Svētki uzdod neskaitāmus jautājumus, liek karsti diskutēt un pārspriest piedzīvoto vēl ilgi pēc tam. Par to, ciktāl svētku tradīcija spēj mainīties līdzi laikam, kas ir nepieciešamā tradīcija un kas būtu ikreiz grozāms, kā labāk sadalīt atbildību svētku tradīcijas uzturēšanā starp valsti, pašvaldībām un pašiem dalībniekiem, kā arī – vai virsdiriģentu ir par maz vai par daudz, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Meistars Knehts" diskutē žurnālistes Anete Ašmane-Vilsone un Lauma Spridzāne, radio "Naba" raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" vadītājs, diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledžas docētājs Linards Kalniņš un ļoti zinātkārais un asredzīgais svētku vērotājs – aktieris un svētku uzzīmētājs Vilis Daudziņš.

Turpinājumā sarunas fragments. Pilnu sarunu klausieties audio pielikumā.

ĪSUMĀ:

• Dziesmu un deju svētku dažādās nozīmes un tradīciju saglabāšana nākotnē.
• Svētku attīstība – veiksmes un neveiksmes. 
• Kam ir jāfinansē dziesmu svētku kustība? Vai ar savu artavu varētu piedalīties arī dalībnieki?
• Varbūt nevajag parādīt visu: svētku formāts un ilgums. Vai vajadzētu mazināt virsdiriģentu skaitu?

Iesprūst vai iet uz priekšu

Orests Silabriedis: Mēs gribējām sākt ar pieskārienu mūžībai un pajautāt, vai tā atbalsojas arī šodienā un nākotnē, respektīvi, cik lielā mērā jūsu ieskatā dziesmu svētki ir relikts, cik tā ir tradīcija, cik tā ir reliģija, cik tas ir mūsu nacionālās eksistences pamatu pamats, cik tā ir dekorācija, cik tas ir festivāls, cik tie ir svētki visiem iesaistītājiem un cik tā ir nākotne? 

Vilis Daudziņš: Man liekas, ka tas ir mūsu lepnums. Es tā uz to skatos. Tad, izejot no tā, ka tas ir lepnums, tā lieta ir vajadzīga, lepoties der. Man pat ļoti patika šo svētku gājiena moto – dižošanās. Jo bez šaubām, tautastērpa uzvilkšana un sava vislabākā parādīšana, tā ir dižošanās, un tā tas gājiens bija jāuztver, un tā arī šie svētki ir jāuztver.

Mēs dižojamies ar to, kas mums ir. Tas ir unikāli, tas ir stilīgi, tas ir skaisti, tas ir kaut kas tāds, ko cilvēki tiecas piedzīvot vai nu kā skatītāji, vai kā dalībnieki. Protams, laiki ir mainījušies. Par to mēs vēlāk varam parunāt, kā cilvēks šajā ātrajā laikā, nepacietīgajā laikā raugās uz svētkiem, jo tradīcija paredz to, ka tas ir kaut kas ilglaicīgs un ka tam ir vajadzīga pacietība, tam ir vajadzīgs darbs, kas varbūt ir nogurdinošs, un galu galā tu to rezultātu dabū tikai pēc ilga laika.

"Dziesmusvētku tīklos"

Ienāc LSMnīcā un ieklausies visdažādākajos viedokļos par to, kādi ir un kādiem jābūt dziesmu svētkiem.

"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.

Šajā gadījumā pēc četriem pieciem gadiem, bet varbūt pa šiem gadiem cilvēks ir mainījis savu dzīvesvietu un dzīvo pavisam citā valstī, ir mainījušies notikumi, jo pasaule ir ātrāka. Tas ir tas jautājums, par ko būtu jārunā, kā saglabāt šo tradīciju, bet man nav jautājumu, vai vajag saglabāt. Protams, ka jā, protams. Es jūtos ļoti klāt pie dziesmu svētkiem.

Orests Silabriedis: Lauma, tu pasmaidīji pie vārda "reliģija", un mums liekas, ka tu arī esi mazliet domājusi par šo visu, cik tas ir dzīvs un kā kūņājas.

Lauma Spridzāne: Diezgan daudz. Man pašai tā svētku vēsture ir diezgan plaša, sākot no tā, ka esmu gan dejojusi, gan dziedājusi, gan pēdējos svētkus pavadījusi kā skatītāja, vispār nepiedaloties, tādā nozīmē. Līdz ar to es teikšu, ka tas viss, ko tu uzskaitīji, dziesmu svētki ir.Tam pāri visam, protams, ir šī tradīcija, bet tradīcija tādā ļoti plašā nozīmē. Es te mazliet piesaukšu klasiķus. Klasika, manuprāt, var pastāvēt tikai tad, ja tā pārvēršas, un tas laikam ved pie tā mūsdienīguma, ka tas, cik mūsdienīgi ir šie svētki, arī nozīmē to, cik tie var būt un ir ilglaicīgi un ilgtspējīgi, ja mēs tādus mūsdienu terminus lietojam. Tāpēc, jā, es teiktu, ka tajos ir mazliet no visa šī iepriekš minētā, tostarp arī no reliģijas kaut kādā ziņā, bet tas, kā tas pastāvēs turpmāk un kā tas mainīsies, ir atkarīgs no tā, cik mēs paši gribam šo tradīciju turpināt un kopt. 

Orests Silabriedis: Bet jautājumu par to, vai to vajag, tādu tu sev neuzdod?

Lauma Spridzāne: Nē. 

Māra Rozenberga: Linard, tev viens no raidījumiem ciklā "Dziesmusvētku tīklos" bija tieši par to, ko minēja gan Vilis, gan Lauma, proti, par to, vai svētki spēj mainīties līdzi laikam un kā izturēties pret dažādiem veidiem, kā tie tiek apsmaidīti labdabīgi. Kāda tev ir tā sajūta, – svētki tiek līdzi tam, ka mums ir steidzīgs laiks? Tradīcija spēj mainīties? 

Linards Kalniņš: Es atceros dažus dziesmu svētkus iepriekš, cik ļoti man likās, ka dziesmu svētki ir kļuvuši moderni. Tie bija sociālajos tīklos, bija dažādi televīzijas raidījumi. Man liekas, tieši gatavošanās uz 2013. gada svētkiem un viss līdz tiem svētkiem man likās nenormāls lēciens publiskajā telpā, cik stilīgus tos svētkus var uztaisīt un cik interesantus tos var padarīt cilvēkiem, kas tajos nav iekšā. Beigās tie paši svētki bija ļoti gari, un cilvēki nogura, un tad bija citas atmiņas par tiem. 2018. gada svētkos es atceros, ka man ļoti patika, cik uzmanīgi [organizatori] bija izturējušies pret visām lietām, kas 2013. gadā nebija izdevušās. Tas man parādīja, ka ir kaut kāda attīstība, notiek attīstība, programmas tika saīsinātas, pat tās, kas bija jau izziņotas, vairākas dziesmas tika izņemtas ārā. Sapratu, ka ir kāds, kurš tiešām rūpīgi seko, lai tā programma būtu kārtīga, laba. Tad ir 2023. gads, kad bija ļoti superkonservatīva noslēguma programma, kurā bija tikai diriģenti, kuri vienmēr ir diriģējuši, dziesmas, kuras vienmēr ir skanējušas, un pilnīgi tāda neiešana uz priekšu. Ja neskaita "Tīrumu", kas parādīja, ka var mainīties un var kustēties. Mēs redzējām abus iespējamos svētku virzienus – gan iesprūšanas virzienu, gan iešanu uz priekšu.

Māra Rozenberga: Varu piebilst, ka deju lieluzvedumā savukārt tieši pretēji bija. Es pagājušajos svētkos dejoju, tā bija "Māras zeme", un tie bija 2018. gada tādi Latvijas simtgades svētki, un tur vismaz es personīgi jutu to simtgades smagumu, kas bija ieaudies programmā ar lielu, lielu nopietnību. Savukārt šajos svētkos vai nebija tā, ka tas smagums bija dziesmu svētku simtpiecdesmitgade? Ka tie lielie, apaļie gadskaitļi uzliek mums tādu baigo... ka mēs nemākam vairs pasmaidīt. 

Orests Silabriedis: Jā, tāda sajūta radās, ka mums ir obligāti jāparāda pilnīgi viss, ka – te mums ir tas, te ir tas, tā mēs dziedam, tā spēlējam, tā dejojam, un tas arī viss, pa mājām. Es ļoti labi atceros arī to, ko tu, Linard, teici par tā saukto modelēšanu, kas bija pirms 2018. gada svētkiem. Tajos svētkos tā bija ārkārtīgi efektīva. Domāju, ka tieši tas ļāva nonākt pie noslēguma koncerta, kuru, liekas, pārspēt būs grūti, ja ne neiespējami. Anete, no visiem iepriekš minētajiem jēdzieniem, ar ko tev dziesmu svētki visvairāk saistās?

Anete Ašmane-Vilsone: Es piekritīšu, līdzīgi kā Lauma teica, ka viss tevis minētais ir dziesmu svētki, katram savi un katram citādi. Es pati neesmu cilvēks, kas ļoti iekļautos šajā kustībā, man nekad līdz galam nav paticis dziedāt korī vai dejot. Līdz ar to es vienmēr esmu no malas skatījusies uz šo, strādājot medijos tam sekojusi līdzi. Bet domājot par to dziesmu svētku fenomenu, man liekas, būt vai nebūt – par to noteikti nav jautājumu. Ja paskatāmies nedaudz no malas, – kas tad mums vēl kā latviešiem, kā Latvijas nācijai ir tāds notikums, kas mūs tik ļoti daudzskaitlīgi saved kopā? Nu varbūt hokejistu un basketbolistu uzvaras, bet tie ir tikai tādi uzplaiksnījumi.

Tieši šis dziesmu svētku fenomens un tradīcija, kurai es piekrītu, noteikti ir jāmainās un jāiet līdzi laikam, ir vislielākā tradīcija, visspēcīgākā, kas mūs visus vieno.

Kam jāfinansē dziesmu svētki? 

Orests Silabriedis: Ja mēs tagad nonākam pie tā, ka tā ir lieta, ko vajag un kas ir jāuztur, vai var pajautāt pavisam konkrēti, kā jūsu ieskatā, tā tīri teorētiski, par to vajadzētu rūpēties valstij un kā pašvaldībām?

Lauma Spridzāne: Es teiktu, ka tur ir gan, gan iesaiste. Skaidrs, ka valsts nevar nodrošināt visu kolektīvu darbību, un skaidrs, ka tikai uz pašvaldību pleciem tas arī nedrīkst būt. Jautājums ir par to proporciju un to, vai tas ir godīgi, ka tas ir ļoti atkarīgs no pašvaldību rocības. Proti, ja tev ir laimējies, ka tavs kolektīvs ir bagātākā pašvaldībā, tad viss ir kārtībā, savukārt, ja tev nav paveicies un tu dzīvo tādā nabadzīgākā, tev uzreiz nav ne tērpu, ne normālas algas vadītājam un tā tālāk. Līdz ar to es domāju, ka tur noteikti ir jāmeklē cits modelis. Kādam tieši tam jābūt – atzīšu, ka bija viens no jautājumiem, par kuru man kā cilvēkam no malas, klausoties konferencē, palika iespaids, ka līdz galam par to nav skaidrības arī pašiem iesaistītajiem cilvēkiem.

Orests Silabriedis: Par to arī pārāk maz runāja, manuprāt, bet tas ir viens no pamatjautājumiem.

Lauma Spridzāne: Tieši tā, par to maz runāja konkrēti, toties daudz runāja, ka to "vajadzētu". Bet par to ir jārunā ļoti konkrēti. Varbūt mēs ejam uz Igaunijas modeli vai paņemam kaut ko no Igaunijas modeļa un kaut ko taisām citādāk, vai varbūt visu domājam pavisam citādāk. Par to ir jārunā ļoti konkrēti. Ja nerunājam konkrēti, nevaram neko arī prasīt tālāk. Es domāju, ka tas ir ļoti būtisks jautājums, par kuru tiešām jādiskutē, bet jādiskutē nevis tādā filozofiskā noskaņā, bet – tieši uz kādu modeli mēs ejam.

Linards Kalniņš: Man liekas, ka tā ir nedaudz viltus dilemma, vai valstij vai pašvaldībai ir jāatbalsta. Tā doma, ka tikai valsts un pašvaldība ir vienīgais veids, kā atbalstīt dziesmu svētkus. Ir vēl vairāki virzieni.

Man liekas, ka valstij un pašvaldībām ir jāatbalsta izglītības sistēma, lai būtu daudz labu dziedātāju, un tad ir pieauguši cilvēki, kas paši var izveidot kori un nodrošināt, lai tas eksistē tādā formātā, kā viņi vēlas.

Tā dalīšana, ka tikai valsts un pašvaldība ir vienīgie [finansiālie atbalstītāji], un koristi visu dzīvi turpina būt mazi bērni, kuriem tikai dod, tāpat kā skolā, tāpat kā augstskolā. Un arī tie diriģenti turpina tāpat kā augstskolā visu laiku likt eksāmenus pie tiem pašiem saviem profesoriem, kas vada skates. Visa dziesmu svētku kustība ir lieli bērni, kas turpina būt…

Orests Silabriedis: Tu šobrīd pāršķēli pieri visiem tiem, kas vēlējās šo tēmu un problēmu noklusēt, ka varbūt tieši tas ir viens no pamata jautājumiem, kā šie dziesmu svētki vispār var kļūt mūsdienīgāki. 

Anete Ašmane-Vilsone: Man tieši tā arī likās, tu nosauci valsti, pašvaldību, bet kur ir cilvēks?

Tas katrs korists, dejotājs, koklētājs vai pūšaminstrumentu spēlētājs, arī viņam ir jāiesaistās, jo viņš ir izdarījis izvēli dziedāt korī un būt dziesmu svētku kustībā, un tā ir arī viņa atbildība.

Iespējams, ka es tagad norakšu sevi dziesmu svētku kustības acīs, bet zinu, ka dažās vietās Latvijā ir tādi mēģinājumi, ka paši kolektīva dalībnieki arī finansiāli iesaistās vadītāju atalgojuma nodrošināšanā un tamlīdzīgi. Šis arī var būt mehānisms un veids, kā mēs varam attīstīt šo kustību. 

Lauma Spridzāne: Bet ar nosacījumu, ka tas pamats paliek valsts un pašvaldību ziņā, jo kolektīviem ir jābūt drošībai, ka viņiem ir kaut kāds stabils finansējums. 

Vēl viens no variantiem, kuram jau ir daži precedenti, ka arī kāds uzņēmums var finansēt kori un tur liek kaut vai savu vārdu nosaukumā, vienalga, tas ir labs precedents, bet pašam pamatam tomēr ir jābūt stabilam.

Tu vairākas reizes pieminēji dziesmu svētku kustību. Mums patiesībā tad ir jārunā par to, kas ir šī kustība, ko mēs ar to saprotam? Vai cilvēks, kas vienkārši ir skatītājs, arī pieder pie šīs kustības, vai mēs to uztveram kā visas nācijas kustību. Tie ir būtiski jautājumi, par kuriem vienojoties, varam saprast tālākos modeļus.

Māra Rozenberga: Tas ir jautājums, kā traktē šo dziesmu un deju svētku kustību, vai tie ir konkrēti pasākumi, kas ir kalendārā piecu gadu garumā no organizatoru puses, no Nacionālā kultūras centra puses, vai mēs skatāmies uz dziesmu un deju svētku kustību kā uz kustību, kurā mēs visi gribam piedalīties, jo mums patīk dziedāt, dejot, spēlēt pūtēju orķestrī, spēlēt kokli. Jautājums, Vili, tu kā skatītājs jūties kā dziesmu svētku kustības dalībnieks?

Vilis Daudziņš: Es pamēģināju būt. Es tieši šogad ņēmu un uzzīmēju savu ieskatu par to, kādi varēja izskatīties pirmie dziesmu svētki.

Orests Silabriedis: Tieši gribēju teikt, ka Vilis kļuva par dalībnieku šādā veidā, varbūt par to ir jāpadomā.

Vilis Daudziņš: Jā, ļoti iespējams, jo demokrātiskā valstī dzīvojam un katram ir iespēja savā veidā pieskarties šai tradīcijai, to turpināt pilnveidot vai radīt kādu jaunu precedentu, kuram pēc tam var sekot citi. Piemēram, es nezinu, ja būtu laiks, es droši vien šobrīd padomātu par animācijas filmu. Man liekas, ka tas būtu ļoti interesants veids, kā palūkoties uz šiem lielajiem notikumiem. Jo man, piemēram, ļoti patika seriāls "Kolektīvs". Nevarētu teikt, ka man patika visas filmas, kas bija šajā rindiņā, bija tādas, kas man patika vairāk, un bija, kas patika mazāk, bet, piemēram, atgriežoties pie iepriekšējās tēmas, tur taču tika apskatīts gadījums, kā divi kolektīvi paši cīnās par diriģentu, ka viņiem, lūk, viņu vajag. Tā ir īstā kustība. 

Varbūt nevajag parādīt visu

Māra Rozenberga: Bija vēl viena lieta, kas man šķita interesanta dziesmu svētku izvērtēšanas konferencē, un tā bija dalībnieku aptauja. Man liekas, ka tas bija ļoti veiksmīgs gājiens no organizatoru puses, jo tā tika izsūtīta uz karstām oglēm uzreiz nākamajā dienā, kad vēl visas emocijas ir sakāpinātas, un viņi tiešām bija dabūjuši iespaidīgu atbilžu skaitu. No 40 tūkstošiem bija atbildējuši vairāk nekā četri tūkstoši, 10%, kas, kā statistiķi saka, ir ļoti labs rādītājs. Tur bija daži tādi ļoti interesanti rezultāti. Manu uzmanību pievērsa tas, ka šajā reizē ļoti izteikta bija atšķirība starp dejotājiem un dziedātājiem apmierinātībā ar svētku norisi. Dejotāji bija visapmierinātākie, un koristi bija vieni no neapmierinātākajiem. Vai mēs to varam norakstīt uz to, ka koristi, kā dejotāji mēdz teikt, vienkārši ir tādi neizturīgāki čīkstuļi? Vērojot svētkus, kādas jums radās pārdomas?

Vilis Daudziņš: Varbūt, ka tas negatīvais vērtējums vairāk trāpīja noslēguma koncertam, jo tīri saturiski un mākslinieciski patiešām ar deju svētkiem viss bija kārtībā, un tas noslēguma koncerts bija brīnišķīgs. Bet noslēguma koncerts Mežaparka estrādē... Nu, jā, tas vienkārši bija ārkārtīgi garš. Es pirmo reizi pats jutos noguris, un ieraudzīju, ka arī uz estrādes ir noguruši dziedātāji, kuri neprasa "Gaismas pili" vēlreiz, ko parasti vienmēr prasa.

Orests Silabriedis: Patiesībā šie ir jau otrie svētki, kuros to neprasa otrreiz. 2018. gadā tā nebija īsti mākslinieciski veiksmīga, šoreiz varbūt tas bija nogurums.

Vilis Daudziņš: Līdz ar to, ja ir tāds nogurums, skaidrs, ka tas vērtējums būs negatīvs vai vairāk negatīvs.

Lauma Spridzāne: Tas arī koristu aptaujās parādījās, vērtējot koncerta "Tīrums" un noslēguma koncerta māksliniecisko kvalitāti, ka "Tīrumu" vairāk nekā 90%, man liekas, bija novērtējuši kā "ļoti labu" vai "labu", bet noslēguma koncertam bija arī pāris koncerti pie "slikti" un "ļoti slikti". 

Māra Rozenberga: Piebildīšu, ka "Tīrumam" tika rīkots koncepciju konkurss, kurā bija pieci konkursanti. Noslēguma koncerta koncepcija, kas tika īstenota, nebija konkursa kārtā izraudzīta. 

Orests Silabriedis: Jā, bet mēs varam uzdot vēl vienu jautājumu par producentu klātbūtni, atbildību un to, kā vispār producents ienāk dziesmu svētkos kā satura virzītājs. 

Lauma Spridzāne: Šo visu savelkot kopā, pirmā lieta, pie kā varam nonākt, ir, ka šis emocionālais pacēlums un tas, vai saturs dalībniekiem patīk, nozīmē arī to, vai viņi spēj to izturēt lielā mērā, vai viņi to iztur ar prieku vai [tikai] iztur. Tā otra lieta, par kuru konferencē diskusija tika sākta, bet nekur neaizvirzījās tālāk, ir par to, kāds vispār ir tas standarts, ko dalībniekam, gan dejotājam, gan dziedātājam, vispār ir jāspēj izturēt, cik augstu tai latiņai jābūt, ko no viņa drīkst prasīt. 

Orests Silabriedis: Tu domā, cik stundas gulēt, cik reizes ēst, cik ilgi stāvēt kājās?

Lauma Spridzāne: Sākot ar tādu ļoti praktisku informāciju. Piemēram, vienā no diskusijām piedalījās mediķu pārstāvis, kurš arī teica to, ka patiesībā šie

pēdējie pētījumi no medicīnas puses ir par to, ka tik garas stundas nedrīkst. Tas nav nevienam veselīgi, tas ne pie kā laba nenoved. Par to ir jādomā.

Māra Rozenberga: Ka nedrīkst pārāk ilgi likt statiski stāvēt un sēdēt.

Lauma Spridzāne: Jā, tieši tā. Par to ir jādomā, un tā ir diskusija, pie kuras atgriezties tajā brīdī, kad tiek veidota koncepcija, kad tiek domāts, cik gari šie koncerti būs. Tur jau var atrast kaut kādus risinājumus. Varbūt kādā brīdī šis sastāvs nomainās vai cilvēki drīkst apsēsties.

Orests Silabriedis: Varbūt arī nevajag mēģināt parādīt visu, ko mēs mākam.

Lauma Spridzāne: Varbūt nevajag.

Māra Rozenberga: Šī ir tā interesantā lieta, ka tas zelta fonds gan dziesmās, gan dejās jau ar katru reizi kļūst arvien lielāks, jo katros svētkos vai vismaz katros otrajos kāds skaņdarbs kļūst par tādu, ko gribas atkārtot nākamajos.

Orests Silabriedis: Šoreiz jaundarbi no "Tīruma" par tādiem, es domāju, nekļūs.

Māra Rozenberga: Tomēr tādu ir arvien vairāk nekā pirms gadiem 10 vai 15. Līdz ar to ir jākļūst arvien nežēlīgākam pret repertuāra atlasi, lai nebūtu tā, ka katrs koncerts ir arvien garāks. Te ir vēl viens jautājums, par kuru es labprāt dzirdētu jūsu viedokļus, vai svētkos ir jābūt vienas nedēļas laikā 60 pasākumiem?

Linards Kalniņš: Es par to domāju tādā kontekstā, ka es noklausījos igauņa Svena Veidebauma sacīto, un viņš pastāstīja, ka Igaunijā ir trīs deju lielkoncerti un divi koru koncerti tajā nedēļā. Tā viņu specifika, cik es sapratu no tās lekcijas, ir, ka viņu dziesmu svētku noslēguma koncertā var satilpt 100 tūkstošu cilvēku (LNKC dati par Igaunijas dziesmu svētku estrādes kapacitāti – red.) tajā kalnā, ja gribētu.

Māra Rozenberga: Jā, jo vairums sēž uz piknika sedziņām bez numurētām vietām.

Linards Kalniņš: Tas nozīmē, ka viņiem nevienam netrūkst dziesmu svētku lielkoncerta. Visi var atnākt, visi var pieredzēt. Mums ir ierobežota vieta, ir tie 33 tūkstoši, kas var atnākt. Tad jādomā, ko vēl darīt, svētki tiek izkaisīti, ir tāda veida koncerti, šitāda, ir tradīcija vokāli simfoniskajam koncertam, tradīcija kokļu koncertam, tradīcija pūtējiem. Ir ļoti daudz paralēlu tradīciju, lai aizpildītu to netikšanu klāt. Es to uztveru tā. Varbūt tas ir pilnīgi ačgārni, bet man šķiet, ka ir pasākums, kurš ir nolikts ar milzīgu vērtību visai latviešu sabiedrībai, pie kura nevar tikt klāt.

Orests Silabriedis: Un tad mēs to kompensēsim ar to, kas notiek Vērmanes dārzā, Andrejsalā un vēl kaut kur.

Māra Rozenberga: Tajā pašā laikā atļaušos atgādināt, kā bija ar koru lielkoncertu "Tīrums", kuram līdz pēdējam brīdim nevarēja izpārdot biļetes, un tas arī bija lielais koncerts Mežaparkā, turklāt pirmais atjaunotajā estrādē. 

Orests Silabriedis: Jā, bet tas neskaitījās tik prestižs, jo nebija noslēguma koncerts.

Māra Rozenberga: Bet tas nav par to, ka nevarētu tikt klāt [dziesmu svētkiem].

Lauma Spridzāne: Es varbūt neliktu uzsvaru uz to, ka nevar tikt klāt. Man kā šogad absolūtam skatītājam ļoti patika tā sajūta… Es laikam būšu nepopulāra, bet es izkaisītu vēl vairāk tos pasākumus.

Man ļoti patika tā sajūta, ka tu vienkārši ej pa Rīgu savās ikdienas gaitās, ej uz darbu, ko neviens nav atcēlis, un tev visu laiku ir tā dziesmu svētku sajūta apkārt. Tev ir sajūta, ka Rīga skan. Nepārtraukti. 

Orests Silabriedis: Meitene tautastērpā uz skūtera pabrauc garām..

Lauma Spridzāne: Man tas viss tiešām ļoti patīk. Es tiešām ļoti, ļoti izjutu to sajūtu, ka visu laiku kaut kas notiek tajā nedēļā. Tāpēc es būšu tā, kas teiks, ka vajag 100 pasākumus, vajag vēl vairāk, lai tie notiek visos parkos. Tā dalības sajūta, tev pat nepiedaloties dziesmu svētkos, ir brīnišķīga. Es to absolūti atbalstu.

Anete Ašmane-Vilsone: Man šķiet, ka 60 pasākumi, ko organizē dziesmu svētku birojs kā lielākais organizators, par to es varētu piekrist, ka tas ir par daudz. Es varbūt piekristu Laumai tādā ziņā, ka tos pasākumus [var veidot] tādus neoficiālākus. Ja šī ir oficiālā programma ar 60 pasākumiem, tad varbūt, lai tas notiek vairāk novados, lai skan ne tikai Rīga, lai skan arī pārējā Latvija. Tā man pietrūkst. Es nezinu, vai šie 60 pasākumi to visu nodrošina. 

Vilis Daudziņš: Es par visu to nedēļu un tām brīnišķīgajām dienām varu teikt, ka man ļoti, ļoti patika dancošana. Tas, kas bija Vērmanes dārzā un pie Esplanādes. Man liekas, ka to varēja mierīgi katru vakaru, bet tas bija tāds viens vakars. Turklāt to ierobežoja līdz pulksten 23.00, pēc tam trokšņot vairs nedrīkstam un nekā. Bet taisni gribējās vēl padancot. Tur, man liekas, Rīgas domei būtu jādomā par to, ka šai nedēļai ir citi pulksteņi un citi noteikumi. Līdz ar to arī ēdināšanas iestādes un visādi restorāni, un bāri varētu strādāt ilgāk, un virtuve viņiem varētu būt atvērta ilgāk, jo tā vispār ir liela problēma Rīgā, ka naktī nav kur paēst. Tā ir cita tēma, bet tā vienmēr ir bijis, un tā ir problēma. Es būtu par to, ka šādi dancošanas un sadziedāšanās pasākumi, tādi it kā spontāni un brīvdabas, ka to būtu daudz vairāk. Tas rada to trakošanas sajūtu, to foršo sajūtu, kas ir – mēs kopā dziedam, mēs kopā dancojam.

Orests Silabriedis: Vajadzētu, lai tas uzplaukst pats no sevis, ka to oficiālo pasākumu varētu būt mazāk, bet vairāk iespēju šādiem pasākumiem.

Lauma Spridzāne: Īsti bez organizēšanas, es domāju, ka tas nav iespējams. Tas kaut kā mazliet ir jāorganizē. Cits jautājums, ka tur tiešām nevajag tādus tik striktus rāmjus. Varbūt, ja visi jūt, ka tas pasākums var notikt vēl trīs stundas, lai tas notiek, lai visi izdancojas un izdziedas līdzi, lai tās kapelas spēlē. Es to piefiksēju arī šajos svētkos, ka varēja just, ka tie cilvēki grib vēl, ka viņiem nav gana savam priekam to darīt. To nevajag likt rāmjos, es teiktu tā, bet kaut kādai organizācijai tur vajag būt. Varbūt tās vienkārši ir, piemēram, stundas, ka Esplanādē no tikiem līdz tikiem jebkurš korists var iet dziedāt vai jebkura kapela var iet spēlēt. 

Virsdiriģentu daudzums svētkos 

Orests Silabriedis: Šajā sakarā uzreiz gribas pajautāt, vai mums nav pārāk daudz virsdiriģentu? 

Linards Kalniņš: Es izrēķināju, ka teorētiski katru gadu Mūzikas akadēmiju pabeidz apmēram pieci kordiriģenti. Katrus piecus gadus ir noslēguma koncerts ar 40 dziesmām, teorētiski visi Latvijas diriģenti katrs varētu vienu dziesmu nodiriģēt Mežaparkā. Tas būtu visekstremālākais variants. Otrs ir, ka viens cilvēks diriģētu pilnīgi visu vienmēr. 

Orests Silabriedis: Kā senlaikos, kad bija burtiski divi trīs virsdiriģenti.

Linards Kalniņš: Igaunijā šobrīd katros svētkos katram diriģentam ir viena dziesma, nav vairāk. Tas nekas, ka mākslinieciskais vadītājs tai konkrētajai programmai ir viens diriģents. Tātad kaut kur starp šiem diviem maksimumiem ir taisnība. Līdzīgi kā ar programmām. Tas, ka kāda dziesma ir ļoti laba un ļoti svēta, bet to neiekļauj kādos svētkos, nenozīmē to, ka tā ir slikta. Ja kāds cilvēks vienu reizi nediriģē, tas nenozīmē, ka viņš ir slikts diriģents. Tā šobrīd, man liekas, ir tā doma, kad veido māksliniecisko programmu. Mums tikai krājas un krājas tās zelta dziesmas, kuras nedrīkst nedziedāt, pēdējās septiņas dziesmas ir jau zināmas visos svētkos, visi jau zina, ka būs šīs, un tās ir pilnīgi iekonservējušās. Tā tas ir arī ar diriģentiem. Ja viņš jau ir bijis, kā tad viņš nebūs? Ir vienkārši pienākums uztaisīt tik milzīgus svētkus, lai visi viņi var piedalīties.

Vilis Daudziņš: Ņemot vērā to, ka diriģenti mums visi ir vienkārši brīnišķīgi, varbūt vajag patiesi kā grieķu demokrātijā ar loterijas palīdzību lemt. Mest akmentiņus. Un uz vietas, uz vietas tajā dziesmu svētku parkā. (smejas) Nē, nopietni, nu varbūt vajag vienu gadu tā pamēģināt. Varbūt kāds apvainosies un nemaz negribēs piedalīties šāda veida… Es jau iepriekš atvainojos visiem diriģentiem par savu vājprātīgo ideju. (smejas)

Lauma Spridzāne: Es domāju, ka pašos pamatos tas tiešām ir par definīciju. Vai mēs par virsdiriģentiem ieceļam tos, kam tā ir gluži kā mūža balva par piedalīšanos dziesmu svētku kustībā, vai mēs par virsdiriģentiem saucam visus, kas strādā ar koriem visu šo konkrēto dziesmu svētku ciklu, šos piecus gadus, un tad vietā nāk citi. Es domāju, ka tā ir absolūta izšķiršanās, un tas būtu vienreiz jāizlemj un pie tā jāpieturas. 

(...)

Orests Silabriedis: Kurš jūtas kaut ko nepateicis? 

Vilis Daudziņš: Es jūtos nepateicis, lūdzu, atceliet manu priekšlikumu par loteriju. Es pēkšņi izdomāju, ka, ja pieci aktieri ir sagatavojuši vienu lomu un pēc tam viņiem loterijas ceļā jānoskaidro, kurš spēlēs, es sapratu, ka es tā negribētu. Jā, bet tas, ko es no šīs mūsu sarunas paņemu līdzi, tā ir ļoti laba doma par to, ka ir jāspēj pašorganizēties, ir jāspēj pašiem saprast, cik tas pašiem ir vajadzīgi, un pašiem veidot gan korus, gan deju kopas, gan cīnīties par diriģentiem. Tā tomēr ir tā tradīcija, kas mums nāk no jaunlatviešiem, no tā laika, par kuru es zīmēju bildītes, par biedrībām, kas saprot, priekš kam tās ir un ka tās spēj kaut ko panākt. Es domāju, ka šī sajūta ir jātur sevī visu laiku. Tā ir tā galvenā tradīcija.

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

"LSMnīca"Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki