Ir pirmdienas pievakare, Aizkraukles kultūras centra vīru kora "Staburags" mēģinājums. Vīri iedziedas un gatavojas koru skatei. Kā atzīst kora mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģente Māra Batraga, nav vērts biežāk sanākt kopā, jo strādājošiem vīriem tāpat grūti tikt uz mēģinājumu. Senāk pirms Dziesmu svētkiem rīkojuši kora nometni nedēļas garumā, bet tagad neko tādu vairs nevar. Darba dēļ ne visi tiek pat uz svētkiem. 

Ar "Staburaga" dziedātājiem Batraga strādā jau 47. gadu. "Kāpēc mani vīru kora dziesmas ir saistījušas? Mani vecāki iepazinās Dziesmu svētkos, un tēvam ļoti tuvas bija tieši vīru kora dziesmas. Tā tas vīru koris... Atnācu uz vienu sezonu, un iznāca, ka arī otrā būtu jāturpina," viņa atceras.  

Koristi Aigars Indersons un Māris Masāns dziedāšanu "Staburagā" pārmantojuši no saviem tēviem. Korim veltītajā jubilejas grāmatā Indersons rāda savu tēvu, bet Masāns fotogrāfijā atradis kolēģi, ar kuru reizē sākuši dziedāt korī. "Mēs pavisam puiši vēl bijām. Vienā dienā, tas bija 1985. gada sezonas sākums, mūs paņēma aiz čupra, atveda šurp un teica – dziediet. Ko tu 14 gados vari pretī pateikt? Pateica, ka ir jānāk, tātad – jānāk," smejot saka Masāns. Viņš piebilst, ka tēva stāsti par tā gada Dziesmu svētkiem esot iedvesmojuši, bet tagad pašam savus bērnus neizdodas pierunāt dziedāt. 

Par vīru kora "Staburags" dibināšanas gadu vieni uzskata 1967., citi – 1968. gadu.

Arvīds Bērziņš korī dzied kopš 1968. gada un nav izlaidis nevienu sezonu. Viņš uz kora mēģinājumiem brauc no Jēkabpils, ik reizi mērojot 38 kilometros garo ceļu.

Sarunai pievienojas Juris Vanags, kuram arī bagāta dziedāšanas pieredze vīru korī. "Dziesma uzdod tev garastāvokli, cita dzīve uzreiz, tik ar prieku var dzīvot. Arī darbs uzreiz labāk iet," viņš uzsver. "Kolektīvs ļoti labs, diriģenti ļoti labi. Nav mums slikti diriģenti trāpījušies. Pirmā diriģente bija Ausma Morica, tagad Māra Batraga ir un Ainars Mēness. Viņš ir prasīgs, dresē mums balsis, pirms dziedāšanas iesilda."

Diriģents Ainars Mēness ir prasīgs arī pret svētku rīkotājiem. Viņaprāt, kaut kas ir jāmaina, ir jāiet līdzi laikam: "Ir ļoti jauka sirsnība, jo tu esi tālāk no galvaspilsētas, no tā sauktā centra, kur ir tas it kā krējums, kur it kā visi visu var, ir vareni. Šeit ir lauki, cilvēks pamet savu izkapti, savu druvu un nāk dziedāt tāpēc, ka viņam ir prieks kopā būt. Šajos laikos vispār ir ļoti grūti situācija. Mēs esam pamesti likteņa varā. Vīru koriem šajos Dziesmu svētkos ir izdarīts pāri tik daudz kā nekad – vīru koru večiem ir jāiemācās visas jaukto koru dziesmas. Kāpēc? Tāpēc, ka neesot vīru pietiekami. Tad atbalstiet, dariet kaut ko! Vīru koriem varbūt uzraksta vienu dziesmu trīs gados, [un to pašu] ar mokām un lūgšanos.

Vīru koru kustība vēsturiski ir pirmā. Tad, lūdzu, rakstiet dziesmas! Dodiet vīriem tādas dziesmas, lai viņiem ir interese!" 

Kora sastāvs vairs nav tik kupls kā 80. gados. Tagad sarakstā ir 32 kordziedātāji, taču reāli viņu ir vēl mazāk. Aleksandrs Dudeničs korī dzied pirmo gadu. Viņa piemērs liecina, ka var arī tā. Ideja par dziedāšanu korī Dudeničam radusies pagājušajos Dziesmu svētkos, bet bijis vēl kāds iemesls: "Man aug divi brīnišķīgi bērni, kuri jau iet dažādos pulciņos – tautas dejās, mūzikas skolā un citos. Man bija tā doma, ka mums kā vecākiem ir jārāda piemērs bērniem. Es domāju, ka tad, kad viņi paaugsies, viņi sāks prasīt: "Kāpēc mēs darām to un to, ejam uz pulciņiem, bet jūs, vecāki, paši neko nedarāt? Es zināju, ka mums Aizkrauklē ir jauktais koris un vīrus koris "Staburags". Es uzreiz pie sevis nolēmu, ka vajadzētu mēģināt startēt vīru korī. "Staburagam" ir vārds, koris ir diezgan pasens. Pats internetā sameklēju kontaktus un informāciju, kad viņiem ir mēģinājumi. Sazinājos ar virsvadītāju Māru, izteicu savu vēlmi, un viņa aicināja uz mēģinājumu. Tā es turpinu. Man arī patīk kolektīvs, visi ir draudzīgi, forši, sirsnīgi, atsaucīgi. 

Dziedāšana – tas ir kā tāds meditatīvs process. Pēc mēģinājuma es vienmēr eju ar prieku, ar mieru, pacilāts. Tā ir neaprakstāmi forša sajūta."

Tradīcija, kurai saknes ir 19. gadsimtā

Dziesmu svētku pirmsākumi 19.  gadsimta pirmajā pusē meklējami Vācijā, Šveicē un Austrijā. Arī Baltijas pilsētās vācbaltu vidē 19. gadsimta 30.–50. gados tiek dibināti amatieru dziedāšanas pulciņi. Nozīmīgs notikums Rīgas kultūras dzīvē ir Daugavas Mūzikas svētki. Vācbaltu dziesmu svētku ideju pārtver mācītājs un rakstnieks Juris Neikens un 1864. gadā sarīko latviešu vīru koru pirmo kopkoncertu Dikļos.  

Mūzikas vēsturnieks Dzintars Gilba par vīru koru sākumiem zina stāstīt: 

"Pēc avotiem, Dikļu svētkos 1864. gadā (pirmajos latviešu svētkos, kas tiek uzskaitīti) bija 120 dziedātāji – vīru kori no sešiem pagastiem.

Jāatceras, ka Dikļos tās pašas dienas rītā pirms vīru svētkiem notiek arī skolēnu svētki. Skolēnu dziedāšanas svētku pirmsākumi arī ir Dikļos." Gilba turpina stāstījumu: "Kāpēc sākumā pārsvarā bija vīru kori? Šī ir vācu tradīcija. Tas ir viens. Otrs – arī repertuārs. Teiksim, vairākums Cimzes "Dziesmu rotas" daļu ir vīru korim. Pirmās divas daļas – "Dārza puķes" un "Lauka puķes" –, kas iznāca 1872. gadā, ir vīru kora sastāvam. "Dziesmu rotā" ir dziesmas, kuras tagad visi zina un dzied jauktā kora salikumā, bet sākums ir vīru koris." Vēsturnieks tostarp atgādina par Baltijas skolotāju semināra vīru kori, kas Pirmo Vispārējo dziedāšanas svētku atklāšanas sarīkojumā pirmatskaņoja dziesmu "Dievs, svētī Latviju!". 

Dzintars Gilba piemin, ka 1924. gadā dibināta Pirmā latvju vīru kora biedrība "Dziedonis" ar "filiālēm" jeb koriem Rīgā un Liepājā. Vēlāk "Dziedoņu" skaits pieauga. Ar šo vīru kori savu vārdu reiz saistījis Haralds Mednis un Imants Kokars. Še jārunā par vistiešāko paaudžu maiņu, jo tagad Latvijas Universitātes vīru kori "Dziedonis" vada un diriģē Uldis Kokars. 

Rīgas bilde – cerīga

Sarunā par vīru koriem un tradīciju savs vārds sakāms Rīgas Tehniskās universitātes vīru kora "Gaudeamus" mākslinieciskajam vadītājam un diriģentam Ivaram Cinkusam. Kopš 2003. gada viņš ir arī Rīgas vīru koru virsdiriģents, arī Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. "Gaudeamus" vadīšanu Cinkuss savulaik pārņēmis no sava skolotāja, diriģenta Edgara Račevska. Ja jāuzrāda kāda atšķirība abu pieejās, Cinkuss spriež, ka Račevskis vairāk orientējās uz tradicionālām muzikālām vērtībām, uz latviešu mūziku, bet viņš korī vairāk mēģināja pavērt pasaules mūzikas elpu. 

Šīgada svētkos Ivars Cinkuss diriģēs "Dziedot dzimu, dziedot augu" Alfrēda Kalniņa apdarē un Valtera Kaminska "Mūžu mūžos būs dziesma", ko pats sakās pārņēmis no sava aizgājušā skolotāja. "Ir dziesmas, kuras diriģentiem pielīp līdz viņi aiziet mūžībā. Es redzu, ka "Mūžu mūžos būs dziesma" tagad būs mana dziesma, līdz es aiziešu," ar smaidu teic Cinkuss. Šī dziesma, ar Imanta Ziedoņa vārdiem, rakstīta Edgaram Račevskim un vīru korim "Gaudeamus". Kopš 1977. gada tā vienmēr iekļauta Dziesmu svētku programmā, un neviens neapšauba, ka tai ir jāskan. 

Vaicāts par vīru koru kopainu un nākamību, Cinkuss norāda: "Kā jau ar jebkuru kori, ne tikai vīru kori – ja priekšā ir radošs līderis, tad koris nepagrims. Ja diriģents nezina, ko viņš grib darīt vai parazitē uz kaut kādām vecām lietām, tad koris izjuks. Tādas kopainas, es domāju, pat nevajag zīmēt, jo situācijas no Daugavpils līdz Ventspilij ir dažādas, atšķirīgas. Protams, Rīgā ir vairāk nekā trešdaļa visu Latvijas vīru koru un tā Rīgas bilde ir būtiska. Par Rīgu gan es varu teikt, jo es vadu kopmēģinājums. Rīga ir ļoti cerīga, Rīga nepagrimst,

Rīgas vīru koru kopkoris ir skanīgs un kvalitatīvs. Es pat teiktu – kvalitatīvāks nekā pirms pieciem vai desmit gadiem."