"Ar vārdu "deja" mēs saprotam horeogrāfisku mākslas darbu, kuru uz skatuves izpilda viena mākslinieciska vienība jeb deju kolektīvs, citiem vārdiem sakot, deju kopa. Savukārt lieldeja ir manis izveidots termins, un tas nozīmē, ka dejas skatuvisko variantu vienlaicīgi izpilda vairākas mākslinieciskās vienības – no četriem deju kolektīviem līdz pat 737. Un tās visas ir izvietotas lielā laukumā, piemēram, stadionā viena otrai blakus."
Četri principi
Lieldejā caur jauniem horeogrāfiskiem risinājumiem tiek veidoti raksti un ornamenti, tādējādi radot horeogrāfisku mākslas darbu. Tas ir jauns mākslas darbs, kas ir kompozicionāli vienots lielformāta iestudējums.
Lieldeju var iestudēt, ņemot vērā četrus dažādus principus. Tas var notikt slēgtā telpā ar skatuvi, piemēram, teātrī, kur dejotāji laukumā izvietoti vienā līmenī. Šajā gadījumā būtiski ir atcerēties, ka lieldejas skatītājs ir vienā pusē, tādējādi raksts ir jāveido no priekšplāna uz dibenplānu vai vertikāli simetrisks.
Otrais variants ir slēgtā telpa ar skatuvi, piemēram, teātrī, kur dejotāji laukumā izvietoti dažādos līmeņos. Šajā gadījumā rakstu veido līdzīgi kā iepriekšējā gadījumā, bet tam tiek piešķirts trīsdimensionāls un ažūrīgs raksturs.
Savukārt, ja skatītājs atrodas visapkārt laukumam, tad raksts būtu jāveido simetriski uz visām četrām pusēm jeb pēc galdauta principa. Tā, lai vai kurā malā skatītājs atrastos, tas būtu līdzvērtīgs priekšnesumu baudītājs.
Ceturtais variants ir brīvā dabā, piemēram, parkā, pilskalnā vai stadionā. Atkarībā no skatītāju izvietojuma tiek veidots raksts pēc iepriekš jau aprakstītajiem modeļiem.
Deju laukums
Dejošanas laukums stadionā tiek iedalīts kvadrātos: 8 x 8 metri. Tā centrā atrodas punkts ar ciparu, kas palīdz dejotājiem orientēties laukumā. Laukuma stūrus iezīmē punkti. Savukārt starppunkti, kuri laukumā ir ik pa četriem metriem, palīdz izveidot precīzāku rakstu.
Reālajā vidē visi marķējumi ir dažādās krāsās. Ciparpunkti ir zaļā krāsā, stūra punkts sarkanā krāsā un starppunkti dzeltenā krāsā.
Ja deja tiek veidota astoņu pāru grupai, tradicionāli vienai mākslinieciskai vienībai izmanto vienu kvadrātu. Savukārt, ja deja veidota lielākam dejotāju skaitam, piemēram, 12 pāriem, tad katrai mākslinieciskai vienībai izmanto laukumu 12 x 12 metri.
Pirmo reizi šāds laukuma marķējums tika ieviesta 1965. gadā, pateicoties Deju svētku goda virsvadītāja Ingrīdai Edītei Saulītei.
Būtiskas ir arī lauku malās esošās uzejas un nogājiena vietas, ka nodrošina ātru un drošu dejotāju plūsmu maiņu. Piemēram, vienai dejai beidzoties, 2000 dejotāji dodas prom no laukuma, savukārt nākamās dejas 1500 dejotāji ienāk laukumā, lai dejotu savu nākamo deju. Tas ļauj deju lieluzvedumam izveidot rāmi rimtu vai ļoti dinamisku un jaudīgu kopīgo ritmu.
Kompozīcijas veidošana
Pirms sākt veidot lieldeju, nepieciešama dejas analīze: noskaidro dejas horeogrāfiskos izteiksmes līdzekļus pa gājieniem. Pirmkārt, tie ir soļi. Atkarībā no deju soļu sarežģītības un dinamikas ar tiem būs iespējams dejot lielā rakstā uz vietas, pārvietoties no viena laukuma uz otru vai veidot jaunu rakstu.
Otrkārt, statiskie grupējumi un grupējumi kustībā jeb dejas zīmējumi. Tos var transformēt kā lielu rakstu, kā pāreju no viena raksta uz otru, dejot uz vietas lielā rakstā vai veidot dzīvu kustīgu rakstu.
Lieldejas kompozīcijas veidošanā tiek izmantoti vairāki principi. Piemēram, vižņu princips paredz, ka visi dejo vienā virzienā. Deja izkārtota laukumā ar atstarpēm vai bez tām, un tiek veidots vienkāršots, simetrisks raksts.
Kaleidoskopa princips paredz, ka dejošana notiek dažādos virzienos. Deja pati par sevi veido zīmējumu atkarībā no dejošanas jeb priekšplāna virziena.
Spirāles princips jeb kulminācija vidusdaļā – lieldejas kulminācijas zīmējums ir dejas vidusdaļā. Raksts lieldejas laikā nemainās, bet kulminācija tiek panākta ar deju soļu, roku stāvokļa un virzības dinamiskas maiņas palīdzību.
Virsotnes princips – no maza zīmējuma līdz lielam rakstam. Šim principam ir iespējami divi varianti: no maziem krikumiem, kur katrs deju kolektīvs dejo savā laukumā, līdz lielam rakstam dejas beigās vai no neliela raksta, kurā apvienojušies daži deju kolektīvi, līdz lielam zīmējumam dejas izskaņā.
Pusgads tapšanai
Virsvadītāja darbs pie lieldejas veidošanas ilgst aptuveni pusgadu. Iesākumā tās ir skices, kuras pamazām pārtop lielos rakstos, katram deju kolektīvam atrodot to īpašo dejošanas vietu. Mēnesi pirms svētkiem laukuma zīmējumi tiek prezentēti deju kolektīvu vadītājiem laukuma zīmējumu seminārā. Un tam seko darbs pie kustībām katram kolektīvam individuāli savā pilsētā vai ciemā.
Divas dienas pirms Deju svētku koncertiem visi Latvijas dejotāji tiekas Rīgā. Sākas kopmēģinājumu laiks Daugavas stadionā, kur vienas dejas izveidošanai par Deju svētku priekšnesumu ir atvēlētas vien divas stundas. Tas sevī ietver lieldejas iestudēšanu laukumā, distances, sinhronitātes un laika treniņu.
Lieldejas tikšanās ar skatītājiem vienmēr ir īpašs mirklis. Tajā satiekas vairāki tūkstoši dejotāju, kuri līdz šim ir bijuši pilnīgi nepazīstami cilvēki no Latvijas malu malām. Dejotāji dod roku blakus stāvošam nepazīstamam dejotājam, uzticas viens otram, ļaujas kopīgam dejas solim, ritmam, rakstam un emocijai.
Šos priekšnesumus katrā Dziesmu un deju svētku koncertā ir iespējams noskatīties un līdzi dzīvot desmit tūkstošiem skatītāju.
