Šī tēze aicina skatīt svētku nozīmi pagātnē un vaicāt, kādas šo svētku kopsakarības ir attīstījušās vai gluži otrādi – palikušas nemainīgas 150 gadus vēlāk. Lai to paveiktu, Vēstures un filozofijas fakultātes sarunu raidījums "Portolāns" ir aicinājis viesos vēsturnieku Mārtiņu Mintauru.
Dziesmu svētki – kur sākas folklora un baznīcas kultūras ietekme?
Mikus Solovejs: Nesen izlasīju par kādu epizodi, kura esot notikusi pirmajos dziedāšanas svētkos 1873. gadā. Kādās svinīgās vakariņās esot izcēlies strīds starp Jāni Cimzi un Kronvaldu Ati par to, kas tad veidoja kordziedāšanas tradīciju Latvijā. Folklora, vācbaltiešu dziedāšanas tradīcija – tātad šī diskusija ir sena –, un pēdējos gados pieminēts arī viedoklis par hernhūtiešu ietekmi. Arī Emilis Melngailis savā veltījumā pirmajiem dziesmu svētkiem izceļ vācbaltiešus – valodnieku Kristoforu Fīrekeru un mācītāju Georgu Manceli. Mārtiņ, kā tu redzi šo stāstu un kopsakarības tajā?
Mārtiņš Mintaurs: Es to redzu 19. gadsimta kontekstā, un tas vadmotīvs, kuru tu citēji, ir, protams, ne manis izdomāts, bet aizgūts no nu jau diemžēl nelaiķa filosofa Andra Rubeņa grāmatas par 19. gs. kultūru Eiropā. Man šī atziņa, tāpat kā tev, likās tieši vietā un ļoti precīzi izskaidroja daudzas lietas, kas ar mums notiek šodien un droši vien notiks vēl nākamajās desmitgadēs un gadu simtos.
Proti, arī 19. gadsimts ir radījis to, ko mēs šodien svinam un pazīstam kā Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus, kam vēlāk pievienojās arī Deju svētki. Tā epizode, par ko tu minēji, – Cimzes strīds ar Kronvaldu Ati – arī pieder pie tiem vēstures stāstiem, kas kļuvuši par klasiku. Tāpēc, ka mēs varam paņemt jebkuru tā laika tekstu, sākot kaut vai ar mācītāja Bīlenšteina atmiņām par 19. gadsimtu, un mēs vienmēr atradīsim šo epizodi tur, kur būs
stāsts par nacionālās kustības rašanos, par jaunlatviešiem un dziesmu svētkiem.
To konfliktu esam kaut kādā ziņā nesuši līdzi arī līdz šodienai, tāpēc jautājums, kuru tu uzdevi, ir ļoti mūsdienīgs un savlaicīgs: cik lielā mērā dziesmu svētki ir sakņoti folklorā un cik lielā mērā tā ir baznīcas, reliģiskās, kristīgās kultūras ietekme? Droši vien taisnība ir tiem muzikologiem, kas par šo tēmu ir gana rakstījuši un runājuši, ka būtībā mākslīgi sadalīt dziesmu svētkus divās daļās, nošķirot, kur sākas un beidzas folklora un baznīcas kultūras ietekme, ir iespējams, bet lielas jēgas no tā nebūtu.
Ja mēs skatāmies uz dziesmu svētku repertuāru, mēs vienmēr redzam, ka tur no pašiem pirmsākumiem ir līdzās gan tautasdziesmu apdares, gan arī dziesmas, kuru izcelsme sakņojas baznīcas kultūrā. Tās ir divas cieši saistītas lietas – gan vēsturnieki, gan folkloristi, gan etnogrāfi, un citi ļaudis vienmēr ir pieminējuši latviešu kultūras sinkrētismu, proti, to, ka
mūsu kultūra sastāv no vairākiem slāņiem, no vairākām kārtām, lietām, kas ir visas cieši savstarpēji saistītas.
Mēs kādā brīdī varam izcelt folkloras motīvus, un kādā brīdī atcerēties arī to, ka garīgajai mūzikai un baznīcas kora dziedāšanai ir ļoti lieli nopelni un nozīme pašas koru kustības attīstībā 19. gadsimtā un arī vēlāk. Akcenti mainās, vienu brīdi mums ir aktuālāks viens kultūras aspekts, citā brīdī mēs vēlamies izcelt ko citu. Tāpēc es domāju, ka attieksme pret dziesmu svētkiem mainīsies ne tikai piecu gadu intervālā.
Dziesmu svētki dažādos laikos un politiskajos režīmos ir vienmēr bijuši klātesoši, un katrs laikmets ir centies citādi izgaismot šo svētku nozīmi un izcelt tieši sevi dziesmu svētku fonā.
Vajadzīgā piederības sajūta
Pirmajos dziedāšanas svētkos piedzima divi simboli – Līgo karogs un kora dziesma "Dievs, svētī Latviju". Ja vērojam Līgo karoga attēlu – Vaidelots un Līgo dievietes altāris – , tad redzam šeit izteiktu nacionālā romantisma ietekmi. Arī "Dievs, svētī Latviju" ir tīrs, vienkāršs, kristīgs teksts. Noslēguma koncertā blakus Raiņa, Ausekļa tekstiem tikpat organiski izklausās arī "Mūsu Tēvs debesīs" lūgšana, un abos gadījumos cilvēki cēlās kājās; tik organiski tas viss izskanēja. Varbūt vari nosaukt kādas atslēgas personības, kas iemieso abas šīs puses?
Atslēgas personības, protams, ir Baumaņu Kārlis kā "Dievs, svētī Latviju!" autors, personība ir arī Jāzeps Vītols, mēs zinām nacionālā romantisma augsto dziesmu, kas ir "Gaismas pils", un tas, ko tu minēji par noslēguma koncertu arī ir labs piemērs, jo pati tauta ceļas kājās gan, kad skan himna un "Mūsu Tēvs debesīs", gan arī tautasdziesmā "Pūt, vējiņi!", kur tas teksts nav tik svinīgs, un par ko arī savulaik Imants Ziedonis rakstījis ironiskā manierē – kāpēc mēs ceļamies kājās tad, kad tiek dziedāts "Pūt, vējiņi", tāpēc, ka saturs ir ļoti sadzīvisks, ja stingri skatās.
Tas nozīmē tikai to, ka dziesmu svētkos mainās gan tie cilvēki, kuri dzied korī, un tie cilvēki, kuriem ir laime viņus dzirdēt klātienē dzīvajā koncertā, gan mainās arī pašas dziesmas un to simboliskā nozīme.
Tāpēc "Pūt, vējiņi!" jau sen ir kļuvis par latviešu nacionālās kultūras simbolu, un mūs vairs īpaši nevienu vairs neinteresē, ka tā ir sadzīves tautasdziesma par braukšanu kāzās un līgavu zagšanu un visu pārējo, kas ar to saistīts. Tā ir ieguvusi citu nozīmi un pavisam citu kontekstu.
Bez nacionālā romantisma simboliem, arī 19. gadsimta dziesmu svētki nebūtu piedzimuši tādā veidā, kādā tie mums ir joprojām vajadzīgi. Tas ir nevis tāpēc, ka mēs kaut kādā mērā kavētos 19. gadsimta pasaulē vai mēģinātu tur palikt par katru cenu un demonstrēt savu konservatīvismu, bet gan tādēļ, ka cilvēkam ir vajadzīga piederības izjūta.
Cilvēkam ir vajadzība pēc sakņu sajūtas, kuru varam sajust ne tikai individuāli katrs sevī, bet arī kuru mēs varam nākt apliecināt, atrast tādus pašus līdzcilvēkus, kurus varbūt citos apstākļos ikdienā nesatiekam, jo mūsu dzīves norit atšķirīgās orbītās un burbuļos, kā mūsdienās saka.
Viens no dziesmu svētku fenomeniem ir tas, ka tie pilda joprojām to pašu funkciju, kāda tiem bija 19. gadsimtā, šiem svētkiem rodoties. Tie joprojām mūs saista kopā gan tādā patētiski patriotiskā nozīmē, ko apliecinās ikviens, kurš ir bijis klātienē kādā dziesmu svētku koncertā, gan arī tāpēc, ka tas ir tas vakars, laiks vai vesela nedēļa, kur mēs visi varam sanākt kopā no dažādām Latvijas daļām, no dažādiem novadiem, un sajusties vienoti.
Kāda būtu Latvija bez Dziesmu svētkiem?
Par vienotību un novadiem. Dziesmu svētku repertuārā, liekas, sen nav iekļauta Atmodas laikā svarīga dziesma "Mūsu zeme" jeb "Daugavas abas malas" – Jāņa Norviļa melodija un Raiņa teksts. "Daugav's abas malas mūžam nesadalās: ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu". Skatoties uz Vidzemes pienesumu pirmajos dziedāšanas svētkos, tas ir pārliecinošs – 34 kori –, no Kurzemes un Zemgales 12 kori. Tikai trešajos svētkos piedalījās kori no Latgales. Kādu lomu spēlēja dziesmu svētki Latgales pievienošanā Latvijas vēsturiskajai kultūrtelpai, kāds ir šis stāsts?
Stāsts ir interesants. Te var atcerēties arī folkloras vācēja un jaunlatviešu darba turpinātāja Friča Brīvzemnieka atmiņas, kas savulaik bija publicētas 20. gadsimta pašā sākumā, īsi pirms viņa aiziešanas mūžībā. Tur viņš stāsta tādu epizodi, kā ir devies ar laivu pāri Lubānas ezeram pie tā saucamajiem Vitebskas latviešiem. Lūk, tajā laikā pēc pirmajiem trim četriem dziesmu svētkiem, 19. gadsimta beigās, bija izplatīts apzīmējums "Vitebskas latvieši", vēlāk sāka lietot novada nosaukumu "Latgale". Es domāju, ka,
ja nebūtu tie trīs kori, kas no Vitebskas latviešiem parādījās Rīgā uz dziesmu svētkiem, tad, kas zina, vai mēs 1917. gadā varētu tik droši runāt par to, ka Latgales kongress, par spīti visiem kara un revolūcijas sajukuma apstākļiem, nobalsoja par to, ka Latgales vēsturiskās zemes ir jāapvieno ar pārējām latviešu zemēm.
Tāpēc, ka sākumā bija pat tikai trīs kori, kas varēja atbraukt uz Rīgu, nokļuva citā kultūras telpā un savā ziņā pasaulē, tāpat kā Brīvzemnieks savu braucienu uz Lubānas ezera otru krastu attēlo kā tādu piedzīvojumu, pārkāpšanu pāri slieksnim, aiz kura mīt ļaudis, kas pieder pie tās pašas latviešu kultūras, kuru viņš vāca, saglabāja un gribēja nodot tālāk. Tāpēc dziesmu svētkiem ir bijis tāds politiskais motīvs, kuru, iespējams, paši svētku veidotāji un pat dalībnieki ne vienmēr apzinājās un uzsvēra.
Atcerēsimies, ka šī dziesmu svētku kustība sākās tad, kad pašas Latvijas vēl nebija. Mēs varam runāt par to, kas tad bija pirms svētkiem; tu jau pieminēji par brāļu draudzēm hernhūtiešiem, kas izskaidroja to, kāpēc Vidzeme sākotnēji bija dominējošā koru kustībā. Tajā laikā, 19. gadsimta beigās, tā ir Krievijas impērija, kas pārvalda latviešu vēsturiskās zemes. Līdz ar to latviešu dziesmu svētki un profesionālā kultūra veidojas pirms Latvijas kā politiskas, administratīvas vienības apvienošanās.
Mēs zinām arī Baumaņu Kārļa stāstu par "Dievs, svētī Latviju!", kas, neskatoties uz to, ka tā bija cenzūras apstiprināta, tomēr vēlāk tika aizliegta, tāpēc bija meklēti dažādi varianti, kā panākt šīs dziesmas atskaņošanas atļauju, piemēram, nomainot vārdu "Latvija" ar vārdu "Baltija". To politisko kontekstu tik ļoti neuzsvēra paši dziesmu svētku veidotāji un dalībnieki. Ir bijuši arī pētījumi par to, kā dziesmu svētkus atspoguļoja Rīgas vācu un Rīgas krievu prese 19. gadsimtā. Ja pirmie svētki bija tāds pārsteigums, kas nāca diezgan negaidīti arī vācu un krievu kopienai Rīgā, tad trešajos svētkos var manīt, ka ir notikusi pozicionēšanās un jau ir noskaidrojušies viedokļi, kā šos latviešu kultūras svētkus vajadzētu uztvert. Ja tolaik baltvāciešu prese ir samērā neitrāla vai neitrāli labvēlīga, tad Rīgas krievu prese pauž sašutumu par to,
ko tad šo svētku organizatori iedomājas un kāpēc viņi izvirza utopiskas, iluzoras prasības par kaut kādu Latviju, un ka tas ir politiski bīstami un nav pieņemams no impērijas vienotības viedokļa.
Tāpēc tie politiskie konteksti vienmēr ir bijuši un nav brīnums, ka jebkurā politiskā režīmā – vienalga, vai tas ir ar monarhiju, demokrātiju, autoritārismu vai padomju totalitārismu saistīts – ir mēģinājumi šos svētkus kaut kā piejaucēt un iekļaut savā diskursā vai arī ignorēt.
Nebūtu Piektā gada, nebūtu visa pārējā
Viņi ieklausījās vārdos un apzinājās to spēku. Interesants jautājums ir dziesmu svētki un Piektais gads jeb revolūcijas stāsts. Nesen uzdūros mūsu virsdiriģenta Ivara Cinkusa teiktajam, ka varbūt ir pienācis laiks, kad jābeidz draudēt ar Piekto gadu un "asins lietu". Protams, kādi vienmēr teiks, ka "piektais gads" un "asins lietus" ir jāuztver alegoriski. Arī Emīla Dārziņa "Lauztās priedes" ar Raiņa tekstu, "Mūžam zili" ar Kārļa Skalbes tekstu, te gan ir cita intonācija nekā Jāņa Petera tekstam. Ir jāapzinās, ka gadu gadiem dziedāti vārdi veido, pat iesakņo kolektīvās identitātes kodus, kuri rada noteiktus uztveres un uzvedības modeļus. Kādas ir tavas pārdomas dziesmu svētku un Piektā gada kontekstā?
Piektais gads [1905.] ir pirmais slieksnis nācijas attīstībā, kā to ir formulējis Ivars Ijabs savā jaunākajā grāmatā "Nepateicīgie", kas nozīmē atklātu vardarbību, opozīciju un bruņotu sacelšanos pret pastāvošo politisko iekārtu un varu. Ja līdz Piektajam gadam varam runāt, ka bija kultūras nacionālisms, bija Rīgas latviešu biedrība un citas organizācijas, kas iestājās par to, ka vajag attīstīt latviešu kultūru, izglītību latviešu valodā tik, cik to impērijas apstākļi pieļāva, latviešu nacionālo literatūru, veidot kultūras standartu, kāds pieder attīstītajām tautām 19. gadsimta izpratnē.
Piektais gads pierāda, ka ar kultūras nacionālismu viss var sākties, bet ar to viss nebeidzas.
Ja mēs gribam tikt līdz savai valstij, ir jārēķinās ar to, ka līs asins lietus un būs sadursmes ar pastāvošo varu par savām tiesībām. Tāpēc no 1905. gada, lai kā tas patiktu vai ne, mēs nevaram izvairīties Latvijas vēsturē, jo bez tā nebūtu arī 1918. gada un 18. novembra, un visa pārējā.
Ir saprotams, ka padomju laikā Piektais gads tika glorificēts vai zināmā mērā pasniegts kā komunistiskas kustības rezultāts un ka tas ir radījis noteiktu alerģiju tām paaudzēm, kurām tas tika mācīts skolās un "pumpēts" apziņā. Piektais gads ar visām dziesmām un alegoriskumu, jo alegoriskas ir arī "Mūžam zili" un "Lauztās priedes", tikai atšķiras alegorijas pakāpe, kur vairāk ir tiešāki mājieni vai tieši aizplīvurotāki, poētiskāki izteicieni. Tas nozīmē, ka Piekto gadu nevarēs ne izdzēst, ne izplēst no kolektīvās atmiņas. Protams, ka tagad, kad vairs nav neviena Piektā gada līdzdalībnieka starp mums, tad arī mainās mūsu uztvere un attieksme pret šo revolūciju un nemieriem, un mēs vairāk saprotam, cik daudz muižu dedzināšanas rezultātā aizgāja bojā mākslas un vēstures vērtību. Taču tas neatceļ Piektā gada politisko nozīmi, un tā ir savā veidā trauma, bez kuras nācijas tālākā attīstība nebūtu iespējama.
Ja salīdzina ar cilvēka attīstību, kad, noslēdzoties vienam vecuma posmam un sākoties citam, ir jābūt lūzumam, kādam grūti pārkāpjamam slieksnim, ir nepieciešamas pūles, grūtības, un tas kopumā ir sāpīgs process, līdzīgi ir arī ar šādiem politiskajiem šķēršļiem. Piektais gads ir pirmais slieksnis modernās nācijas attīstībā, tāpēc to nekādā veidā izdzēst nevar un nevajag.
Kolektīvā atmiņa, mēs to izdziedam, mēs tā atceramies.
Jā, tas ir veids, kā to saglabāt. Tas ir motīvs, kas nāk līdzi pat no arhaiskiem kultūras slāņiem, jo, kā mēs zinām, pirms rakstības izveidošanās, kā tad tika saglabāta kolektīvi svarīgā, tautai nepieciešamā informācija? Mutvārdu tradīcijā. Šodien mēs sakām, ka Krišjānis Barons vai pieminētais Brīvzemnieks vāca tautasdziesmas. 19. gadsimtā tās vēl dziedāja laukos un šur tur, bet pēc tam tas viss beidzās. Varbūt tas nav beidzies, drīzāk folkloras eksistences veids ir mainījies.
Ikdienas darbos mums vairs nav nepieciešamas tautasdziesmas, tāpēc tās ir pazudušas no aprites, bet tie paši dziesmu svētki ir veids, kā ne tikai tiek atkārtots un nests tālāk kultūras mantojums, bet folklorizējas viss dziesmu svētku repertuārs.
Protams, ik pa laikam atjaunojas un nāk klāt jaunas dziesmas, kas ir ļoti labi un tā tam arī jābūt, bet tas klasiskais dziesmu svētku repertuārs ir kaut kādā ziņā folklorizējies, un tām nav jābūt tikai tautasdziesmām. To pašu "Gaismas pili", es domāju, ja mēs pajautātu uz ielas līdzcilvēkiem, tad būtu viena daļa, kas būtu pārliecināta, ka tā vispār ir tautasdziesma, nevis dziesma ar Ausekļa vārdiem un Jāzepa Vītola mūziku.
Jā, arī noslēguma koncertā klausoties jaunās kora dziesmas, kuras ir sacerētas pēdējā desmitgadē, ir nojaušami kādi atpazīstami tautasdziesmas kodi. Tātad šie tautasdziesmas dāvātie simboli ir dzīvotspējīgi. Paldies, Mārtiņ, ka atradi laiku atnākt, un klausītājiem gribētu ieteikt lielisko Mārtiņa Mintaura grāmatu "U.c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie", tā ir saruna ar Māri Zanderu. Paldies arī "Radio Naba" un raidījuma "Portolāna" klausītājiem. Šis ir lielisks sezonas noslēgums. Paldies, Mārtiņ.
Paldies jums.
Vēstures un filozofijas fakultātes sarunu raidījums "Portolāns" skan radio NABA katru otro piektdienu septiņos vakarā. Līdzšinējo pārraižu ieraksti atrodami vietnē naba.lsm, kā arī "Spotify" un "Apple Podcasts" straumēšanas platformās.
Raidījumu vada vēsturnieki Mikus Solovejs un Rūdolfs R. Vītoliņš.
