ĪSUMĀ: 

• Par īpašākajiem mirkļiem stāsta Goda virsdiriģente Lilija Zobens.
• Par ārvalstu latviešu pulcēšanos Saieta namā stāsta Latvijas Nacionālā kultūras centra speciāliste Aiga Vasiļevska un režisors Sandis Kalniņš.
• Līdz pat Luksemburgai un latviešu kora "Meluzīna" mēģinājumam.
• Ar lielu mīlestību radītā koncerta "Klusums reiz par tautu tapa" tapšanā ļauj ieskatīties tā režisors Intars Rešetins.
• Pie enerģijas pārpilnā un ballēties gatavā Talsu senioru kora "Atbalss".

Lilija Zobens: Priecājos par katru latvieti, kurš savu nākotni grib veidot Latvijā

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai var teikt, ka Dziesmu svētku tradīcija ir arī veids, kā jums izveidojās lielisks draudzības tīkls?

Lilija Zobens: Noteikti! Svētkos satiekas cilvēki, koristi un mūziķi no visas pasaules, mums veidojas draudzība ar ļaudīm no Austrālijas, ar mūziķiem, diriģentiem no Amerikas Savienotajām Valstīm, no Kanādas, Eiropas. Draudzība – tas ir vienreizēji.

Londonas latviešu kora vadīšanu pārņēmāt no Alberta Jēruma. Šobrīd to vadāt jūs, jūsu vecākā meita Andra un jūsu vīrs. Vai sajūtat, ka Dziesmu svētki ir arī jūsu ģimenes svētki?

Dziesmu svētki ir visu latviešu svētki – gan ģimenēm, gan individuāli. Mans vīrs nāca talkā, kad gaidīju meitu Andriņu. Iznāk, ka Andriņa kora mēģinājumos piedalījusies jau pirms dzimšanas! Viņai ir dabīgs talants – viņa zina, kas jādara; Andriņa strādā arī pie Londonas simfoniskā orķestra kā dažādu projektu vadītāja. Katram no mums ir drusku savādāka pieeja, bet tas viss dod krāšņumu – koris jau saprot, ko gribu es un ko grib Andriņa.

Londonas latviešu koris arī šogad dosies uz Dziesmu svētkiem Latvijā, bet vai jūs nebaida tas, ka atkal varētu būt kādi "zaudējumi" koristu rindās? Iepriekš teicāt, ka ik reizi jūs neaizbraucat vairs atpakaļ pilnā sastāvā... 

Tā patiesi ir gadījies, jo pēc pēdējiem diviem Dziesmu svētkiem bija pāris koristu, kuri tomēr nolēma atgriezties Latvijā. (smejas) Taču par to es priecājos – priecājos par katru latvieti, kurš grib savu nākotni veidot Latvijā. Korī vienmēr nāk jauni dziedātāji. (smejas) Man žēl viņus pazaudēt, bet nu – dzīve ir tāda, kāda tā ir. 

Kas ir svarīgākās lietas, ko esat saglabājusi no Dziesmu svētkiem Latvijā? 

Dažas atmiņas, kas ir ļoti spēcīgas... Pirmoreiz te biju virsdiriģente 1990. gadā – gan ne tik veiksmīgi, jo biju strādājusi ar kopkoriem Anglijā un Zviedrijā, bet ne ar tik lielu kori kā Latvijā: šķiet, tur bija 16 000 dziedātāju, ja ne vairāk.

Ar lielu pateicību atceros, kā maestro Jānis Dūmiņš pienāca man klāt un draudzīgi paskaidroja, kā vajadzētu strādāt. Pateicoties viņa padomam, tiku galā bez lielām problēmām.

Nākamais lielais brīdis bija 1993. gada Dziesmu svētkos, kad vadīju Alberta Jēruma dziesmu "Ej, saulīte, drīz pie Dieva". Tā ir viena no dziesmām, kas mūsu trimdas Dziesmu svētkos tiek ļoti bieži atskaņota, varbūt pat visbiežāk. Tā atspoguļo visas sāpes, ko trimdas latvieši pārcietuši. Mēs taču vienmēr cerējām, ka tiksim atpakaļ mājās... Latvija vienmēr bijusi mūsu mājas. Kad šo dziesmu dzied, mana sirds ir pilna, jo es domāju ne tikai par Latvijas tautas likteni, bet arī par Albertu Jērumu un to, ka viņš nepiedzīvoja Dziesmu svētkus Latvijā, kāda būtu bijusi viņa vēlme. Šī dziesma arī bija pirmā, ko Dziesmu svētkos prasīja atkārtot. Tas man bija milzīgs gods un par to liela pateicība...

Kuri jums pašai ik svētkos ir emocionālākie mirkļi? Vai tā ir pauze, pirms Mežaparku piepilda aplausi, vai tās ir skatītāju gaviles gājiena laikā, vai varbūt kāds brīdis mēģinājumos vai kāds privāti pateikts paldies?

Mani visskaistākie mirkļi Dziesmu svētkos dzimtenē ir vienkārši diriģējot un dziedot. Tas ir tas, kam esmu gatavojusies divus trīs gadus.

Kad dzirdi tās balsis – tas ir vienreizējs pārdzīvojums! Pēc tam aplausi – paldies par tiem! Spēks, kas nāk no dziedātājiem. To visu izjutu kā milzīgu mīlestības un draudzības vilni, kas mani pārsedza kā silta sega.

Viņi acīmredzot saprata, ko gribēju ar to izdarīt un ko ar to pateikt, un viņi visi gribēja nākt man līdzi! Tas bija brīdis, kad jutu – dziedātāji ir kopā ar mani un mēs esam viens vesels.

Lai arī šogad, kad diriģēsiet Helmera Pavasara apdarināto "Mazs bija tēva novadiņis", sajūtat lielo dziedātāju un arī publikas mīlestību! Tomēr, kas būtu tās lietas, ko jūs vēlētos novēlēt Dziesmu svētku dalībniekiem? 

Man Dziesmu svētki ir ļoti svarīgs brīdis, kas mūs visus vieno fiziski, kad stāvam plecu pie pleca visi kopā Mežaparka estrādē, un tie arī vieno mūs garīgi. Reizēm tie vieno mūs laikā. Vieno ar pagātni, ar senajiem Dziesmu svētkiem un rāda ceļu uz nākotni. Dziesmu svētki katram dziedātājam rada vēlmi palikt latviešiem, izkopt savu kultūru, izkopt savu valodu – tas ir tas, ko novēlētu visiem dziedātājiem: lai viņi labāk saprastu savu kultūru, to attīstītu un koptu arī nākotnē.

Saieta nams – vieta sarunām, mūzikai un procesa baudīšanai 

XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku ietvaros 3. jūlijā Ķīpsalā norisināsies "Pasaules latviešu saieta nams", kurā piedalīsies ārvalstu latviešu kolektīvi. Vakara gaitā būs gan sadziedāšanās, gan danči. Lai uzzinātu ko vairāk par šo notikumu, "Klasikas" studijā aicināti šī projekta vadītāja Aiga Vasiļevska un režisors Sandis Kalniņš. 

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Zināms, ka ārvalstu kori un deju kolektīvi tiks iepludināti gan svētku noslēguma koncertā, gan piedalīsies gājienā, tomēr šis pasākums būs īpašs veltījums tieši viņiem.

Aiga Vasiļevska: Sākotnējā ideja – ka tas ir tāds saieta nams, kurā cilvēki sabrauc pirms visiem lielajiem mēģinājumiem, satiekas viens ar otru, parunājas, bet nu – kā nu mēs tikai sēdēsim un runāsimies, noteikti vajadzētu arī kādu nelielu koncerta daļu, jo visiem ļoti spilgtā atmiņā ir 2018. gada pasākums, pēc kura ļoti daudzi teica – tas viņiem bijis ļoti svarīgs un nozīmīgs. 

Sandis Kalniņš: Uzdevums nebija viegls, jo dalībnieku ir ļoti daudz. Katrs nāk no savas pasaules daļas, katram ir sava pieredze, katram no mums ir savs veids, kā savu latvisko dzīvesziņu uzturam un veidojam.

Galvenā vēlme bija parādīt, kā katrs no mums savā pasaules malā – Kanādā, Lielbritānijā, Austrālijā vai Brazīlijā – pa šiem pieciem gadiem uzturējis latviešu dziesmu un deju kultūru.

Programma šajā vakarā būs tik dažāda, cik dažādi ir Latvijas laika apstākļi maijā: būs gan dejas, gan dziesmas, gan folklora. Piemēram, no Austrālijas mums būs latviešu tautasdziesmas, kuras aranžējuši paši Austrālijas latvieši. Savu pieeju radis brazīliešu deju kolektīvs, kas brauks ar divām dejām. Pirmajā dejā viņi vēlas parādīt, kā viņi sāka savu deju un visu savu kopienu, bet ar otru deju vēlas rādīt, kā viņi turpina un izauguši līdz šodienai. Vai, piemēram, deju kolektīvs no Ukrainas – viņi brauks ar ļoti skaistu deju. (..) Protams, bija reģioni, piemēram, Īrija un Lielbritānija, arī ASV, kas apvienojušies. Ir ļoti skaisti, ka, piemēram, Lielbritānijas kori apvienojušies kopkorī. Ir arī deju kolektīvi, kas apvienojušies. Tas ir vēl veids, kā mēs satuvinām vairākas valstis. 

Aiga Vasiļevska: Ir apvienojušies "Stokholmas spēlmaņi" un deju kopa "Aurora", kuri izveidojuši kopīgu priekšnesumu.

Sandis Kalniņš: 3. jūlija programma ir ļoti, ļoti piepildīta. Dalībnieki arī gaida, ko rādīs no cita kontinenta atbraukušie. 

Aiga Vasiļevska: Apmēram vairāk nekā 2600 dalībnieku mums ir no ārvalstīm, un Saieta namā piedalīsies vairāk nekā tūkstotis: puse uzstāsies, bet pārējie nāks kā viesi skatīties, priecāties un pabūt kopā. Šobrīd ir tā doma, ka arī Ķīpsala mums var izrādīties par mazu, tāpēc šis pasākums ir tieši ārvalstu latviešu svētku dalībniekiem un tie, kas uzstājas koncertā, var aicināt sev līdzi kādu viesi vai draugu. Saieta namā mums pārstāvēti četri kontinenti – Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Eiropa un Austrālija.

Ko jūs no savas puses gribētu novēlēt visiem dalībniekiem?

Aiga Vasiļevska: Patiesu prieku par kopā būšanu, par deju, par dziesmu, par priecīgu un pozitīvu enerģiju visas nedēļas garumā, un lai šis prieks un enerģija paliek arī ilgi pēc tam sirdīs un atmiņās!

Sandis Kalniņš: Atcerēties, ka jāizbauda arī process – ne tikai Dziesmu svētki. Jāatceras izbaudīt gatavošanās procesu. Otra lieta noteikti ir tas, ka svētkus veido visi. To ir ārkārtīgi būtiski atcerēties – ka svētkus neveido tikai tie, kas dzied kopkorī, vai tikai tie, kas ir virsvadītāji. Svētkus veido gan vecmāmiņa, kas paliek mājās, ja viņas mazmeita devusies uz svētkiem, gan visi, visi iesaistītie. Tie ir mūsu visu svētki.

Degšana par "Meluzīnu" 

Diriģentes Jūlijas Norveles vadībā Lukesmburgā iedziedas Luksemburgas latviešu koris "Meluzīna". Neilgi pēc Māras Rozenbergas apciemojuma koris startēja Dziesmu svētku skatē un starp ārvalstu latviešu koriem savā grupā saņēma otro augstāko rezultātu.

Jūlija Norvele: "Meluzīna" pirmos nopietnos mēģinājumus sāka 2012. gada septembrī, un šie mums būs trešie Dziesmu svētki.

Māra Rozenberga: Mēs tiekamies aprīļa beigās un jums tūlīt priekšā ir video skate. Pirmkārt, ko tas nozīmē tiem, kuri nav nekad to piedzīvojuši – kas ir videoskate un kā jūs tai gatavojaties?

Videoskate ir absolūti nestresains pasākums, drīkstam ierakstīt jebkurā mums ērtā laikā trīs dziesmas – divas izlozes un vienu izvēles dziesmu. Tam jābūt nemontētam materiālam, kuru pēc tam aizsūtām žūrijai, un tad gaidām vērtējumu.

Cik lielā sastāvā brauksiet uz Rīgu, un kas ir "Meluzīnas" sastāvā?

Šajos Dziesmu svētkos esam par pieciem dalībniekiem vairāk – būsim 51 kopā ar mani.

Pamatsastāvs ir labi nemainīgs no pašiem pirmsākumiem, un tie, kuri pienākuši, arī kaut kā pie mums turas – viņi atnāk un paliek. Korī, protams, ir gan latvieši, gan arī cittautieši, īpaši vīru sastāvā – mums ir dānis, luksemburģietis un divi vācieši, arī viens ungārs. Mēs viņus saucam par mīļajiem nelatviešiem un viņus visus ļoti cienām – viņi absolūti ir mūsu kora sastāvdaļa!

Viņi ir pieņemti, viņi ir savējie un jūtas šeit labi.

Ko tas nozīmē – gan tavā ikdienā, gan koristiem – atrast laiku korim Luksemburgā?

Man tas nozīmē ļoti daudz –

šī ir lieta, kuru absolūti mīlu, es degu par to. Investēju tajā tik daudz laika, cik nepieciešams, nevis tik, cik varu atļauties. No manis tas prasa daudz... Bet nekad par to neesmu sūdzējusies – varu dot arī vēl vairāk, ja tāda vajadzība būs, jo tas ir vairāk nekā darbs. Koris ir kā ģimene: koris ir mani draugi, esam dziesmā un draudzībā izauguši, esam caurauguši viens otrā un ieauguši.

Man gribētos ticēt, ka šī ir tāda laba kopā būšana, kas ir komfortabla. Tas ir tāds kopīgs respekts un laba sajūta – būt kopā. Koris ir iespēja padzīvot citā emocionālajā pasaulē. Padzīvot latviešu dziesmā, padzīvot melodijās, padzīvot skanējumā, sajust savu balsi, kura skan līdzīgi starp citām. Šī vienotība – tā ir emocionāla un dvēseliska izaugsme mums visiem. Par to dziedātājiem esmu bezgala pateicīga, un to vairākkārt esmu teikusi arī kora priekšā – mīļie cilvēki, paldies jums, ka jūs man esat, es augu caur jums un pateicoties jums!

Es nebūtu tāds cilvēks, kāds esmu tagad, ja man nebūtu kora. Viņi to zina, ka es viņus ļoti, ļoti mīlu! Dziesmu svētki ir kaut kas tik ļoti kolosāls, liels un varens, ka, vienu reizi aizbraucot, tas ir tā kā mūžīgs burkāns, kuru gribas vēl. Pārsvarā tur valda emocijas, emocijas un emocijas. Šī emocionālā brīvība kaut uz tām dažām stundām mēģinājumā ļauj sajusties savādāk. Tam ir ļoti liels terapeitisks efekts. Iedomājieties – es iedodu viņiem no sevis kaut ko vienu un saņemu pretī no visiem! Brīžiem ir tā, ka pēc mēģinājuma burtiski lidoju, nevaru aizmigt…

Viens no "Meluzīnas" dalībniekiem ir Pīters Markusens – dānis, kurš Luksemburgā dzīvo jau 23 gadus un darbā kolēģiem par prieku bieži ierodas, tērpies latviskos T kreklos. Arī viņš, līdzīgi kā vairums sveštautiešu, "Meluzīnai" piepulcējies, jo sastapis kādu burvīgu latviešu meiteni. Šobrīd Pīters šī kora sastāvā dzied jau sesto gadu, uz Dziesmu svētkiem viņš dosies otro reizi, un šoreiz jau zina, kas svētku nedēļā viņu sagaida.

Pīters Markusens: Mani pirmie Dziesmu svētki bija liels un fantastisks pārsteigums, bet šoreiz ar milzu nepacietību gaidu, kad atkal būšu Mežaparkā. Daudz dziedāšanas, daudz jauku cilvēku un jaunu iepazīšanos, jo estrādē stāvam kopā ar citiem koriem. Visi ir tik laimīgi, atvērti un dalās ar savu kaislību pret dziedāšanu. Es latviski nesaprotu pilnīgi neko, bet jūsu valoda, atšķirībā no dāņu valodas, ir brīnišķīga, lai tajā dziedātu – ļoti melodiska. Mana sieva cenšas iztulkot, lai es saprastu un izjustu, par ko dziedu. Man patīk jūsu klasika un, protams, arī jaundarbi, kurus ir prieks mācīties, lai arī daži ir pagrūti un to apgūšana ir īsts izaicinājums. 

Pītera Markusena teikto tūdaļ papildina Evija Bēvalde un Maija Freidenfelde.

Maija Freidenfelde: 

Ikreiz, kad atnāku uz kori, ir sajūta, ka nokļūstu mazā Latvijā – divtūkstoš kilometru attālumā no Latvijas visu laiku tev līdzās ir mazā Latvija! Reizi nedēļā ir sajūta, ka esi mājās.

Tas ir ļoti liels pārbaudījums mūsu otrajām pusēm, kuras nedzied korī, jo viņi jau paliek šeit – ar mūsu bērniem, kuriem Luksemburgā šajā laikā nebūt nav brīvlaika: tas nozīmē, ka uz otrajām pusītēm balstās kārtīga slodze gandrīz divu nedēļu garumā. Manam vīram gan tas ļoti patīk, viņš [televīzijā] skatījās arī iepriekšējos Dziesmu svētkus, un visu laiku teica – es tevi redzu, es tevi redzu, uz ko atbildēju, ka mēs visi izskatāmies vienādi ar vainagiem galvā. (smejas) 

Evija Bēvalde: Manuprāt, tiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, Dziesmu svētki ir daudz nozīmīgāki, nekā Latvijā dzīvojošajiem – tās ir citas sajūtas, un tiem ir cita pievienotā vērtība, kuru grūti aprakstīt, tāpēc mums tas ir svarīgi…

Maija Freidenfelde: Svētkos sasmeļamies to, ko nedabūjam ikdienā. Jā, tajās divās nedēļās fiziski piekūstam, ir sava loģistika un plānošana ģimenē, bet tas, ko iegūstam, ir uz daudziem gadiem. Jo mēs taču nezinām, vai būsim nākamajos Dziesmu svētkos...

Bez dziesmas nevar – tad jau dzīve apstājas!

3. jūlija vakarā Rīgas cirkā īpašā koncertā "Klusums reiz par tautu tapa"  vienlaikus un vienkopus tiks pulcēti arī senioru kolektīvi, un šī koncerta režisors ir Intars Rešetins.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kas ir skaistā, poētiskā nosaukuma "Klusums reiz par tautu tapa" autors?

Intars Rešetins: Radošajā komandā tika pieaicināts dramaturgs Artūrs Dīcis, un šis ir viņa garadarbs, viņa bērniņš. Strādājam cītīgi visi kopā un domu virzām uz to, lai radītu svētkus senioriem. Naratīvs ir ne tikai tautiskais kods, pārmantojamība un tradīcijas turpināšana – vēlamies senioriem pateikt mīļu paldies caur mīlestības prizmu. Būsim vairāk nekā tūkstoš dziedātāju, mums būs četri ansambļi, kas arī dancos, būs Kristaps Krievkalns ar savu muzikālo apvienību.

Ja pa trepēm mūsu seniori knapi tiek augšā, tad brīdī, kad sāk dziedāt, viņi itin kā ielec laika mašīnā – pirmkārt, dziesma visus uzlādē un vieno, un tad pazūd pilnīgi viss!

Tas ir tik aizkustinošs mirklis, kad redzi, ar kādu sirds siltumu un pašatdevi dzied seniori, noķerot kopā būšanas spēku, tautas spēku, latviešu folkloras spēku. Būtībā katrs seniors ir filmējams – tur ir savs dzīvesstāsts, kuru gribētu iemūžināt.

Gados cienījamākais šī koncerta dalībnieks ir 95 gadus jauns tenors, vai ne?

Jā, īsti dzīves pieredzējis tenors! Dievs dod visiem dalībniekiem tādu veselību! Šis pasākums būs ļoti, ļoti ekskluzīvs, jo ir ļoti maz skatītāju vietu – trīsreiz vairāk mums ir dalībnieku nekā skatītāju. Tas būs īpašs emocionāls pasākums... Tie ir svētki ne tikai senioriem, bet svētki pilnīgi visiem mums. Protams, ka pēc tam būs ballīte, būs mūzika.

Ja runājam par koncertprogrammu, repertuārs senioriem tika iemācīts jau ļoti laicīgi, un viņi ir gatavi – dzied viņi visi kā īsti dievi, tas tiešām ir brīnišķīgi… Man izdevās izlūgties, lai šajā koncertuzvedumā divas kompozīcijas ieliekam klāt – lai saturiskais ietvars iegūtu man vēlamo saturisko dziļumu, patriotiskumu, folkloras tautisko dziļumu. Dziedāsim gan tautasdziesmas, gan kora repertuārā jau esošās dziesmas – ievadā un finālā. Dramaturgs uzrakstījis vien kādus savus vārdus, caur manu filtru izlaižot, bet izmantojam tikai tautasdziesmu.

Pasākuma formāts ir ļoti, ļoti tīrs – kods, kas mūs satur. Dziesmu svētki, Deju svētki – tas ir mūsu tautas esības pamats. Te mēs tiekam klāt gan saknēm, gan raugāmies uz to, ka "mūsu mazā cilts", kā Rainis teica, varam būt stipra vienā elpā, vienā dūrē – šīs tradīcijas turpinājums ir arī pašapziņas un pārmantojamības jautājums. Mēs novērtējam savas saknes un savus senčus, lai varētu doties tālāk.

Ir pats dienas vidus, aiz loga spīd saule, bet krietns pulciņš talsinieku nerušinās vis dārzos, bet Talsu Tautas namā ieradušies uz kora mēģinājumu. Proti, rit mēģinājums Astrīdas Priekules vadītajam senioru korim "Atbalss". Par krietnu enerģijas lādiņu pateicamies kora dziedātājiem Līvijai Knauķei, Indrai Kristīnei Korei, Andrai Rombergai, Imantam Fokerotam un Jānim Švēdenbergam.

Tā vien šķiet, ka te ir kāda mānīšanās, lietojot vārdu "senioru koris", jo te ir gan burvīgas, ziedošas dāmas, gan vēl jo štramāki kungi, kuri aizrautīgi stāsta, ka koru skatē izdevies nodziedāt īsti godam – bijis brīnumjauks iekšējais saviļņojums, un rezultātā dabūjuši pirmās pakāpes diplomu. Tas jau esot kā skolā – gala atzīme proporcionāla ieguldītajam darbam. Viņi visi ir vienisprātis, ka bez dziesmas nevar – tad jau dzīve apstājas!

"Vienmēr esam gājuši gājienā – vienmēr! Parasti mani dziedātāji visi ir izturējuši – gan gājienu, gan koncertus. Iepriekšējos svētkos līdz pusnaktij bija koncerts. Tagad Mežaparkā piedalīsimies ar septiņām dziesmām," stāsta diriģente Astrīda Priekule.

Vaicāti, ko jauniešiem un vidējās paaudzes dziedātājiem vajadzētu pamācīties no senioriem, koristi teic – katram, kas ar kaut ko aizrāvies, tas arī jādara. Turklāt senioru ieskats ir tāds:

ja nebūtu senioru koru, tad arī nebūtu jauniešu koru, jo galu galā tieši seniori pamatus Dziesmu svētkiem ir ielikuši, un paaudzes tikai nāk un nāk uz priekšu.

Taujāti, kā ar nošu pazīšanu, situācija izrādās atšķirīga: cits tos "bumbulīšus" atpazīst no bērnībā apmeklētās mūzikas skolas, cits klausa diriģentei, bet cits saprot, vai "bumbulīša" vidū ir caurums vai kas cits. Krustām strīpām jau var redzēt! Viņu mīļākā dziesma šīgada Dziesmu svētkos ir "Paliec un neaizej".

Jauniešu kolektīvi strādā dubultu maiņu – viens ir Daugavas stadionā vai Mežaparka estrādē, un tad, kad beigušies mēģinājumi, sākas otrā maiņa līdz rīta gaismai – līdz brokastīm, jo vajag taču ballēties!

Diriģente Astrīda Priekule neslēpj: "Protams, ka tusējam – ļoti daudz un ļoti patīkami. Atzīmējam arī jubilejas! Iepriekšējos Dziesmu svētkos vienam no mūsu dalībniekiem bija jubileja, un bija riktīga ballīte līdz pusnaktij!"

Dziedātāji atzīmē, ka esot taču arī Talsu pūtēji – kad viņi spēlējot, ejot vaļā riktīga līksmošana! Tā pati Dziesmu svētku zaļumballe!  Pūtēju orķestris izvelk dvēseli ārā, tas ir īpašs gadījums. Tur var pamācīties, kā īsti tusēt. "Tad – kā nokrīt, tā nokrīt! Tad bišķi jāpaguļ," cits caur citu stāsta jestrie "Atbalss" vīri.

Visbeidzot, kam jābūt tam ķirsītim uz tortes, lai teiktu – šie nu gan bija vareni svētki? Lai būtu jauks laiks. Lai nelītu lietus. Jo kādreiz bijis tā, ka līst lietus, un tas esot šausmīgi! Tā vismaz uzskata kora dāmas, taču kungi gan iebilst, sakot, ka "dancotājiem esot tā – jo  vairāk līst, jo augstāk lec"…

Jebkurā gadījumā parasti saviļņojums ir lielajā ļaužu pulkā, kurā esi iekšā. To nevar izstāstīt, tur jābūt klāt!

Kā skan kora "Atbalss" vēlējums Dziesmu svētku dalībniekiem un apmeklētājiem? "Izturību visiem un mums pašiem – lai varētu izturēt! Ja izturība būs un laiks būs labs, to iekšējo spēku atradīsim paši! Ja visiem būs veselība, kas ir pats galvenais, tad izturēsim un tusēsim līdz rītam!"