Neizpratne nav nosodāma, jo līdz šim konkrētus sava pasākuma ietekmes mērījumus veicis retais. Tas nozīmē, ka tiek saskaitīts, cik CO2 emisijas radījis dalībnieku un viesu transports, kāda ietekme bijusi apskaņošanai un gaismošanai (un sildīšanai un vēdināšanai tur, kur vajadzīgs), cik CO2 slēpies pārtikā un atkritumos. Ietekmes mērīšana ir apmēram tas pats, kas elektrības skaitītāja ieviešana – skaitītāja darbība nenozīmē, ka rītdien atslēgs elektrību. Tāpat arī asinsanalīžu nodošana uzreiz nenozīmē, ka pacients jānogalina. Tas vienkārši palīdz saprast, cik izlietojam un cik efektīvi ir kaut kādi ieviestie taupības pasākumi. Tas savukārt ļauj saprast, kuri darbi ir jādara un tūliņ, bet kuri vien izskatās svarīgi, bet patiesībā ir ar minimālu ietekmi uz rezultātu.
Šogad iegūtais skaitlis nebūs ne slikts, ne labs – svarīgi, kā tas mainīsies nākotnē. Vēlams – lejup, nevis kopā augšup.
Iekāp un brauc
Dziesmu svētkiem vides jomā gājis dažādi. Tā ir laba un slikta ziņa. Sāksim ar labo. Lielāko daļu CO2 emisiju šādos pasākumos rada transports. Jāved daudz cilvēku vairākas dienas pēc kārtas, turklāt koncertos jātiek galā ar ļoti lielām cilvēku plūsmām. Un pareizi vien ir, ka šim jautājumam organizatori ķērušies klāt nopietni. Pirmkārt – vislielākā ietekme uz vidi. Otrkārt – ja visu atstātu pašplūsmā, būtu megasastrēgumi un ne dalībnieki, ne skatītāji uz mēģinājumiem un koncertiem nepaspētu laikus. Un daļa nebūtu atgriezusies mājās vēl šobaltdien. Treškārt, liels juceklis allaž nozīmē arī drošības riskus. Bet viss bija labi!
Uz estrādi un atpakaļ no centra kursēja vilciens, 11. tramvajs, 9. autobuss, no Pļavniekiem, Purvciema, Teikas – 48. autobuss. Daudz un dikti! No Centrālās stacijas tālāk bijusi iespēja braukt uz citām debespusēm ar vilcienu, tāpat kursēja sabiedriskais transports uz dažādām Rīgas apkaimēm. Turklāt ar ļaužu sapakošanu transportos strādāja transporta diriģenti, kas ne tikai gādāja, lai visi tiek iekšā ar visiem orgāniem, bet arī uzturēja možu garu.
Protams, ne visus Latvijas iedzīvotājus iespējams nogādāt līdz namdurvīm, bet kopumā ļoti labi. Turklāt, mērot to aizdomīgo vides ietekmi, tiek arī noskaidrots, no kurienes cilvēki braukuši. Un, ja izkristalizēsies vietas, no kurām, izrādās, brauc daudz, bet sabiedriskais transports nav nodrošināts, tas būs pamats nākamreiz organizēt, piemēram, nakts autobusu.
Citi pasākumu organizatori varētu nākt ne tikai brīnīties, bet arī mācīties, kā ne tikai labi novadīt cilvēku plūsmas, bet arī sabiedrisko transportu padarīt par mazo svētku skatuvi.
Kur sākas kultūra
Otra lieta, kas mani patīkami pārsteidza, bija estrādes tualetes. Skatītāju rindu aizmugures galā ir simtiem tualešu kabīņu. Īstu tualešu, nevis zilo vai zaļo būdiņu, kuras parasti kādu mirkli pēc pasākuma ievada aicina tomēr griezties riņķī un dabiskās vajadzības nokārtot kādā skaistā krūmā (un to cilvēkiem nevar pārmest). Tualešu bija gana, lai nopietna drūzma nemaz neveidotos.
Nekad iepriekš tik lielā pasākumā neesmu redzējusi, ka vispār ir iespējams nodrošināt normālas tualetes desmitiem tūkstošu cilvēku.
Ienākot tur pirmoreiz, no brīnumiem aizsitās elpa un noritēja pirmās aizkustinājuma asaras. Cik labi, ka par to padomāts, restaurējot estrādi!
Labie nodomi – miskastē
Pārtikas ražošana un nogādāšana līdz ēdājam rada lielu ietekmi uz vidi, un ir vērts gribēt to mazināt. Visdrošākais veids, kā to darīt, – nemest ēdienu ārā. Tikai saprotami, ka dalībnieki, lai mazinātu izsalkumu garajās mēģinājumu stundās, gribējuši paņemt līdzi savas sviestmaizes un citus našķus. Un to, redz, nevarēja – bija jāmet ārā. Vēlāk noteikumus pamainīja, taču pirmā pārtikas masveida izmešana jau bija notikusi.
Sociālajos tīklos svētku organizatori skaidro, ka savu ēdienu nedrīkst līdzi ņemt drošības dēļ – neesot iespējams pārbaudīt katra dalībnieka ēdienu un pārliecināties par tā drošumu. Es ieteiktu iet tālāk un veikt reidus Rīgas dalībnieku mājās, kuru laikā tiktu konfiscēta tur atrodamā pārtika, jo nav iespējams pārliecināties par tās drošumu. Iespējams, lielākā daļa dalībnieku tomēr nav tik tupi, ka nevarētu pagatavot siermaizi bez saindēšanās. Un tikai nevajag kaut ko stāstīt par nīkuļiem, kas, redz, nevar dažas stundas bez ēdiena iztikt. Tā lai paliek katra paša piespiedu vai brīvprātīga izvēle – ko, kāpēc un kad ēst. Īpaši tad, ja organizatoru sniegtais ēdiens dažkārt neattaisno cerības.
Ļaudis sociālajos tīklos smejoties dalījās ar lielo darba grupu, kas esot piedalījusies dalībnieku ēdienkartes sastādīšanā. Tostarp bijis arī Pasaules Dabas fonds, kas nav dietologi, bet šo to zina par vidi. Nešaubos, ka viņi bija klāt un deva ieteikumus. Šaubos, vai kāds tos īpaši ņēma vērā. Starp "piedalījās" un "pieņēma lēmumu" mēdz būt lielas atšķirības.
Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis atklāja, ka cilvēkiem bija iespēja izvēlēties veģetāru ēdienu, un to kādi 7–8% no 40 000 dalībniekiem izmantoja. Tas labi.
Slikti – tas, ka bija jābūt vai nu pilnīgam gaļēdājam un gaļa bija katrā ēdienreizē, vai arī kļuvi par pilnīgu veģetārieti, kas gaļu neredzēs visu svētku laiku.
Gaļa CO2 emisiju ziņā ir "pasmags" produkts. Un, ja to izvēlētos ēst, piemēram, katru otro dienu vai tikai pusdienās, jau varētu būtiski mazināt savu ietekmi. Bet Rozītis norāda, ka nevarēja – vai nu jā, vai nu nē. Tāpat nav bijusi iespēja atteikties no kādas ēdienreizes. Piemēram, ja dziedātājs no Krāslavas izlemj dažas dienas padzīvot pie Rīgas radiem un draugiem, no brokastīm kora oficiālajā mājvietā atteikties nevarēja. Tas nozīmē pārtikas atkritumus, no kuriem varēja izvairīties.
Ieliet vai izliet?
Pie ieejas bija jāatbrīvojas ne tikai no savām sviestmaizēm, bet arī no līdzpaņemtajiem dzērieniem vai vismaz ūdens savās pudelēs. To gan iespējams teritorijā uzpildīt. Ķešā esošie dzērieni vienreizlietojamās pudelēs vai paciņās bija jāziedo miskastei. Leģenda vēsta, ka tas tāpēc, lai nenestu iekšā alkoholu un šausmīgi nepiedzertos. Ņemot vērā Latvijas līderību alkohola patēriņā, varbūt pat pamatotas bažas. Taču NMPD vadītāja Liene Cipule tviterī norādīja, ka iepriekšējos svētkos pārmērīga aizraušanās ar alkoholu (un tam sekojošas traumas vai saindēšanās) nav bijusi šausmīgi būtiska problēma. Rīgas Pašvaldības policijas runasvīrs Toms Sadovskis man paskaidroja, ka iepriekšējos Dziesmu svētkos nekāda pīķa alkohola iedvesmotos noziegumos nav bijis – tā esot nebūtiska problēma. Un alkohola arguments mani nekādi nespēj pārliecināt, ja pasākuma teritorijā tas tomēr tiek tirgots. Tas ir kā – pālis no ienesta alkohola ir slikts, bet, ja to pērk uz vietas, tad promiles un maurošana ir ok? Galu galā ar pieredzi, izdomu un motivāciju apveltīti dzērāji tāpat atradīs veidu, kā ienest iekšā kaut ko grādīgu. Un pat mana mamma, kas visa mūža laikā ir izdzērusi apmēram 3 vīna pudeles, man nosauca 3 vietas, kur būtu slēpusi šmigu, ja gribētu. Vienmēr atradīsies kāds, kas piedzersies. Sevišķi, ja uz vietas būs pieejams alkohols.
Bet "mierīgo" iedzīvotāju bezalkoholiskos dzērienus pārvērst atkritumos vienkārši nav samērīgi.
Protams, teritorijā dzeramais ūdens uzpildīšanai bez maksas bija pieejams. Ne tikai brīvkrānos, bet to mierīgi var liet no jebkuras lieliskās tualetes izlietnes – tas ir tas pats dzidrais Rīgas ūdentiņš. Taču tad, kad mazs bērns vai sirmgalvis, kas soļus sper lēnām, lūdz padzerties no pudeles, kas tikko atbrīvota no ūdens, bet līdz uzpildei vēl kāds brītiņš jānosoļo, nav baigi patīkami. Nav arī pasaules gals, bet priekš kam cilvēkiem sagādāt šādu čakaru?
Iespējams, alkohola un uzvedības problēmas varētu risināt, apsargu uzmanību pārslēdzot no ūdens liešanas uz kārtības uzraudzīšanu svētku norises teritorijā. Tomēr kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) norādīja, ka tas ir ne tikai alkohola dēļ, bet tie esot iemesli, ko mēs visi saprotam. Es nesaprotu.
Ko mēs katrs varam?
Tikko noslēgušies arī Igaunijas Jauniešu dziesmu svētki. Jau riebjas to rakstīt, bet viņi atkal mums priekšā – svētkos dalībniekiem lieti dzērieni tikai vairākkārt izmantojamās depozītglāzēs. Mairita Lūse ("Par!/Progresīvie") no Rīgas domes mani informēja, ka vismaz Daugavas stadionā plānots slāpes remdēt šādi, taču plāns izpildīts vien daļēji. Žēl. Bet vismaz no 2024. gada Rīgā plānots āra tirdzniecībā atļaut vien šādus traukus. Bija plānots dalīti vākt bioloģiski noārdāmos atkritumus, tostarp kompostējamos vienreizlietojamos traukus, taču arī šis plāns tika izpildīts vien daļēji.
Kā iepriekšējos Dziesmu svētkos vides organizācijas un vienkāršas privātpersonas sūkstījās par to, ka izdalītajās pārtikas paciņās katrs nieks ir savā plastmasas iepakojumā, tā tas turpinājies arī šoreiz. Papīra šķīvji vēl nav aizliegti, bet vienreizlietojamas plastmasas dakšiņas gan.
Tas, ko redzējām svētkos, bija klasisks likuma apiešanas paņēmiens – tika dotas plastmasas dakšiņas, kas teorētiski ir vairākkārt lietojamas, bet praktiski tiek mestas miskastē (vai arī kļūdos un manījāt, ka kāds tās savāktu, mazgātu un dotu dalībniekiem vēlreiz?).
Un ar atkritumu šķirošanu bija pavisam švaki. Iespējams, kaut kur svētku vietās pa kādam šķirošanas konteineram bija, bet, ja tos nevar pamanīt, tad var uzskatīt, ka to nav. Bija tik slikti, ka kāda kompānija, kas Esplanādē rīkoja ar svētkiem saistītu trādirīdi, bija apdomājusi iespēju atvilkt un izveidot paši savus konteinerus. Tajā pašā laikā Dziesmu svētku mājaslapā publicēti padomi videi draudzīgākai svētku svinēšanai. Devītais padoms: "Šķiro atkritumus, kur vien tas ir iespējams." Tas laikam ir aicinājums to nedarīt svētkos. Arī četrpadsmitais padoms šķiet uzjautrinošs: "Ja nerodi pielietojumu suvenīriem un dāvanām, ziedo tās." Nē, nevienam nevajadzīgas dāvanas nav jādāvina, nevis jāpārliek atbildība uz saņēmēju, kuram nu būs jāmeklē, kam noziedot mazu ūdens pudelīti. Gan mājaslapā, gan sadarbības partnera Pasaules Dabas fonda sociālajos tīklos publicēti ieteikumi, kā svinēt svētkus videi draudzīgāk. Bet tie visi vērsti uz indivīda darbībām. Uz to, kas mums katram būtu jādara. Taču kratīt ar pirkstu par to, ka mājās nav izslēgta gaisma, bet tajā pašā laikā nesniegt iespējas viegli šķirot atkritumus ir jocīgi.
Kā rakstīts pašu svētku mājaslapā – labākais risinājums pieaugošajai atkritumu problēmai ir atkritumus neradīt. Piekrītu. Un nākamajos svētkos iesaku pašiem šai mantrai sekot, nevis "drošības dēļ" radīt situācijas, kad dalībniekiem un viesiem nav citas izvēles, kā vien tos atkritumus radīt. Man bija prieks redzēt, ka Romāns Vanags un Ivars Cinkuss pēdējo 20 gadu laikā vizuāli nav mainījušies. Tāpat man ir prieks redzēt, ka sabiedrība mainās un kļūst izglītotāka. Ar paziņojumiem, ka ilgtspēja ir mūsu prioritāte, un ieteikumiem apmeklētājiem cauri vairs nevar tikt.
Mūsdienās cilvēki grib redzēt, kā tad dzīvē izskatīsies tā atkritumu neradīšana. Un to šoreiz redzēt nevarēja, un ļaudis to pamanīja.
Ceru pēc pieciem gadiem redzēt citu ainu. Ar transportu ir labi – paldies visiem iesaistītajiem par to. Un tas liecina, ka, ja tiešām nopietni risina problēmu, nevis "ja nu sanāks", tad rezultāts var būt ļoti labs.
KONTEKSTS:
XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki Rīgu pieskandināja no 2023. gada 30. jūnija līdz 9. jūlijam. Svētku centrā bija dziesmusvēku tradīcijas simtpiecdesmitgade. Svētkus organizē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas ir Kultūras ministrijas padotībā esoša valsts iestāde.
