Jānis Purviņš no agras bērnības pats ir bijis kaismīgs dejotājs, bet tagad ir daudzu dejot gribētāju iedvesmotājs. Viņš ir radījis vairākus simtus oriģinālhoreogrāfiju un tautas deju apdares, un ir autors 20 deju uzvedumiem. Kopš 1995. gada Jānis Purviņš ir tautas deju ansambļa "Līgo" vadītājs.

Henrieta Verhoustinska: Jūs esat radījies horeogrāfiju vairākiem simtiem deju, tostarp jau ikoniskajām "Sasala jūrīna" (tautas mūzika Raimonda Paula apdarē), "Nerejati, ciema suņi" un "Mugurdancis". Vai atceraties pirmo deju, kuru jūs dejojāt kā tautas deju dejotājs? 

Jānis Purviņš: Droši vien, ka pirmā deja bija vai nu bērnudārza laikā, vai Rīgas 4. vidusskolā (tagad – Rīgas Angļu ģimnāzija), kur es arīdzan dancoju. Taču pirmais iespaids ir no tautas deju ansambļa "Uguntiņa". Tajā laikā ļoti populāri bija dejot arī brālīgo republiku dejas. Uz vienu uznācienu man bija iedots gruzīnu tautastērps. Nezinu, varbūt tur bija kāda saistība ar to, kāds ir mans vizuālais izskats. Katrā ziņā man tas ir ļoti palicis atmiņā, jo latviešu tautastērps tanī mirklī varbūt jau bija pierasts, bet šis bija kaut kas ļoti, ļoti īpašs. 

Septiņus gadus jūs bijāt arī profesionāls dejotājs deju ansamblī "Daile". Ko tas nozīmē – būt profesionālam dejotājam šāda līmeņa ansamblī? 

Tas, pirmām kārtām, nozīmē ikdienas darbu. Otrām kārtām, tā ir ļoti liela fiziska nodarbošanās un, protams, arī ļoti aktīva koncertdarbība. Piemēram, decembrī 30 koncerti bija ierasts darba cikls. 

Kas bija ansambļa vadītājs laikā, kad jūs tur dejojāt? 

Diezgan kuriozs mirklis, jo tas bija Jānis Ērglis. (Smejas)

Es paskaidrošu skatītājiem, ka jums kopā ar Jāni Ērgli ir tapušas diezgan daudzas koncertu mākslinieciskās koncepcijas. 

Es domāju, ka tur arī tā saikne, savstarpējā sapratne un cieņa vienam pret otru radās. Manas vērā ņemamās horeogrāfijas, par kurām varētu runāt kā par horeogrāfijām, Valsts deju ansamblī "Daile" arī tapa. 

Ko jums nozīmē dziesmu un deju svētku kustība kā dejotājam, kā deju horeogrāfam un kā ansambļa vadītājam? 

Man liekas, ka Dziesmu un deju svētki kopumā ir latvietības svinēšanas mirklis. Nedēļu mēs dzīvojam tādā ideālā Latvijā. Savukārt deju svētki ir apbrīnas vērtas mirklis, jo būtībā stadionā satiekas nepazīstami cilvēki no dažādām Latvijas malu malām un dod roku svešiniekam, lai vienā ritmā, vienā zīmējumā ļautos viens otram. Tas savā ziņā varētu būt spēka un jaudas rituāls, kas noder ne tikai tuvākajiem pieciem gadiem dejošanai, bet arī dzīvošanai. 

Vai dejas veidošanas laikā jau ir iespējams paredzēt, ka tā būs hits? Vai ir tāda iekšēja sajūta? Es atceros, ka Raimonds Pauls teica, ka nekad nav varējis pateikt, kura dziesma aizies tautās. 

Man liekas, ka – nē. Jo, pirmām kārtām, veidojot horeogrāfiju, es par to vispār nedomāju; es mēģinu iedzīvoties tajā mūzikā un sajust to dvēseles stīgu, kas tanī mirklī būtu jāizdejo. 

Izcila horeogrāfija ir tanī mirklī, kad mūzika, vārdi, kustība, zīmējums, dejotājs, ietērps un emocijas – viss izveidojas vienā veselumā, tas nav atšķirams. 

Ja tas izdodas, arī skatītājs ir līdzi dzīvojošs priekšnesumā.

Kopā ar jau daudz pieminēto Jāni Ērgli jūs esat deju lieluzveduma "Mūžīgais dzinējs" mākslinieciskās koncepcijas līdzautors. Jūs esat deju virsvadītājs arī otrajā lielkoncertā "Balts", kas notiks nevis Daugavas stadionā, bet "Arēnā Rīga". Kāda ir galvenā konceptuālā atšķirība starp šiem koncertiem? 

Beidzoties katriem deju svētkiem, dejas eksperti – horeogrāfi, virsvadītāji, deju kolektīvu vadītāji – sanāk uz diskusiju, kur tiek apspriests, kas un kā notika tikko notikušajos svētkos, un tiek izteiktas vēlmes par turpmāko. Pieņemsim, par deju lieluzvedumu 2018. gada rudenī bija izteiktas vēlmes, ka tai būtu jābūt novadu programmai, kas izveidota no dejām, kas jau ir publicētas, ir pieejamas, ka [programmā] nebūtu jaundarbu vai arī tie būtu minimāli. Līdz šim mirklim tā arī esam veidojuši "Mūžīgo dzinēju" Daugavas stadionā. Turpretim lielkoncertā "Balts" būs tikai jaunu horeogrāfu dejas, speciāli veltītas šim mirklim, šim lielkoncertam, šiem Deju svētkiem. 

"Mūžīgais dzinējs" – ko šis nosaukums sevī ietver?

 Tas ir stāsts par latvieti.

Man liekas, ka latvietis ir mūžīgais meklētājs, mūžīgā zinātkāre, mūžīgā pašizaugsme.

Katram ir interesējis, kas ir tieši aiz apvāršņa līnijas. Ceļošana cauri novadiem un dažādo raksturu atklāšana ir mūsu stāsts šajos Deju svētkos. 

Tātad 33 dejas no dažādiem Latvijas novadiem, un uzsvars ir tieši uz novadu dažādību un krāsainību. 

Jā! Kopumā ir 16 autori, dažādi laiki – sākot no pagājušā gadsimta  65. gada. Te var minēt Harija Sūnas, Viļa Ozola un Ulda Žagatas dejas. Šiem vecmeistariem šogad ir arī lielas, apaļas jubilejas. 

Horeogrāfa darbs pārsvarā notiek vakaros, kad ir mēģinājumi, un brīvdienās. Vienā intervijā jūs teicāt, ka tomēr ceļaties sešos no rīta. Kad tad jūs guļat?

Šis ir grūts jautājums. (smejas)  Brīžiem man šķiet, ka nekad, jo liekas, ka strādāju astoņas dienas nedēļā un 26 stundas dienā. Tikko, tikko notikušais mirklis – deju svētku zīmējumu veidošana – bija ļoti būtiska lieta; tas bija brīdis būt vienatnē ar sevi, bez apkārt esošiem ļaudīm, saprast mūziku, saprast horeogrāfiju un to visu mēģināt izjust, kā tas būtu, ja tu stāvētu laukumā un to visu darītu. Līdz ar to agrie rīti, kad daba apkārt vēl mostas un palīdz tīri enerģētiski, ir tie, kad būt vienam un to visu kopā veidot. 

Es lasīju intervijā, ka jūsu deju kolektīvā "Līgo" ir dažādu tautību pārstāvji. Vai viņi arī ar tikpat lielu nepacietību kā pārējie gaida šo latvietības svinēšanu?

Varbūt pašreiz tas tā vairs nav, bet vienu mirkli bija. Manuprāt, ka tieši tas ir interesantais – citu tautību ļaužu jauniešu vai vidējās paaudzes dejotāju nākšana uz latviešu deju ansambļiem. Tā ir vēlme izjust caur sevi gan tautastērpu, gan kopābūšanu. Deju ansambļa "Līgo" vārds pats jau daudz ko izsaka; mums vasaras saulgriežu padarīšana bieži vien notiek kopā, vairāk koncertu veidā. Es domāju, ka tā ir tā īstā štelle, kāpēc nāk izbaudīt dejošanu. 

Jūs jau pieminējāt vairākus mūsu lielmeistarus. Viņu vidū noteikti ir arī Uldis Šteins, kurš diemžēl šos Dziesmu svētkus vairs nesagaidīja. Ko, jūsuprāt, nozīmē būt leģendai tautas deju horeogrāfijā?

Grūts jautājums. Man liekas, ka tā varētu būt ar savu darbu, ar izturēšanos pret apkārtējiem ļaudīm vairāku gadu garumā panākta attieksme no līdzcilvēkiem. 

Kuras Ulda Šteina horeogrāfijas jums nāk prātā, domājot par viņu?

Nepašaubāmi – "Vāveru polka". Šī nu ir tā deja, kuru vismaz vienu reizi ir dejojis katrs dejotājs. Mums ar Jāni Ērgli, Guntu Skuju un Artu Melnalksni viņa atbalsts bija ļoti būtisks 2003. gadā, kad mēs pirmo reizi kā mākslinieciskā darba grupa veidojām Deju svētku deju lieluzvedumu. 

Uldis Šteins ar savu padomu ļoti daudz palīdzēja tieši zīmējumu veidošanā tajos mirkļos, kad likās, ka visi striķi trūkst un tūlīt, tūlīt nesanāks. Viņa atbalsts bija vienreizējs un prātā paliekošs.

Dziesmu svētku noslēguma koncertā lielajā estrādē ir skaidrs, ko dara diriģents – viņš stāv tribīnē un ar savu rokas mājienu veido dziesmas zīmējumu –, bet ko dara horeogrāfs brīdī, kad notiek deju lielkoncerts? Viņš jau vairs nevar neko ietekmēt, vai ne? 

Viņš uztraucas, lai tikai viss notiktu. (abi smejas) Būtībā ir tā, ka lielākā virsvadītāja darbošanās notiek ilgu laiku pirms tam – tas ir aptuveni pusgads pirms pašiem deju svētkiem...

Un droši vien, ka pie datora? 

Jā, pie datora, pie laukuma zīmējumu lapām. Pēc tam, Rīgā sabraucot visiem deju kolektīvu vadītājiem, notiek šo zīmējumu skaidrošana. Tālāk darbs notiek aptuveni nedēļu pirms svētkiem, deju kolektīviem mājās mazlietiņ pamainot lietas, ka ir atšķirīgas no skatuviskā varianta. Tad 

Rīgā katrai dejai ir vien divas stundas, lai izveidotu lielo, skaisto lieldeju ar lielo, skaisto rakstu. Tanī mirklī, kad notiek koncerts, dejotāji jau visu dara paši.

Jāni, kā jums šķiet, cik ilgi pastāvēs Dziesmu svētki?

Ja īsi jāsaka, es gribētu teikt – ilgi. Manuprāt, kamēr vien bērniem mācīs dziedāt, mācīs dejot, tik ilgi arī pastāvēs Dziesmu un deju svētki. Tā ir, kā jau es iepriekš minēju, latvietības svinēšana, un es domāju, ka tikmēr arī latvietis pastāvēs, kamēr būs Dziesmu un deju svētki.