājiem. Tā tolaik bija vienīgā masīvā, nenojaucamā estrāde Latvijā.
Amfiteātra vidū ierīkoto terasi vainagoja tēlnieces Aleksandras Briedes īpaši Vīgantes parkam veidotā skulptūra "Daina" – meitenes koklētājas figūra, bet terases akmenī iekaltas tautasdziesmas "Lokatiesi, mežu gali" sākuma rindas. Pirmie jaunajā estrādē un pēdējie Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija 1939. gada Dziesmu svētki Vīgantē pie Staburaga.
Arī pēc Otrā pasaules kara laikā un otrreizējās krievu okupācijas Staburagā tomēr skan dziesmas.
1947. gada svētki ir pēdējie, kad tajos diriģē Pēteris Barisons. Vien divas nedēļas vēlāk viņa dzīves pavediens pēkšņi pārtrūkst. Laiki ir mainījušies. Vīgantes skaistā estrāde tā pati, bet krasi atšķiras noformējums. Nu to rotā milzīgs ģeneralisimusa Staļina portrets un padomju lozungs "Pa Ļeņina ceļu uz laimi un slavu / Ar Staļinu sirdī mēs iesim mūždien!".
Mainās arī retorika. Obligātā tautu draudzība tiecas nivelēt nacionālo savdabību: 1964. gada 18. jūnija avīzes "Padomju Daugava" virsraksts skan "Dziesma par Volgu pie Daugavas skan". Tā autors vēsta: "Ir tik patīkami klausīties krievu tautas dziesmu S. Popova apdarē "Pie Volgas", kas šoreiz braši uzviļņo pie Latvijas lielākās upes."
Par spīti visam, līdz pat liktenīgajam 1965. gadam Vīgantes estrādē skan dziesmas un dejo tautas dejas, ļaudis brauc ekskursijās uz leģendāro Staburagu, īpaši pēdējā vasarā, kad jau skaidri zināms, ka Daugavas uzpludināšanu un Pļaviņu elektrostacijas celtniecību nekas nespēj apturēt.
Dzirdīgas ausis nav atraduši inteliģences, dažādu nozaru profesionāļu protesti un alternatīvu risinājumu piedāvājumi. Teiksmainā klints kopā ar unikālo Daugavas krastu ainavu paredzēta iznīcībai. Gandrīz katra latviešu ģimene brauc atvadīties no Staburaga. 1965. gadā Vīgantes estrādē norit pēdējie dziesmu svētki. Virsdiriģents ir Jānis Ozoliņš, kā viesis no Rīgas uzaicināts Leonīds Vīgners, diriģē arī Gido Kokars, Jānis Brants, pļaviņietis Tālivaldi Mekšs, Arnolds Skride un citi.
Jau nākamajā vasarā ūdens skalojas pie skulptūras "Daina" kājām, tad to pārvieto augstāk krastā. Vēl pēc tam kāds vietējais traktorists pie pudeles noslēdz derības un nogāž skulptūru, salaužot pat uz pusēm. Vēlāk gan pašas autores vadībā izveidota un uzstādīta skulptūras kopija.
Kopš 1990. gada reizēm atkal skan kordziesmas nu jau citā estrādē Vīgantes parka atlikušajā daļā pie nogremdētā Staburaga. Mājās, kuras slejas tieši pretī dzelmē dusošajai klintij, dzīvo un rada rakstnieki Māra Svīre un līdz aiziešanai mūžībā arī viņas vīrs Vladimirs Kaijaks. Bet tā jau ir pavisam cita Vīgante bez Staburaga, ar atmiņām par nozīmīgu mūsu kultūrvēstures daļu.
"Svētku lāde"
