"Svētku lāde"
No 1. līdz 30. jūnijam darbdienu rītos "Klasikā" skan "Svētku lāde", no kuras ārā ceļam interesantus un mazāk zināmus faktus no Dziesmu un deju svētku 150 gadu senās vēstures.
Liela daļa sižetu tapuši sadarbībā ar Rakstniecības un Mūzikas muzeja pētniecēm un mākslas ekspertēm, kuras piedalījušās arī jaunās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" tapšanā, bet ir arī virsdiriģentu un virsvadītāju, kā arī tautas tērpu pētnieku un darinātāju stāstījumi.
Cikls tapis ar Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstu.
Vēl 1870. gada Kurzemes kopā dziedāšana Dobelē un tad jau Rīga – 1873. gads, I Vispārējie Dziesmu svētki, nacionāla pašapziņa un pirmās domas par savu valsti. Bet tradīcija sākas, aug un triumfē konkrētās būvēs. Brīvdabas estrādes, kuru lielums, arhitektūra un akustiskās iespējas variē plašā diapazonā, Latvijā šobrīd ir vairāk par 150 – pēdējos gados vien no jauna uzceltas vai atjaunotas 38 brīvdabas estrādes.
Bet šoreiz tikai un vienīgi par Vispārējo Dziesmu svētku būvēm. Par tām
arhitektūras profesors, viens no Brīvdabas muzeja dibinātājiem Pauls Kundziņš rakstīja: "Latviešu arhitektu saimei šie svētki ir ne tik vien liels pārdzīvojums, izjūtot dziesmas bagātību, košumu un vienotājas spēku, tie ir zīmīgi arī ar savām īpašām prasībām arhitektūras arodam: radīt šiem izciliem gadījumiem atbilstošu celtni un tai piešķirt latviskai formai, izjūtai raksturīgu un cēlu veidu."
Pirmo trīs Vispārējo Dziesmu svētku būvju autors ir pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts un Rīgas Latviešu biedrības vadītājs no 1872. līdz 1875. gadam Jānis Fridrihs Baumanis. Par pirmo Dziesmu svētku būvi Ķeizardārzā nav daudz ziņu – vien teikts, ka "bija īpaša tribīne ar jumtu priekšā dziedātājiem uzcelta un priekš 11 tūkstošiem klausītāju beņķi taisīti".
Tā "tribīne ar jumtu priekšā" gan bija līdzīga daudzām Latvijas lauku reģionu estrādēm.
1880. gads – II Dziesmu svētki un sākas četru īpaši svētkiem būvētu dziesmu māju laiks. Liela bazilikas tipa koka būve 5400 kvadrātmetru platībā, kurā koru tribīnē vietas 2000 koristiem un 12 000 skatītāju sēdvietas, tika uzcelta Vecrīgā – tagadējās Latvijas Bankas un Valsts tehnikuma vietā.
Šādas skanošas celtnes ir Latvijas būvvēsturē kas pilnīgi jauns, un to akustiskie principi rodami 19. gadsimta koncertzāļu arhitektūrā.
1888. gadā līdzīga būve tiek uzcelta III Dziesmu svētkiem Valdemāra un Kalpaka ielu stūrī – tur, kur tagad Mākslas akadēmija. 128 metrus garajai un 75 metrus platajai ēkai 7 ieejas, 7 jomi un 17 stabi 7 rindās balsta visu ēku, kurā 7670 sēdvietas – liekas, to projektējis kāds numerologs! Bet tas ir tas pats Jānis Fridrihs Baumanis.
Pēc Baumaņa būvēm Rīgā vienu slēgtu Dziesmu svētku celtni īsteno Konstantīns Pēkšēns 1895. gadā Jelgavā – tā ir līdz šim vienīgā un, visticamāk, arī paliks vienīgā vispārējo Dziesmu svētku būve ārpus Rīgas. Tā bija vērienīga 152 metrus gara ēka, kurā vietas 5000 koristiem un 25 000 klausītāju. Tā laika prese rakstīja, ka Jelgavas svētku būve Šauļu šosejas malā ir viena no lielākajām koka būvēm pasaulē.
Un vēl IV Dziesmu svētki ieiet vēsturē ar lietus gāzēm. Ūdens tek uz dziedātāju un orķestrantu galvām. Situāciju glābj rīcības komitejas vadītājs un vēlākais Latvijas prezidents Jānis Čakste – viņš no saviem līdzekļiem samaksāja jumiķiem par jumta papes uzklāšanu un svētki varēja turpināties.
1910. gadā V Dziesmu svētki atkal notiek Rīgā, un arhitekts Ernests Pole būvē ēku tagadējā "Skonto" futbola stadiona vietā 2300 dziedātājiem un 10 200 klausītājiem.
Aiz muguras I Pasaules karš un 16 gadi bez Vispārējiem Dziesmu svētkiem, kad seko Paula Kundziņa radītais skatītāju lauks ar etnogrāfisku motīvu dekorētu dziedātāju tribīni Rīgas centrā Esplanādē 1926. gadā – jau neatkarīgā Latvijā. Tas ir telpiski jauns pavērsiens.
Dziedātāju tribīnē vieta 9000 dziedātāju un skatītāju laukā 31 000 sēdvietu un vēl 9000 stāvvietas.
Ar 1931. gada VII Vispārējiem Dziesmu svētkiem sākas arhitekta Aleksandra Birzenieka laiks, kas šo pašu telpiskā izkārtojuma principu četras reizes īsteno Esplanādē (1931, 1933, 1948, 1950), bet vienu reizi – 1938. gadā – Pārdaugavā, Uzvaras parkā, Dr. Kārļa Ulmaņa protektorātā, ar milzīgu skatītāju lauku 75 tūkstošiem klausītāju. Plīvo milzumdaudz karogu, ir skaistas dekorācijas, liels skaits skatītāju bet, tiesa, pašvaka akustika.
1931. gada svētkiem jeb VII Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem arhitekts veidoja skaistu skatītāju amfiteātri, kur loka malas tika paceltas 5 metrus virs Esplanādes līmeņa.
Aleksandrs Birzenieks ir vienīgais arhitekts, kurš projektējis piecas Vispārējo latviešu Dziesmu svētku norises vietas.
Svarīgi zināt, ka visas būves pēc svētkiem nojauca, izņemot 1948. gadā Esplanādē uzcelto Dziesmu svētku 75 gadu atcerei – un izmantoja arī 1950. gada svētkiem par godu Padomju Latvijas 10. gadadienai – sava veida ironija, no šodienas perspektīvas raugoties!
1955. gadā XII svētkiem top paliekoša Mežaparka Lielā estrāde pēc Vladimira Šņitņikova projekta. Viņš Latvijā ieradās pēc kara no Krievijas. Staļina baroka stilistikā veidotās estrādes autors šo darbu veica, nezinot latviešu valodu! Tiesa, viņam palīdzēja latviešu arhitektes Karīna Daujāte un Gunta Irbīte, konsultants bija jau pieminētais Aleksandrs Birzenieks. Ar dažādām pārbūvēm šī estrāde mums labi kalpoja 63 gadus!
* Šajā publikācijā teksta ilustrācijai izmantoti vēsturisko Dziesmu svētku būvju attēli un fakti no publikācijas žurnālā "Latvijas Architektūra", 1938., Nr 1, 4. – 16. lpp., publikācijām izdevumā "Dziesma", 1990., I, II, III, IV (autors – Jānis Dripe) un LNB kolekcijas "Dziesmu svētku krātuve.
"Svētku lāde"
