Henrieta Verhoustinska: Novembrī gaidāma Dziesmu svētku lielā izvērtēšanas konference, lieku uz to lielas cerības. Šajos svētkos "Tīrumā" tu diriģēji "Gaismas pili" un noslēguma koncertā "Lec, saulīte" un arī "Gaismas pili". Parasti esi vairāk iesaistīts Dziesmu svētkos, šoreiz biji nolēmis mazliet pakāpties nost?
Māris Sirmais: Nē, nē, tā nebija mana izvēle. Man bija konkrēti uzdevumi uzticēti no mākslinieciskajiem vadītājiem. Domāju, ka tur lielākoties diriģentiem bija viena vai divas dziesmas, virsdiriģentu ir ļoti, ļoti daudz.
Domāju, viss šis kopums, šī nedēļa, vairāk nekā nedēļa, ir rakstāma ļoti emocionāli pozitīvā zīmē, tas ir pirmām kārtām. Daudziem cilvēkiem tas ir ļoti svarīgi, un to mēs varējām just gan no publikas, gan pašiem izpildītājiem. Bet, ja es vērtēju arī profesionāli, man, protams, ir bijuši daudzi neskaidri, neatbildēti jautājumi. Tā varbūt tiešām ir tāda analīze, kas vairāk jāatstāj uz šo konferenci, kad dažādu jomu speciālisti analizēs visu šo procesu, bet tie ir tādi mūžu mūžīgie jautājumi.
Mani laikam personīgāk, vistuvāk uzrunāja divi, varbūt pat trīs lielie pasākumi. Man liekas, ka ļoti veiksmīgs bija Garīgās mūzikas koncerts – ļoti krāšņs un augstā līmenī organizēts, arī mākslinieciski ļoti pārdomāts, varēja just, ka komanda deg par to lietu. Tas bija ļoti labs. Es pats arī biju komisijā, kad tika izšķirts pirmā koncerta "Tīrums" liktenis, kura rokās viņš nonāks, tas bija ļoti sarežģīts pasākums, nebija vienkāršs, jo bija ļoti dažādas domas, patiesībā divas domas. Tad kuģis nedaudz nosvērās uz šīs komandas, kas rīkoja "Tīrumu", pusi. Man likās, ka tas bija ļoti tīrs un pārdomāts konceptuāli, sākot no vizuālā, beidzot arī ar vadītājiem, gan programma, viss bija tāds vairāk izsāpēts, saliedēts. Protams, jāņem vērā, ka tas bija pirmais koncerts un visi bija svaigiem spēkiem. Man bija arī tā fantastiskā iespēja pabūt vienu vakaru deju lieluzvedumā, man visu laiku bija kamols kaklā, biju kopā ar Slovēnijas koru nozares speciālisti, kurai es palīdzēju tikt Deju svētkos. Tas bija satriecoši skaisti. Ļoti aizkustinoši, ideja un koncerta metrāža, tas bija ļoti pārdomāts, manuprāt.
Tādi lielākie mani pārdomu momenti ir nepārtrauktās problēmas ar gājienu, tas ir bijis no gada uz gadu, no Dziesmu svētkiem uz Dziesmu svētkiem.
Mums pat ir tāds joks – smējāmies, ka laikam gājienu uztic Kultūras akadēmijas pirmā kursa masu pasākumu režisoriem ar tādu domu – izdosies vai neizdosies? Bet katrreiz neizdodas...
Kas tajā gājienā bija tāds?
Šie milzīgie pārrāvumi, aizkavēšanās. Kaut gan ļoti labus vārdus dzirdēju par transporta organizēšanu. Es pats tur nebiju klāt, jo man viss notiek ar kājām, tā kā esmu saistīts ar Ikšķiles kori, kur tieši pagājušajā rudenī aizgāju strādāt, tad zinu, izbaudu svētkus arī no šādas puses, ne tikai kā savā laikā no "Kamēr..." vai Valsts kora puses, vai kā mākslinieciskais vadītājs 2008. gadā. Tagad es tiešam varu no tāda vienkārša amatierkolektīva viedokļa redzēt visu šo procesu. Nezinu, kur ir tās gājiena kļūmes nepārtrauktās, jo tās ir vienmēr buksējošas, viņš vienmēr ievelkas un ievelkas daudzu stundu garumā. Tas nogurums, tā gaidīšana patiesībā, man liekas, ir visvairāk iznīcinoša. Saprotu, ka tā ir ļoti liela masa, kas jāspēj [organizēt], bet tas ir nopietns jautājums, kas jārisina.
Tāpat arī runājot par noslēguma koncertu. Noslēguma koncerta metrāža… Mēs visu laiku runājam par vienu un to pašu.
Nu nevar būt koncerts vairāk par piecām stundām! Tas ir neizturami.
Mēs varam pēc tam vainot skatītājus, kuri nevar izturēt, kuriem jāaiziet uz bufeti… Man liekas, ka tas arī ir jau daudz runāts, ka daudzi cilvēki par noslēguma koncertu teic: mums koncerts, Dziesmu svētki sākas tikai beigās, pie pēdējā bloka, tad likās, ka mēs beidzot izjūtam Dziesmu svētku atmosfēru. Arī tas apjoms, godīgi sakot, ir nenormāls. Iedomājieties, dejotājiem ir jānodejo Deju svētkos kādas, maksimums, sešas dejas, domāju, tas ieskaitot lielos masu uznācienus, kas ir beigās, bet jauktajam korim jāiemācās ap 50 dziesmām pa šiem abiem koncertiem. Tas ir milzīgs apjoms. Cik tu arī gribētu, no tīras sirds, tu to nevari ar cilvēku, kurš varbūt nelasa notis, tāda lielākā daļa ir, kuri mācās pēc dzirdes, iemācīt visu šo milzīgo apjomu – tas ir nereāli.
Tad, man liekas, bija tāds liels pārpratums koncerts "Diriģents", kuru Latvijas Televīzija translēja. Es, paldies dievam, intuitīvi jutu, ka tur nevajag piedalīties. Tas tiešām, man liekas, bija pārpratums. Ne man īsti bija skaidra koncepcija, ne man arī vispār bija skaidra šī kvalitāte.
Pieļauju vienīgi, ka šis koncerts varēja būt ļoti labs piemērs, kā nekad nedrīkst uzvesties uz skatuves, kā nedrīkst dziedāt. Paraugstunda, kā nevajag.
Protams, es biju arī simfoniskās mūzikas koncertā. Tieši šajā gadā man tomēr gribētos atgriezties pie tā formāta, kad lielais simfoniskais koncerts ir kā viens no diviem – ka šis noslēguma koncerts koriem, kad tie A grupas kori vai tie, kas tiešām var un grib ko vairāk izdarīt, ka arī viņiem būtu iespēja Dziesmu svētkos sajust šo vokālsimfoniskās mūzikas atmosfēru. Ka tas nav tikai izredzēti profesionāliem kolektīviem, bet arī orķestris, kad apvienotos visi Latvijas instrumentālisti kopā vienā milzīgā orķestrī, kur izjust savus Dziesmu svētkus. Tādi mums jau ir bijuši "Arēnā Rīga" pagājušajos Dziesmu svētkos, kur bija šis lielais koncerts. Atceros, savā laikā, kad Barona ielā vēl bija Sporta pils, arī tur notika šie lielie simfoniskie koncerti. Bet varbūt tas bija sakarā ar kovida apstākļiem, laika trūkumu, diviem koncertiem, jo bija taču estrāde jāatklāj un vajadzīgs atsevišķs koncerts. Man nav skaidra koncepcija. Piemēram, "Tīrumam" bija konkurss un bija šī atlase, izskatīšana, komisija, kas to visu skatījās. Uz noslēgumu es nezinu, kādā veidā tika veidota šī komanda, tas, vismaz man, nav zināms.
Cik lielā mērā jāņem vērā skatītāju atsauksmes un arī pašu koristu viedoklis, veidojot noslēguma koncertu, par kuru tu jau stāstīji?
Domāju, ļoti jāņem vērā, tie galu galā ir tieši dziedātāju svētki, nevis virsdiriģentu svētki. Protams, ka virsvadītājiem un cilvēkiem, kas profesionāli veic šo darbu, ir jābūt pietiekami talantīgiem, lai spētu arī to vienkāršo cilvēku ieinteresēt uz tādām varbūt nedaudz neparastākām vai grūtākām lietām, viņu pārliecināt. Par to jau mēs pārliecināmies tikai tad, kad tas rezultāts ir izdevies un kad mēs jūtam: jā, bija vērts! Kā jebkurā darbā, viss, kas viegli nāk, tik viegli aiziet. Ir kaut kādas lietas, kad tu jūti to pretestību, tajā brīdī, kad tu pārvari viņu, tad tā bauda par padarīto ir daudz lielākā nekā tas vieglākais, kas ir nācis. Tam ir jābalansē ļoti labā līdzsvarā. Ja mēs visu laiku tikai raudzīsimies pagātnē un atgremosim to, kas ir populārs un ko visi gaida, tad mēs kaut kādā mērā apstāsimies.
Man vienmēr rādītājs ir – kas no Dziesmu svētkiem paliek pēc tam, kas no jaunieviestā paliek nākotnē?
Kā savulaik "Lec, saulīte".
Kā savulaik "Lec, saulīte", kā "Dod, Dieviņi", "Jāņa dziesma" Artura Maskata, kā "Saule brida rudzu lauku". Tas bija 2008. gadā, kad es iekļāvu šos darbus, vēl bija tāda Valta Pūces dziesma "Gaismiņa ausa", kas, man liekas, jau trīs Dziesmu svētkos ir bijusi pēc tam iekļauta. Tās arī nav tās vieglās dziesmas. Es atceros brīnišķīgo Ērika Ešenvalda "Aizej, lietiņ!", šis bija darbs, ko pēc tam vēlāk kori varēja rādīt jebkurā pasaules vietā, turnejā, konkursā. Tas ir tas lielākais pienesums. Protams, tas sākumā liekas drusku tāds bubulis kaut kādu aleatoriku nodziedāt. Tādam vienkāršam cilvēkam liekas: nu, ko tu no manis gribi, es gribu skaidru melodiju. Bet, ja mēs runājam par attīstību, tām ir jābūt. Dziesmu svētkiem manās sajūtās ir jāsaglabā tā vērtība, kuru mēs esam laika gaitā vēsturiski izveidojuši, tas ir ļoti svarīgs moments, bet viņiem ir jādod impulss nākotnes attīstībai. Man liekas, kā jebkurā mākslas jomā, ja mēs raugāmies, kaut vai operas žanrā, tās operas, bez kurām mēs šodien vispār pasaules operas repertuāru nevaram iedomāties, tajā laikā sabiedrībā ir izsvilpusi...
... ļoti bieži.
Pārsvarā. Atsaucoties uz to vēsturisko pieredzi, tu saproti, ka ne vienmēr ir jāklausās tikai un vienīgi viedoklis, kas valda masveidā sabiedrībā, ir jābūt kaut kādam grūdienam, kaut kādām iespējām, arī attīstīties un izglītoties sabiedrībai, bet tam ir jābūt saprāta robežas, labā līdzsvarā.
Mainās ne tikai repertuārs, mainās arī koristu gaidas. Domāju amatierkoru dalībniekus, ko viņi gaida no dalības koros? Šodien nereti – zinu, jo arī man ģimenē ir vairāki koristi, – gaida labu laika pavadīšanu, un tā stingrā disciplīna un prasības, ko diriģenti dažkārt izvirza koristiem, vairs nav tik populāras. Papētīju statistiku un konstatēju, ka dejotāju Dziesmu un deju svētkos ir stipri vairāk nekā koristu, arī deju kolektīvu ir vairāk nekā koru. Vai tu, strādājot Ikšķilē ar amatierkori, jūti šīs izmaiņas, teiksim, pret diriģenta autoritāti, disciplīnu? Ko korists gaida no kora?
Par Ikšķili runājot, kad pārņēmu šo kori, tas bija pagājušā gada novembrī, tur bija nedaudz, ap 20 dalībniekiem. Protams, viss kovida laiks, to nevar nerēķināt, tas arī atstāj sekas. Tad pirmajā uzņemšanā mums bija jau 90 cilvēki, kas gribēja dziedāt. Kad gājām uz skati, mana attieksme bija tāda, ka Dziesmu svētki ir tautas svētki un es netaisu nekādu īpaši izlasītu parādi, lai iegūtu augstākus punktus skatē, man svarīgi bija tas, lai visi šie cilvēki varētu piedalīties, kuri vēlas to darīt. Mēs bijām tuvu 80 cilvēkiem uz skatuves. Korim nostājoties mazajā Ogres Kultūras centra zālē, man bija jāatkāpjas gandrīz pie žūrijas galda, lai es varētu sava kora galus pārskatīt. (smejas)
Tas noteikti ir atkarīgs no cilvēkiem, personībām, kas vada kolektīvus.
Runājot par dejotājiem un dziedātājiem, domāju, ka šis laikmets ir kustības laikmets. Tas arī ir ļoti svarīgi, jo īpaši jauniem cilvēkiem ir svarīga kustība, ne velti sports ir prioritāte. Dziedāšana tomēr pat varbūt prasa daudz lielāku piepūli, daudz lielākas iestrādes, neko nenoliedzot dejā! Domāju, ka kustība ir šī laikmeta zīme. Dziedāšana, man šķiet, zināmā mērā nepadodas tik viegli, dejošana – tas jau mums ir iekšā tā dabiski. Dziedāt ir jāmācās, tas tāds juvelierisks darbs, katras zilbes slīpēšana. Dejā tas ir līdzīgi, tiešām negribu pārspīlēt. Bet man liekas, dziedāšana tomēr ir drusciņ grūtāka.
Tev nekad nav trūcis drosmīgu ideju. Tajā pašā 2008. gadā, kad biji mākslinieciskais vadītājs, tu biji tas, kurš iedibināja sadziedāšanās tradīciju, bez kuras tagad nav iedomājami Dziesmu svētki. Ko vēl tu varētu ierosināt Dziesmu svētkos, lai modinātu interesi ar šo filigrāno, smalko, sarežģīto mākslas veidu nodarboties?
Vēl 2008. gads, mans šķiet, bija pirmais gads pēc neatkarības atjaunošanas, kad es pastāvēju, ka gājienam ir jānotiek pirmajā dienā, kā tas vēsturiski ir bijis. Ļoti ceru, ka šobrīd par to vairs neviens nešaubās. Tajā laikā tas bija diezgan grūti. Godīgi sakot, šī sadziedāšanās... toreiz mākslinieciskajā padomē man bija tik daudz enerģijas, spēka, visiem drošības dienestiem pierādīt, ka tas ir ļoti svarīgi. Man liekas, ka tā tiešām ir neatņemama sastāvdaļa šobrīd.
Novēlētu Dziesmu svētkiem nebaidīties. Līdzīgi, kā tas ir dejotājiem, tas ir ļoti labs piemērs. Dejotāji nekaunas no tā, ka, ja tev ir 18 gadi, tu vari izpildīt viena līmeņa deju uzdevumus, un, ja tev ir 50 vai esi senioru grupā, tev ir atbilstošā līmeņa uzdevumi. Nezinu, kāpēc mums liekas: nē, nē, ja dziedam, tad dziedam obligāti visu.
Repertuāru arī mēs principā izvēlamies tikai tādu, kādu var vājākais ķēdes posms pacelt.
Man īsti šī politika nav skaidra. Es būtu ļoti gandarīts, ja Dziesmu svētku lielkoncertā būtu kaut vai kādas atsevišķas dziesmas, kuras būtu diezgan liels izaicinājums tiem labākajiem koriem, kuri drusciņ pasvīstu un uz to ietu, kuri to patiesībā darītu ar lielu izaicinājumu, tajā pašā laikā tā dziesma izskanētu citā kvalitātē Dziesmu svētkos. Nevis kad mēs sakām tā: nu, atsevišķi viņa jums nav jānodzied, bet tad, kad jūs visi sanāksiet uz lielās estrādes, nu, tad velciet līdzi. Esmu piedzīvojis tādus kopmēģinājumus, kad patiešām, nesauksim vārdā nevienu konkrētu komponistu vai diriģentu, kas atnāk pie lielā kopkora, kas ir brīnišķīgs – visa tā cilvēku attieksme, zāle ir pārpildīta, un visi grib, bet pat meldiņu nevar noturēt vienkārši, meldiņš nojūk jau otrajā taktī… Nu, uz ko mēs varam pretendēt tādā lielā 17 000 korī, ja šādi inerti kaut ko mēģina, tāpēc ka tas ir pienākums vai kā. Ir kaut kā jāsabalansē.
Dziesmu svētki patiesībā jau ir tieši tagad, tagad sākas Dziesmu svētki. Mēs pateicamies virsdiriģentiem, diriģentiem, tas ir svarīgi, bet vislielākais nopelns ir tieši tiem dziedātājiem, dejotājiem, audējiem, koklētājiem, pūtējiem, visiem šiem cilvēkiem, kas ikdienas nedēļas ritmā atrod laiku, lai tajā brīdī nodotu savas atvases otras pusītes vai vecvecāku rīcībā, vai vēl kaut kādā veidā organizētu savu dzīvi, un tērē savus līdzekļus, lai to darītu. Patiesībā tas ir tas, kas ir Dziesmu svētki.
Tas man likās mazlietiņ apbēdinošs moments, runājot par pēdējiem Dziesmu svētkiem, ka es ar savu Ikšķiles kori, kur man bija 80 dziedātāji, nevarējām nodrošināt pat vienu biļeti, ko cilvēki varēja paši par savu naudiņu nopirkt, ar tādu atteikumu, ka pagaidiet, tie, kas nepiedalās Dziesmu svētkos, viņi arī ir nodokļu maksātāji… Bet šie arī ir nodokļu maksātāji, un viņi turklāt ir tie, kuru dzīves ir ļoti lielā mērā pakārtotas šai vēlmei uzturēt Dziesmu, deju svētku, tautas mākslas garu. To noteikti nedrīkst pieļaut nākotnē. Man liekas, ka tā priekšrocība tieši būtu jādod tiem cilvēkiem, bez kuriem nebūtu iespējams šis process.
Gribu izmantot iespēju, varbūt bija kaut kur plakāti, bet man liekas, mēs esam par maz pateikušies tiem cilvēkiem, kas stāv uz skatuves entās stundas, ne tikai tajā piecu gadu intervālā, bet arī šajā Dziesmu svētku estrādē. Es noliecu galvu visu to cilvēku priekšā, kuri godprātīgi ir šo procesu darījuši. Protams, ka viņiem tas nenāk viegli, gan fiziski, gan emocionāli, tas ir apgrūtinoši, bet tas gandarījums, ceru, mums visiem, lielāks vai mazāks, bet ir neizbēgams.
