Gadu no gada arvien sarežģītāk
Lai dejotājiem būtu vieglāk orientēties, mūsdienās ir marķēti laukumi, bet, ja ieskatāmies vēsturē, tad pirmajos Deju svētkos tādi nav bijuši.
Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku Goda virsvadītāja Rita Spalva stāsta: "Tādu marķējumu nebija, un tad iedomājieties, kā bija izvietot, vienkārši intuitīvi, vienkārši salikt blakus un liekot turēties kopā. Tas, protams, ļoti ierobežoja, bija ļoti vienkārši zīmējumi, tās pārejas nebija tik ļoti emocionālas."
Goda virsvadītāja atzīmē, ka marķējumu ieviesa Ingrīda Saulīte 1965. gada svētkos: "Tas bija viņas risinājums. No tā laika laukumi sāka strauji attīstīties."
Tagad dejotājiem laukumā orientēties ir vieglāk, bet arī deju raksti gadu no gada paliek aizvien sarežģītāki.
Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsvadītāja Dace Adviljone atklāj: "Laiks paiet ļoti ilgs, jo tas tomēr ir radošs process, un, kad tu esi izdomājis šo rakstu kādu gribi, tad tu sāc skatīties, kā šī deja iekļaujas un varbūt viņa neiekļaujas šajā rakstā, ko tu esi izdomājis. Protams, ir pāršķirstītas grāmatu grāmatas – cimdu raksti, zeķu raksti, ornamenti dažādi, viens jāuzzīmē – un tad skaties, vai šis der."
Smalki matemātiski aprēķini
Idejas rakstiem tiek ņemtas ne tikai no grāmatām. Gadās, ka mūza atnāk arī caur dreļļu rakstos austu galdautu.
Par šādu reizi stāsta Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsvadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne: "Domājot par šo te dreļļu galdautu, es nonācu pie Rucavas tautastērpa, Rucavas dāmām – redzat, ir tādas villaines, un viņas parasti ir vairākās kārtās, daudz villaines, viena uz otras.[..] Rucavas sievas pleca izšuvums šeit, uz piedurknes, tas ir Austras koks. Austras koks ir daudzu, daudzu latvju rakstu apvienojums – šeit redzams gan Auseklītis, Jumīši, gan Laimas slotiņa, daudzi, dažādi raksti, un man likās, ka tas ir brīnišķīgi un kas var būt labāks kā koks, kas savieno saknes. Parāda to stabilo, lielo stumbru un arī uzzied tai savā lapotnē!"
Tomēr ne visas spārnoti radošās idejas dejas laukumā izdodas, jo visam pamatā ir smalki matemātiski aprēķini.
To apstiprina Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsvadītāja Dagmāra Bārbale: "Visgrūtākais ir šo ieceri, vīziju par deju rakstiem, ko tu vēlies īstenot, praktiski realizēt – aprēķināt, izdomāt, sastrukturizēt, lai visiem ir skaidrs, kā tas raksts veidosies. Jāmāk arī paskaidrot, un reizēm tā matemātiskā aprēķināšana ir tas grūtākais."
"Katrs kolektīvs ir viena maza strīpiņa, ja mēs skatāmies – šeit viena strīpiņa ir viens kolektīvs, 16 vai 24 dejotāji, kā nu kurā reizē. Ja šeit ir virsdiriģenta tribīne, tad mēs saliekam divus kolektīvu un vēl divus kolektīvus, re, kur vēl divus kolektīvus un šeit vēl divus kolektīvus, un tad mēs varam pielikt klāt vēl pa kolektīvam galā un, re, kur mums jau izveidosies Austras koka lapotnīte," deju rakstu zīmē Iveta Pētersone-Lazdāne.
Virsvadītāja Dace Adviljone piebilst, ka pats grūtākais ir saprast, vai dejotājs šajās astoņās vai četrās taktīs ar diviem, trim polkas soļiem spēj aiziet uz to nākošo iedomāto zīmējumu vai nē:
"Ļoti liela rēķināšana, ļoti, ļoti liela matemātika, māksla kopā ar matemātiku."
Uztraukums nepāriet ne ar gadiem, ne pieredzi
Uz papīra rakstu zīmējumi top apmēram gadu vai vēl ilgāk, un tikai tad var ķerties pie idejas īstenošanas dzīvē.
Iveta Pētersone-Lazdāne gan piebilst, ka ar to jau nekas nebeidzas: "Raksts jau ir tikai zīme, to vajadzētu iedzīvināt, un tad koncertā diriģents[..] šo Austras koku arī iedzīvinās. Kā mums tas izdosies līdz pēdējai rindai gan skatītājos, gan korī – no saknēm augšā uz šo lapotni, tad jau arī redzēsim!"
"Tas uztraukums tajā brīdī, kad tu redzi, kā tie zīmējumi realizējas dzīvē, uztraukums par to – vai tiešām viss, ko tu esi uzzīmējis, visu aprēķinājis pareizi, viņš ir ļoti liels.
Man ir sajūta, ka tas uztraukums nepāriet ar gadiem un pieredzi, jo arī šajos svētkos, šobrīd tas uztraukums ir," emocijās dalās Dagmāra Bārbale.
Līdz šim viss ir izdevies godam, tomēr vēsturē ir bijis gadījums, kad 1989. gadā Skolēnu dziesmu un deju svētkos rakstu raksti tika izjaukti lietus dēļ un laukumā sākušās īstas jukas.
"Svētki visu laiku notiek lietū, un visu laiku lielās plančkās, un bērni intuitīvi nevar veidot zīmējumus, viņi apļo visu laiku, cenšas izvairīties no ūdens peļķēm un veido paši savus zīmējumus, laukums ir pilnīgi nevaldāms, jo līst no augšas, no apakšas arī," atceras Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku Goda virsvadītāja Rita Spalva.
