"Svētku lāde"
No 1. līdz 30. jūnijam darbdienu rītos "Klasikā" skan "Svētku lāde", no kuras ārā ceļam interesantus un mazāk zināmus faktus no Dziesmu un deju svētku 150 gadu senās vēstures.
Liela daļa sižetu tapuši sadarbībā ar Rakstniecības un Mūzikas muzeja pētniecēm un mākslas ekspertēm, kuras piedalījušās arī jaunās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" tapšanā, bet ir arī virsdiriģentu un virsvadītāju, kā arī tautas tērpu pētnieku un darinātāju stāstījumi.
Cikls tapis ar Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstu.
Kopš 2003. gada lieluzveduma programmā tiek iekļautas aptuveni 30 dejas, kuras svētku nedēļas kopmēģinājumos pārtop par lieldejām. Tās tiek sadalītas tematiskās daļās – stāstos, katru no tiem ievada intermēdija. Savukārt viss lieluzvedums tiek iesākts ar prologu un noslēgts ar finālu, kurā piedalās visi svētku dalībnieki.
Katram no mums atbilde uz jautājumu "Kas ir Deju svētki?" ir absolūti skaidra, lai arī formulējums vārdos visdrīzāk būs dažāds.
Šī gadsimta sākumā tapa Dziesmu svētku likums, savukārt Dziesmu un Deju svētku tradīcija tika atzīta par UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu. Tāpēc radās nepieciešamība definēt Deju svētku jēdzienu.
2005. gadā Tallinā notika starptautiska konference "Dziesmu un deju svētku tradīcija – ideāli un īstenība", kurā piedalījās 18 deju speciālisti, horeogrāfi un eksperti no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, un rezultātā tika atrastas kopīgās iezīmes un raksturojums Deju svētkiem visās trijās Baltijas valstīs.
Lietuvā Deju svētki notiek vienu reizi četros gados, savukārt Igaunijā un Latvijā – vienu reizi piecos gados. Tos raksturo: koprepertuārs un kopdejošanas tradīcija, parādot konkrētā laika kultūrsociālās un estētiskās vērtības un īpatnības, dejas kultūru, atspoguļojot perioda jaunrades virzienus sabalansēti ar tautas deju un novadu kultūru; koprepertuārs balstās nacionālā kultūras mantojumā, tautas dejā, tās deju apdarēs, autora jaunradē, kas balstīta folkloras horeogrāfiskajā, muzikālajā, mutvārdu un lietišķajā materiālā; uzvedums ar vienotu ideju un tēmu; kopdejošana, kas piepilda dejas horeogrāfisko tēmu ar kopēju zīmējumu laukumā; obligāts ir arī tautastērps.
Deju svētku kopdejošanas tradīcijai Latvijā ir 86 gadi, un tā ir izgājusi vairākus attīstības posmus, kurus var iedalīt četros periodos:
Pirmsākumi – Aizsargu vingrošanas un sporta svētki (1937. un 1939. gads);
Padomju laika Deju svētki (1948.–1985. jeb I – IX Deju svētki);
Atmodas laika Deju svētki (1990.–1998. jeb X - XII Deju svētki);
Lieluzvedumu Deju svētki (2003.–2023. jeb XIII – XVII Deju svētki).
Šoreiz mazliet vairāk par pirmsākumu periodu.
20. gadsimta 20. un 30. gados Latvijā ļoti populārs kļūst viss latviskais: aktīvi notiek folkloras materiālu, to skaitā tautas deju kolekcionēšana, pierakstīšana un publicēšana, notiek tautastērpa atdzimšana, dievturu kustības iedzīvināšana, top pirmās latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijas (J. Stumbra "Maģais dancis" 1933. gadā), tiek dibināti tautisko deju pulciņi un kopas, tiek veidoti grandiozi lielformāta iestudējumi.
Tāds ir pirmais latviešu balets – Jāņa Mediņa "Mīlas uzvara" (baletmeistars – Osvalds Lēmanis, scenogrāfs – Ludolfs Liberts), kas pirmizrādi piedzīvo 1935. gada 9. maijā.
Tādi ir Pļaujas svētki (1935. gadā Koknesē, 1936. gadā Rēzeknē, 1937. gadā Jelgavā) un Strādniecības svētki (1935., 1936. un 1937. gadā Rīgā). Šo svētku fotoliecībās redzamas gan grandiozas scenogrāfiskas būves, gan ļoti liels skaits dalībnieku – dziedātāji un dejotāji.
Visā Eiropā ļoti aktīvi darbojas jauniešu paramilitāras organizācijas, tiek organizēti starptautiskie pasākumi: strādnieku sporta spēles, vingrošanas svētki, fizkultūras svētki.
Meklējot atsauces tā laika preses izdevumos, uzmanību piesaista fotoliecības no Sokolu organizācijas 70. jubilejas Čehoslovākijā 1938. gadā. Sokolu organizācija bija lielākā un viena no vecākajām vingrotāju organizācijām Eiropā, tajā bija 750 tūkstoši biedru. Lielākais šīs organizācijas sarīkojums bijis Sokolu salidojums, kurš noticis reizi trijos gados.
Pēc publikācijām presē var secināt, ka pasākums ir ticis veidots divās daļās – vingrojumi grupās un grupējumos, kā arī tautas deju dejošana tautastērpos. Pasākuma dalībnieku skaits pārsniedzis 100 tūkstošus dalībnieku.
Līdzīgi pasākumi, gan ar nedaudz mazāku dalībnieku skaitu, tolaik notiek arī citviet Eiropā: Turcijā, Vācijā, Šveicē, Holandē, Beļģijā, Krievijā, Ungārijā, Austrijā, Igaunijā, Norvēģijā.
Latvijā sporta un vingrošanas spēles aktīvi tiek organizētas reģionos, piemēram, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Zirās, Jēkabpilī, Zilupē, Ciblā, Kazdangā, Asarē un citviet.
Lielākie svētki – I Vispārējie Aizsargu tautisko deju un vingrošanas svētki 1937. gadā un Vingrošanas un sporta svētki, veltīti Aizsargu 20. gadskārtai 1939. gadā – dēvējami par Deju svētku pirmsākumiem.
1937. gada svētkos piedalās 720 dejotāji un programmā blakus grupu vingrojumiem un sporta spēlēm ir iekļautas 11 tautas dejas, tostarp "Mugurdancis", "Ačkups", "Sudmaliņas" un vēl citas. Notiek arī pirmās deju kopu sacensības, vērtētāji ir klātesošie skatītāji, un I vietu izcīna Dzelceļnieku pulka deju kolektīvs, kurš iegūst Latvijas Republikas sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa balvu – gleznu. 1939. gadā programmā iekļautas astoņas tautas dejas, piemēram, "Garais dancis", "Jautrā vija", "Eņģelītis" un "Litenietis".
Abos svētkos dejas tiek izpildītas savos dejošanas laukumos, tas ir vienkāršoti sadalīts, un dejotājiem piepalīdz instruktori, kuri priekšnesuma laikā atrodas laukumā un ir tērpti baltos tērpos. Abu svētku izskaņā tiek veidots pirmais lielais raksts Deju svētku vēsturē – Ausekļa zīme.
Tā nu no diviem pasākumiem izaugusi Deju svētku kopdejošanas tradīcija, un šodien varam piedzīvot un būt klātesoši latvietības svinēšanas rituālam un brīnumam – Deju svētkiem.
Lai raiti rit deju solis, lai rīb zeme dancojot, lai plūst skaistas un jaudīgas emocijas, lai griežas "Mūžīgais dzinējs"!
LAI TOP!
"Svētku lāde"
