Ivars Austers pirmo reizi Dziesmu svētkos piedalījās sākumskolas laikā kā zēnu kora dalībnieks. Otro reizi, jau kā dejotājs, viņš uz svētkiem tika vidusskolas klasēs. Austers saka, ka dziedāt vēl drusku mācējis, bet ar dejošanu... Kolektīvā bijuši divi dejotāji, viņš un viņa kolēģis, kuriem dejas solis tik labi nepadevās un tāpēc abiem pievērsta lielāka uzmanība, cenšoties iemācīt kustības. "Bet mēs bijām diezgan spēcīgi, stipri un neļāvāmies," ar smaidu atceras Austers. 

Lorija Cinkusa, gan augot Amerikā, gan vēlāk pārvācoties uz dzīvi Latvijā, dziesmusvētku tīklos, kā pati saka, nevis ieskrēja, bet iepeldēja. Pievienoties svētku kustībai bija viņas ļoti apzināts lēmums. Kopš strādā par kordiriģenti, liktenis Cinkusai vienmēr piespēlējis tieši vīru korus un viņa par to it nemaz nesūdzas.  

Jānis Daugavietis: Pēdējos gados arvien biežāk lieto tādu jēdzienu kā dziesmu svētku kopiena. Pirmajā pētījumā par Dziesmu svētkiem, kurā es piedalījos (tas bija 2002. gadā), pētnieku un studentu grupā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesora Tāļa Tisenkopfa vadībā jau bijām lietojuši šo jēdzienu. Mēs izveidojām trīs līmeņu shēmu. Vispirms mēs skatījāmies individuālo līmeni – dziedātāji, dejotāji un citi, kas ir iesaistīti Dziesmu svētku procesā. Tad pievērsāmies kopienas līmenim, ko vairāk aplūkojām pašvaldības, pagasta un mazpilsētas kontekstā.  Un tad bija lielais jeb makro līmenis – sabiedrība, valsts. Ivar, kā sociālās psiholoģijas pārstāvji saprot jēdzienu "kopiena"? Kā jūs to lietojat?

Ivars Austers: Es šo jēdzienu vairāk lietoju no identitātes viedokļa: kas ir grupa, ar kuru tu identificējies vai gribi identificēties, varbūt esi kādreiz identificējies un kā šī grupa mijiedarbojas ar kaut kādu situāciju, ar kontekstu. Par kopienu runājot, mani interesētu vairāki jautājumi. Pirmkārt, kā piederība dziesmu svētku kopienai, kopai vai grupai sadzīvo ar citām identitātēm? Otrkārt, kas var būt dziesmu svētku kopienas dalībnieks, kā par tādu var kļūt un kādu vērtību tam piešķir? Kā trešais izrietētu statusa jautājumi: kādi iniciācijas rituāli tev ir jāiziet; vai tu esi labs dziesmu svētku dalībnieks, vai neesi kaut ko izdarījis šķībi? Pie tā nāk klāt arī tradīcijas, kas ir jāuztur, – ko no tā drīkst mainīt, ko nedrīkst mainīt un tā tālāk. 

Lorij, kā tu uztver vārdu savienojumu "dziesmu svētku kopiena"? Vai tas tiešām ir reāls fenomens, vai drīzāk mums jādomā tādā mezo- jeb vidējā līmenī, runājot par kori kā kopienu? Vai trimdā jūs lietojāt šo jēdzienu?

Lorija Cinkusa: Es runāšu personīgi no savas pieredzes un pārdomām, jo, cik es zinu, nav tādu pētījumu, kas varētu atbalstīt to, ko es tagad teikšu. Dziesmusvētkos Ziemeļamerikas latviešu centros, kur latvieši aktīvi darbojās visās sabiedriskajās sfērās (latviešu skolas, skautu un gaidu kustība, kori, deju kopas, koklēšanas ansambļi), kopiena pamatā bija latviešu. Un 

tieši trimdas laikā Dziesmusvētki bija kā šīs kopienas pašapliecinājums, tā bija iespēja apliecināt savu piederību Latvijai, lai gan tā atradās aiz dzelzs aizkara. 

Tā bija iespēja sajust kopējo saikni gan ar valodu, gan ar dziesmām, gan ar dejām, gan ar tradīcijām. Tas bija plašāks pulcēšanās moments, kad latviešu kopienas no daudzām Ziemeļamerikas malām varēja satikties vienuviet. Es nezinu, vai toreiz to varēja dēvēt par dziesmu svētku kopienu, bet [latviešu] kopienas sanāca. Latvijas Republikai atgūstot savu neatkarību, daudzi, kas bija ārzemēs dzīvojošie (tagad saucam par diasporu, ne vairs par trimdu), sašķēlās savā attieksmē pret šo milzu latvisko pasākumu, ko saucam par Dziesmu svētkiem. Ir daži, kas dedzīgi turpina kopt šo lauku un gatavoties nākamajiem svētkiem – ir Ziemeļamerikas dziesmu svētki, Kanādas dziesmu svētki un Rietumkrasta dziesmu svētki. Aktīvisti cenšas ļoti godprātīgi un prasmīgi šo svētku kustību uzturēt dzīvu. Bet ir ļoti daudzi, kuri uzskata, ka tikai Latvijā ir [īstie] Dziesmu svētki, kopš mēs varam brīvi ceļot un varam piedalīties kā vērotāji vai piedalīties kā dalībnieki ar saviem tautas deju kolektīviem un koriem. Līdz ar to es gribētu teikt, ka Latvijas neatkarības atgūšana ir tāda kā robežšķautne, bet noteikti ne slikta, jo tagad cilvēkiem ir izvēles iespējas.

Ja tu salīdzini, kāda bija tava pieredze, trimdas laikā darbojoties ASV latviešu kopienā ar amatierkoriem un pēc tam šeit, Latvijā, sākot no 90. gadu beigām – vai jūti kādas atšķirības ?

Lorija Cinkusa: Es teikšu, ka ir vairāk kopīgu nekā atšķirīgu lietu. Entuziasti ārpus Latvijas iesaistās ar visu sirdi un dvēseli. Varētu teikt, ka tas ir pat nozīmīgāk diasporā, jo tur nav pašvaldību finansējuma – tātad paši dalībnieki maksā diriģentam, ja vispār maksā, un brauc lielus attālumus uz mēģinājumiem, kā arī uz tiem pašiem dziesmu svētkiem. Ziemeļamerikā dziesmusvētki galīgi nav lēts prieks, jo parasti norisinās kādas pilsētas pašā centrā, kur viesnīcas ir ļoti dārgas. Cilvēki jau varbūt gadiem krāj, lai varētu atļauties aizlidot ar visu ģimeni, lai varētu uzturēties viesnīcās to nepilno nedēļu, kamēr norisinās svētki.

Man patika, kā tu vienā intervija stāstīji, ka no sākuma māte tevi pamatā motivēja piedalīties latviešu pasākumos, bet ar laiku tu saprati, ka, dzīvojot Čikāgas piepilsētā, salīdzinājumā ar tavām amerikāņu draudzenēm tev bija daudz lielākas iespējas, jo tu bieži brauci uz dziesmusvētkiem, uz Garezeru vai uz citu nometni.

Lorija Cinkusa: Jā, es jūtos kā, angļu valodā ir tāds termins – "jet-setter", kā tāds cilvēks, kurš vienkārši vizinās pa pasauli, bet ne tikai plezīrā, jo ir mērķis kaut ko padarīt. Tas tiešām paplašināja gan redzesloku, gan paziņu tīklu. Gandrīz vai visās pilsētās, kur ir latviešu kopienas, man ir kāds čoms. 

Ivar, socioloģijā un vispār sociālajās zinātnēs viena no problēmām ir, kā mēs no cilvēka, no indivīda tiekam līdz sabiedrībai, kas ir jau pavisam abstrakts jēdziens. Kā indivīds nokļūst, piemēram, kora kopienā?

Ivars Austers: Es domāju, ka ļoti vienkārši. Atnāk viens vīrs, kurš kaut ko dara ikdienā, ienāk pa durvīm un viss – viņš ir cits, viņš ir kora dalībnieks. Pārkāp pār slieksni un tu esi. Es vēl drusku par to, ko Lorija teica. Man ļoti patika divi punkti. Pirmā lieta – kāpēc visus šos trimdas gadus Dziesmu svētki bija tik nozīmīgi un kāpēc tie vēl aizvien ir nozīmīgi Latvijā vai citur? [..] Dziesmu svētku tradīcija, protams, mainās, bet tas, kas ir Dziesmu svētki, kam tur ir jānotiek, kā mums ir jāuzvedas, par ko mums jāpriecājas, par ko jābēdājas, ir diezgan skaidrs. Tas ir svarīgs identitātes, pastāvēšanas priekšnosacījums – noteiktība, skaidrība par kaut ko; nonākot situācijā, es saprotu, kas man ir jādara un man nav jāuztraucas, un es ne tikai saprotu un zinu, kas man ir jādara, bet es arī jūtos labi, es jūtos laimīgs, es iegūstu pozitīvo priekšstatu par sevi. Otra lieta, ko Lorija teica – visi krāja naudu, lai varētu aizbraukt uz dziesmu svētkiem un piedalītos, jo nebija ne pašvaldības, ne valsts atbalsta. Ja tu to dari, tas ir vēl nozīmīgāk, jo tu esi ieguldījis. 

Lorija Cinkusa: Tas bija apzināts lēmums. 

Ivars Austers: Jā, apzināts, mērķtiecīgs lēmums. Jo tu vairāk ieguldi savu darbu, savu naudu, savu laiku, jo tas kļūst nozīmīgāk. Es nezinu, cik tagad Latvijā dalībniekiem pašiem ir jāmaksā. Tiešā veidā droši vien nemaz, bet reāli ir – ar laiku, ar darbu un gan jau arī par tērpiem. 

Lielākais prieks, visticamāk, ir tiem, kuri ir vairāk ieguldījuši. Ja tev tā baigi viegli nāks, tad jauki ir, bet tā ir kā dāvana, kas nokrīt no gaisa.

Lorija Cinkusa: Absolūti piekrītu, Ivar. 

Viena no lietām, ko Dziesmusvētku pētījumos allaž ir pētījuši, vismaz sociologi, ir pašdarbnieku, amatieru motivācija. Tas bija svarīgi arī padomju laikos, jo kultūrpolitikas uzdevums bija pēc iespējas lielāku iedzīvotāju masu iesaistīt pašdarbībā, lai viņi lietderīgāk izmantotu brīvo laiku, lai nelietotu alkoholu, neskatītos televīziju un tā tālāk. Lorij, kā tev šķiet, kas mūsdienās ir galvenās motivāciju asis, lai piedalītos korī, tautas deju kolektīvā un regulāri ietu uz mēģinājumiem? Tas ir diezgan smags darbs, es zinu. 

Lorija Cinkusa: Jā, tas ir darbs, bet – tīkams darbs. Es domāju, ka katrs, kurš nāk uz mēģinājumiem, tiešām jūt šo momentu, ko Ivars iepriekš minēja. Viņš atnāk un noliek savas ikdienas lietas malā, un vienalga, vai tā ir horeogrāfija, kurā tu fokusē savas domas, vai tā ir mūzika, bet tu vari izbaudīt citas emocijas. Dziesmā ir teksts, kurā var iedziļināties, saprotot, ko dzejnieks ar to domājis un cik labi komponists to visu ir salicis kopā. Uz kādu brīdi tu vari atrasties kādā citā līmenī savā domāšanā un emocijās. 

Daudzi cilvēki ir stāstījuši, ka kora vai deju mēģinājums darbojas kā sava veida terapija. Tam es arī varu piekrist, jo diriģentam ir tieši šīs pašas izjūtas. 

Ir viena atšķirība. Koncertprogrammas, ko savulaik gatavoja – tad, kad vēl bija trimda – bija piesaistītas Latvijas kalendāram nozīmīgiem datumiem, notikumiem (svinēja arī Jāņus, Miķeļdienu, Mārtiņdienu, Ziemassvētkus latviskā garā; svarīgs bija Draudzīgais aicinājums). Starp Dziesmusvētkiem bija notikumi, kam tu varēji vērst savu repertuāra izvēli, kas tomēr bija ar apzināto latvietības saglabāšanu. Savukārt [tagad], man šķiet, ka gandrīz visi kordiriģentiem paralēli Dziesmu svētku kustībai ir arī citas mākslinieciskās, veselīgā nozīmē, ambīcijas vai mērķi. Repertuārs, ko viņi grib ar savu kori īstenot, nav vienmēr obligāti latviešu repertuārs. Latvijā kora darbībai piemīt vispārīga muzikāla izpausme. Es domāju, ka cilvēks, kurš nāk kā dziedātājs, arī sevi vēlas tādā veidā izteikt mūzikā. 

Lūdzu pastāsti, ko nozīmē studentu korporāciju Prezidiju konventa vīru koris? Kas ir korporācijas, es apmēram zinu, bet, kas ir Prezidiju konvents? Tā ir kā izlase? 

Lorija Cinkusa: Prezidiju konvents ir kā administratīva virsorganizācija, kurā apvienojas pārstāvji no katras studentu korporācijas. Šajā korī ir apvienoti studentu korporāciju biedri, kuri ir iestājušies studiju laikā. Tā kā korporācijas ir mūžorganizācijas, korī nav tikai studenti, jaunieši, bet arī vīri spēka gados. 

Cik liels ir tavs koris? 

Lorija Cinkusa: Šobrīd mēs esam kādi 28. Diemžēl pandēmijas laikā bijām krietni sarukuši, bet, pateicoties arī Dziesmu svētkiem, dziedātāji šajā sezonā ir aktivizējušies. Neesam liels koris, bet neesam arī pats mazākais. 

Studentu korporācijas ir īpašs kopienas veids, tur ir savas tradīcijas, droši vien arī savs repertuārs, kas atšķiras. 

Lorija Cinkusa: Jā, ir studentu dziesmas, kuras sauc arī par buršu dziesmām. Prezidiju konventa vīru korim ir tāda tradīcija valsts svētkos 18. novembrī no rīta pulcēties pie Universitātes. Vispār to dara ne tikai koris, bet visas studentu un studenšu korporācijas. Visi pulcējas un iet ar saviem karogiem, svētku lentēm svinīgā gājienā garām Brīvības piemineklim uz Brāļu kapiem. Tur notiek pasākums, kurā uzrunas teic Latvijas Universitātes rektors, augstskolu rektori un mans koris arī dzied. Tā ir goda lieta Brāļu kapos pieminēt tos, kuri savas dzīvības ir atdevuši, lai Latvija kļūtu neatkarīga valsts. Mēs šo pienākumu katru gadu pildām ar prieku un cieņas apziņu. Varbūt kāds mūs arī pamana Rīgas centrā. Vismaz satiksme ir traucēta, jo kolonā iet studenti. 

Vai tev bieži acīs ir asaras, klausoties savu kori vai citus korus, vai Dziesmu svētku kopkori?

Lorija Cinkusa: Es laikam kļūstu veca un sentimentāla, jo ar gadiem arvien vairāk. Ja runājam tieši par Prezidiju konventa vīru kori, tad 2018. gadā svinīgajā gājienā uz Brāļu kapiem mēs dziedājām dažas dziesmas un vienu no tām – Lūcijas Garūtas "Mūsu Tēvs debesīs" – izpildījām kopā ar Studenšu Prezidiju konventa kori, un priekš manis tā bija simtgades kulminācija. 

Labi, ka man nebija jādzied, jo balss būtu iesprūdusi tai kamolā, kas kaklā sarosās. Man vajadzēja tikai plivināt rokas.

Dziesmu svētku pētījumos, intervējot gan koristus, gan diriģentus, gan arī virsdiriģentus, mēs diezgan bieži esam jautājuši, kuri ir bijuši iespaidīgākie Dziesmu svētki. Ivar, vai kā klausītājs esi apmeklējis Dziesmu svētkus? Kuri kopdziedāšnas svētki tev ir palikuši atmiņā?

Ivars Austers: Zini, man būtu interesanti un es ar prieku aizietu, bet pēdējos gadus es kaut kā pie tām biļetēm netieku. Tas to visu padara savādāku. Vispār jau es esmu bijis, bet, ja man būtu jāatbild, kurā gadā un kā – to esmu piemirsis. Ir tikai kopējs tēls, ko nozīmē būt Dziesmu svētku estrādē un klausīties to, kas tur notiek. Bet es esmu dziedājis estrādē. Tas bija trešajā, ceturtajā klasē, kad ar zēnu kori piedalījos. Tas bija gan jautrs, gan pacilājošs notikums. Protams, bija latviskā dimensija, bet tajos gados vienmēr ielika arī kaut kādus krievu gabalus. Bija viena dziesma, kas laikam bija jādzied gan latviski, gan krieviski, bet liela daļa krieviski vairs nedziedāja vai lika rupjības pa vidu (krievu valodas tekstos vienkārši ielika kaut kādu vārdu pa vidu). Visiem bija prieks no tā, kā īstajā koncertā viss skan, bet arī no tā, ka mēģinājumos varēja atļauties darīt kaut ko, kas ir ārpus atļautā. Tā dimensija bija svarīga visā tajā pasākumā. Vēl tagad es to atceros ar prieku. 

Lorij, vai tev ir kādi Dziesmu svētki, kurus tu atceries īpaši?

Lorija Cinkusa: Man būs ļoti sarežģīti kādus svētkus izcelt. Es atceros pirmos svētkus, kurus es apmeklēju Klīvlendā. Man tie šķita ļoti iespaidīgi. Un es atceros tādus svētkus, kur es pati esmu piedalījusies Amerikā gan kā koriste, gan diriģente (kopkori es pirmo reizi diriģēju jauniešu svētkos). 

Mans Latvijas etaps sākās ar 1985. gada Dziesmu svētkiem. Es biju atbraukusi ar tūristu grupu, ar vilcienu no Vācijas, jo tad vēl Rīgas lidosta nebija starptautiska un Latvijā vajadzēja nokļūt citā veidā. Mūsu grupu izmitināja viesnīcā "Latvija", kur vēl bija aktīvi intūristi. Mums viņiem vajadzēja ļoti lūgties, lai tiktu pie tualetes papīra. Katrā stāvā bija lete, aiz kuras strādāja "laipna" darbiniece, kas savāca visus mūsu dokumentus, lai mēs nedomājām kaut ko neatļautu darīt. Bet pats trakākais, ka tajā laikā bija izveidojies Rietumu tūristu pieplūdums, bet nebija, kur viņus likt. Uz to brīdi pēc lielā remonta vajadzēja būt gatavai viesnīcai "Rīga", bet tā nebija. Mums teica, ka būs jābrauc atpakaļ. Bija divas dienas pagājušas, vēl svētki nebija sākušies. Mūsu grupas vadītājs toreiz gāja ar šokolādēm un vēl ko citu, lai pielabinātos "Intūrista" pārstāvei. No dienas uz dienu vadītājs izcīnīja mums vēl vienu dienu klāt. Mums vajadzēja divvietīgā istabā saspiesties trim, nākamajā dienā jau četriem cilvēkiem. Bijām ar mieru darīt visu, jo mēs gribējām Dziesmu svētkus. Un tomēr tajā dienā, kad bija lielais koncerts, "Intūrista" pārstāve paziņoja, ka būs jābrauc prom. Vilciens bija vēlu, kādos pusdivpadsmitos. Mēs ar draudzeni nolikām kaut kur pilsētas centrā savu koferīti, bet vismaz tikām Mežaparkā uz koncerta sākumu. Protams, pabrīnījāmies par slavas dziesmām Ļeņinam un kā pūtēju orķestri defilē. Visi cildināja padomju varas godu un visi it kā bija priecīgi padomju pilsoņi. Tad mūsu grupas vadītājs, rādot uz pulksteni, atgādināja, ka nu ir laiks doties prom, jo citādi nokavēsim vilcienu. 

Ejot no Mežaparka ārā, rociņās turēdamās, raudājām, jo kopkoris dziedāja "Lauztās priedes". Skanēja beigu akords "Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt – mēs sniegsim tāles..." Tas bija ļoti skaudri un, varētu teikt, piepacelti, emocionāli. 

Kāda sagadīšanās! Tas laikam būs mans pats spilgtākais Dziesmu svētku [brīdis]."

"Lauztās priedes"  ir viena no manām iecienītākajām dziesmu svētku dziesmām (arī neilgu brīdi dziedot korī). [..] Pavisam personīgā Dziesmu svētku pieredze ir ļoti svarīga, ne tikai nācijas identitāte vai kaut kādi tādi lielie vārdi un idejas. 

Ivars Austers: Man jau šķiet, ka šeit ir tā daļa, ko varbūt intervijās un oficiālos stāstos retāk atklāj. Es pieņemu, ka skolās, kur sabrauc kori no visas Latvijas, notiek paralēlā dzīve, kas ir ļoti, ļoti svarīga, nozīmīga. Kad prasīs, kas tev šogad Dziesmu svētkos vislabāk patika, kurš var atļauties teikt – zini, man tas otrais vakars skolā vislabāk patika. Var tā padomāt, bet... Tā personīgā dzīve reizēm ir vēl svarīgāka. Ja tas nebūtu Dziesmu svētkos, tu varbūt arī daudz ko neatcerētos, bet te viss saiet kopā vienotā ar veselumā un tajā personīgajā priekšplānā ir kaut kas cits, ko tu publiski varbūt pat negribi stāstīt. 

Starp citu, pavisam mazie bērni, protams, nekautrējas stāstīt, kad viņiem skolotājas lūdz pēc Dziesmu svētkiem uzrakstīt, kas palicis atmiņā. Arī vēlāk personīgās sarunās [cilvēki atklājas]. Bet uz beigām mēs varam pievērsties vīru koriem, proti, kas ar tiem notiek?

Ivars Austers: Tam noteikti būtu ik pa brīdim jāizpeld priekšplānā, vai tu gribi vai negribi. Jo, salīdzinoties kaut vai ar jauktajiem koriem, kā balsis skan, tas parādīsies. Būtu interesanti saprast, kāds ir [viņu] priekšstats par sevi, kā vīru kori domā par to, kas ir koris. 

Lorija Cinkusa: Es esmu daudz par to domājusi un es esmu arī dziedājusi sieviešu korī un jauktajā korī. Es neesmu dziedājusi vīru korī, bet esmu diriģējusi veselus trīs. Vīriem, kas dzied vīru korī, ir ļoti jāpatīk tam skanējumam. Es nesen runāju ar vienu labu basu, kurš dzied jauktajā un varētu dziedāt arī vīru korī, bet viņš saka, ka viņu labāk uzrunā jauktā kora repertuārs un skanējums. Vēl kaut kas, ko citi ir minējuši, kā vēl vienu iemeslu – jauktajā korī ir meitenes. Taču tie, kuri dzied vīru korī – viņiem patīk tas skanējums. Varētu sacīt, ka tam ir lielāks spēks. Ja ir līdzvērtīgs skaits, tad, teiksim, vīru kora otrajam basam partija vienmēr ir zemāka nekā jauktajā korī. Jauktajā korī pārsvarā tie, kas dzied zemās balsis, ir vairāk baritonīgi. Savukārt vīru korī ir bass, baritons, otrais tenors, pirmais tenors. Vīru kora nošu diapazons ir ļoti plašs. Es negribu apvainot sieviešu koru dziedātājas, bet ir klausītāji, kuri saka, ka augstākas frekvences var tikai tik ilgi klausīties... Šī kritika neattiecas uz vīru kori nekādi, jo pat tad, ka pirmais tenors riktīgi augstu dzied...

Ivars Austers: Vienmēr paralēli ir tā dūcošā daļa, ja?

Lorija Cinkusa: Jā, tā viss šķiet sabalansēts. Es gribētu savu bišķi haotisko novērojumu noapaļot, sakot, ka

 katrā no sastāviem – viendabīgajā vai jauktajā – ir sava burvība, un diriģentam ir vienkārši jāprot labi izvēlēties repertuāru.

Ivars Austers: Tas no skaņas viedokļa, bet kā ir ar vīru lietām? Reizēm vīriem gribas sanākt kopā un būt vieniem pašiem, darīt kaut kādas lietas – nodarboties ar sportu, ar hobijiem. 

Lorija Cinkusa: Jā, absolūti. Vīru koris ir arī kā iespēja tikt prom no mājām un pienākumiem. Reizēm tā ir arī iespēja nekautrējoties izpaust savu spēku, jo kad dziedam skaļi, tad mums skan vareni. Nešaubīgi logi trīc, kad aiziet uz forte un fortissimo. Protams, ļoti svarīgs ir arī saviesīgais elements un cik labi vīri jūtas viens otra sabiedrībā. Piemēram, Prezidiju konventa vīru koris mēģina vienā no korporācijas telpām, kur blakus ir virtuvīte. Pauzītē un pēc mēģinājuma tur notiek saviesīgās sarunas par visiem tematiem – gan par ikdienišķām lietām, gan par politiku, gan par medībām, pirtīm [un], protams, sievietes tiek aprunātas (tad es taisu ausis ciet; bet tas ir arī mazāk). Asprātības gandrīz vienmēr ir. Var kārtīgi izsmieties, kas arī ir veselīgi. 

Tomēr mums ir grūtības ar vīru koriem, vīriem dziedātājiem vispār. Lorij, kā tu motivētu, kā tu uzrunātu puišus un vīrus vismaz pamēģināt iet korī?

Lorija Cinkusa: Es domāju, ka muzicēšanas prieks ir neizbēgams. Ja prot melodiju noturēt, kāpēc neiet uz vīru kori? Tā ir laba sabiedrība un, kā es minēju, ne tikai, bet arī Dziesmu svētki. Tas daudziem dziedātājiem ir svarīgi. Man šķiet, ka pandēmija diemžēl izdarīja vienu lietu: iespējams, ka tagad ir tikai par vienu vīru kori mazāk nekā iepriekšējos Dziesmu svētkos, bet vīru koru dziedātāju skaits ir samazinājies. Un man liekas, ka tas bišķi ir pandēmijas dēļ, jo vieni atbalstīja vakcināciju, bet otri – ne, un bija tie, kas negribēja riskēt arī tad, kad jau varēja atkal sanākt kopā. Vienu laiku vispār bija liegts sanākt kopā un mēģināt. Tad mēs varējām mēģināt ārtelpās, kaut ārā bija varbūt tikai plus seši grādi. Vārdsakot, nenoteiktība, kas bija pandēmijas laikā, dažus varbūt ir atskaitījusi no dalības korī. 

Ar visu to, ka kopējais vīru koru dziedātāju skaits šajos svētkos, visticamāk, ir ievērojami mazāks nekā iepriekšējos, un tāda tendence turpinās, kas man, protams, sāp, bet skanējums ir kvalitatīvs. 

Tie, kuri pēc pandēmijas ir atgriezušies, ļoti apzinīgi ir apguvuši Dziesmu svētku repertuāru. Es domāju, ka tie, kuri būs uz Mežaparka koncertu "Tīrums" un noslēguma koncertu, būs patīkami pārsteigti par vīru koru skanējumu, jo vīru kori tiešām labi dzied. 

Ivars Austers: Cik dalībnieku vajag vienā korī?

Lorija Cinkusa: Daži cilvēki domā – kā tu jūti, tā vajag, bet ir nolikums, kurā rakstīts, ka ansamblis beidzas ar 16 un koris sākas ar 16 cilvēkiem. Tātad, ja ir mazāk par 16, tad tas ir ansamblis. 

Ivars Austers: Bet var līdz 32?

Lorija Cinkusa: Lielākais vīru koris, manuprāt, ir Rīgas Tehniskās universitātes "Gaudeamus", kurā ir vismaz 55 dziedātāji. 

Mans noslēguma jautājums – ko jūs no savas pieredzes vēlētos pamainīt Dziesmu svētku procesā vai konkrēti kādā to elementā?

Ivars Austers:  Kas nemainās, tas ir beigts. Man šķiet, ka no tāda viedokļa uz to arī jāskatās. 

Kopā būšanas forma paliek, bet saturs – tur jābūt diezgan elastīgiem. 

Laikam tas mūžīgais jautājums ir, ko drīkst dziedāt, teiksim, vai ar pavadījumu drīkst dziedāt un vai vienbalsīgi drīkst dziedāt? Pieņemu, ka gadiem ejot, ir ļoti dažādi skatījumi bijuši.

Lorija Cinkusa: Ivar, es varu pateikt, ka koncertos ir gan vienbalsīgas dziesmas, gan dziesmas ar pavadījumu vai a capella. Visas šīs formas ir iekļautas koncertā. Es domāju, ka tavs jautājums attiecas arī uz dejotājiem – kā horeogrāfijas mainās, cik mēs cenšamies [paturēt] no tautiskā, no latviskā un cik gribam ielikt no modernajiem deju elementiem. Es domāju, ka tas ir neizbēgams process, jo arī sabiedrība nepaliek uz vietas. Sajūta par to, kas ir māksla, kas ir interesanti un saistoši, vienmēr mainās. Man ir prieks, ka katros Dziesmu svētkos parādās kādi jaundarbi. Tagad nevar iedomāties Dziesmu svētkus bez Mārtiņa Brauna darba "Saule, Pērkons, Daugava", bet arī šī kora dziesma kādreiz piedzīvoja savu pirmo iznācienu. Un tikai tāpēc, ka dziesma uzrunāja visus, to iekļāva atkal. Ir dziesmas, bez kurām nevar iedomāties Dziesmu svētkus, bet varbūt pienāks kāda reize, kad tās vairs nebūs tik aktuālas un citas parādīsies vietā.

Par to praktisko. Ir viena lieta – biļešu pieejamība –, kurai es nezinu, kāds varētu būr atrisinājums. Ietilpība Mežaparka estrādē vai Daugavas stadionā ir tik, cik ir. Man ir prieks, ka pašvaldības plāno, kā tiem, kuri netiek, būtu iespēja uz ekrāniem noskatīties šīs svarīgās norises. Dziesmu svētki nav tikai koris un dejotāji; tur ir folkloras kopas, koklētāju ansambļi un senioru koriem ir savs koncerts. Piedāvājums svētkos ir ļoti, ļoti bagātīgs. Mani priecē, ka pašvaldības domā, kā šo piedāvājumu padarīt pieejamu. 

Raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Kultūras centru.