Kori pelnījuši koncertu

Henrieta Verhoustinska: Kaspar, tu esi viens no virzītājspēkiem Dziesmusvētku lielkoncertam "Tīrums. Dziesmas ceļš", par ko tas ir?

Kaspars Ādamsons: Jāsāk laikam ar to, ka pēc iepriekšējiem svētkiem 2018. gadā arvien vairāk kolēģu vidū un koru nozarē veidojās tāda sajūta, jautājums un arī pārliecība par to, ka mēs kā koru nozare, viens no svētku pamatakmeņiem, kam pateicoties šī tradīcija jau 150 gadus ir dzīva, ka mums ir viens spilgts koncerts – noslēguma koncerts. Taču, protams, noslēguma koncertā neesam vieni, mēs esam kopā ar pūtēju orķestriem, dejotājiem, koklēm, dažnedažādām sfērām, kas ir ārkārtīgi lieliski un brīnišķīgi, ka pusotra gadsimta laikā šī tradīcija ir kļuvusi tik krāšņa un bagāta. Tajā pašā laikā deju nozare katrus svētkus piedāvā vismaz divus, saturiski kardināli dažādus, interesantus koncertus. Šī bija tā doma:

paklau, varbūt mēs arī būtu pelnījuši un varam labā kvalitātē sagatavot vienu koncertu, kas būtu patiešām mūsu koru nozares lielkoncerts?

Protams, pēc tam koncentrējoties uz šo brīnišķīgo finišu – noslēguma koncertu.

Par "Tīrumu. Dziesmas ceļu" – mums kopā ar tēti Āriju Šķepastu un režisoru Juri Joneli galvenā doma koncertā ietērpta trīs posmos. Pirmajā posmā mēs atskatāmies uz mūsu kultūras bagātību, domājot un atdodot godu tautasdziesmai, dažādās formās, skatoties uz apdarēm, kas bija aktuālas pirmajos svētkos, kā "Rīga dimd" Jāņa Cimzes sabalsojumā. Skatoties, cik tautas dziesma ir dzīva šobrīd Lauras Jēkabsones, Andra Kontauta, Andra Sējāna un citu mūsu laiku komponistu apdarēs.

Koncerta otrajā posmā – pēc šīs savas kultūras un kopīgo sakņu apjaušanas dodamies tālāk un sakām, ka esam gatavi cīnīties par savu valsti, mēs vēlamies dzīvot brīvā Latvijā, esam gatavi par to iestāties, un mēs to izcīnīsim, piepildīsim šo sapni. Otrais koncerta posms noslēdzas ar Pētera Barisona un Jāņa Akuratera "Latvijā". Šajā brīdī koncertā esam ieplānojuši, ka paskatāmies arī šā brīža kontekstā uz tiem, kuri šobrīd cīnās par savu brīvību, savu neatkarīgu valsti. Aicināsim tos, kas vēlēsies no kopkora un orķestra, izpildīt arī Ukrainas valsts himnu.

Tad mēs dodamies uz koncerta trešo posmu, kur paskatāmies drusku no malas uz sevi, dziedam to autoru dziesmas, kas mums šobrīd šķiet būtiskas un aktuālas, kā piemēram, Ēriks Ešenvalds, Raimonds Tiguls, Jēkabs Jančevskis, Jānis Lūsens un vēl citi. Paskatāmies ar tādu domu –

jā, tie esam mēs, kas šobrīd veido svētkus, kā mēs jūtamies, ar cerību, es pat teiktu pārliecību, ka arī mūsu  bērniem un mazbērniem šīs mums aktuālās lietas būs vērtīgas nākotnē.

Iepriekšējā raidījumā šeit viesojās horeogrāfs Jānis Purviņš, Deju svētku virsvadītājs. Viņš rezumēja tās atšķirības starp koncertu "Balts" arēnā "Rīga" un noslēguma koncertu "Daugavas" stadionā. "Baltā" ir vairāk jaundarbu un noslēguma koncertā vairāk nodevas klasiskajam repertuāram. Ja tev būtu  jāraksturo atšķirības starp noslēguma koncertu un "Tīrumu", arī noslēguma koncertā diriģēsi?

Kaspars Ādamsons: Varētu piekrist, ka savā ziņā tas ir līdzīgi kā deju nozarē, jo koru lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" noteikti jaunas mūzikas, jaunas vēsmas ir vairāk nekā noslēguma koncertā. Ja runājam par skaņdarbiem, kas speciāli šim koru koncertam tika pasūtināti, tādi  gan ir tikai trīs. Tas ir Valta Pūces un Ineses Zanderes uznākšanas darbs "Nācēji", ko diriģēs Jānis Baltiņš; Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes kopdarbs "Sidraba birzs", veltījums jaunajai estrādei, kur mēs pirmo reizi šādā formātā satiksimies, to diriģēšu es; un Zigamara Liepiņa un Matīsa Gricmaņa kopdarbs "Tīrums", kas faktiski ir kā koncerta tituldziesma.

Tajā pašā laikā mēs centāmies paskatīties, cik vien iespējams plaši, gan uz mūsu autoru loku, gan arī virsdiriģentu loku, kas mums ir šeit,  Latvijā. Protams, iekļaujot arī klasiskās vērtības, paskatoties, kas iepriekšējos gados noticis aktuāls un muzikāli vērtīgs arī katra konkrēta kora programmās, kuri arī vaicājuši autoriem kaut ko jaunradīt un kas mums šķita ļoti iederīgs mūsu kopējā "Tīruma" stāstā.

Edgar, tur arī debitēsi kā virsdiriģents tieši "Tīrumā". Kurā no Kaspara minētajiem posmiem tu ieraksties?

Edgars Vītols: Man jau gribētos teikt, ka pie tautas dziesmām. Pirmkārt, paldies par uzaicinājumu, man tas tiešām ir liels gods, lai gan esmu bijis skolēnu, studentu dziesmu svētkos virsdiriģents...

Arī mākslinieciskais vadītājs skolēnu dziesmu svētkos.

Edgars Vītols: Un pat vairākkārt. Esmu ļoti gandarīts, ka man būs iespēja [diriģēt] arī Vispārējos dziesmu svētkos. Man piedāvāja nodiriģēt dziesmu, kas jau ir iegājusi daudzu cilvēku ausīs, – "Apkal manu kumeliņ". Daudzi teikuši: o, forša tautas dziesma, un kas ir apdares autors? Un tikai tad pamazām šķetinot, man ir nācies diezgan daudz attaisnoties, ka faktiski tur ir gan mūzikas autors, kas ir Juris Vaivods, gan teksta autors, kas ir Rūdolfs Blaumanis, līdz ar to sanāk, ka tā nemaz nav tautas dziesma. Lai gan, man liekas, ļoti piederīga un ļoti tautiska mūzika. Tā ir laba vīru koru dziesma, mērķtiecīga, vienmēr būt, sapņot un ar savu vīrišķību un bravūru iet uz priekšu. Tad jājautā Kasparam, kurā sadaļā mēs esam – tautas vai drīzāk patriotiskajā?

Kaspars Ādamsons: Tieši ir šī pāreja, jo ir iecere, ka pūtēju orķestris nāk kā tāds pūtēju koris, kas pievienojas dziedošajam korim. Ar šo ideju dodamies tālāk, dodamies kopā, uz priekšu par Latviju. Šis tautiskais cīņas un spara motīvs ir "Apkal manu kumeliņ".

Edgars Vītols:  Lūk, īstā vieta, kā šķērsgriezums.

Diriģents kā vēstnesis un gaismas nesējs

Ko kordiriģenta karjerā nozīmē būt virsdiriģentam Dziesmu svētkos, vai tas ir tāds ilgots kāpiens?

Edgars Vītols:  Mēdzu teikt vienu tādu īsu frāzi, tā noteikti nav mana: slikts ir tas karavīrs, kurš negrib būt ģenerālis. Jāsaka tā, tas laikam ir viens no augstākajiem pakāpieniem, īpaši šeit Latvijā.

Neesmu aizbraucis prom, neskatoties uz dažādiem piedāvājumiem, kas varbūt laika gaitā bijuši, jo uzskatu, ka latviešu mūzika ir ārkārtīgi skaista.

Es tajā iedziļinos, tekstā, vārdos, jēgā, būtībā, un es ar to dzīvoju, un, ja man ir iespēja gan realizēt sevi, gan pilnveidoties kopā ar citiem līdz Mežaparka estrādei, tur būt un darboties, – domāju, tas ir tāds brīnišķīgs sasniegums, gods, atbildība un, protams, arī laimes mirkļi.

Par Dziesmu svētkiem šobrīd top daudz dažādu materiālu, ir seriāls, rakstu un interviju sērijas, top arī režisora Māra Martinsona filma, kurā piedalās arī jūsu kolēģi, kā tas nākas, ka jūs ne?

Kaspars Ādamsons: Es biju gan klāt.

Edgars Vītols: Mani aicināja reizes desmit. Varēja kopīgi pieteikties, tad individuāli, tad bija zvans, e-pasts, pat vēstule bija atnākusi, bet šajā laikā vienmēr iekrīt, ka esmu mēģinājumā, ir koncerts vai esmu tālāk, prom. Taču es ļoti dzīvoju līdzi, domāju – rezultātam vajadzētu būt skaistam, tas ir ārkārtīgi brīnišķīgi, ka kaut kas tāds vispār notiek. Mums jāsaka liels paldies Dziesmu svētkiem par valsts dibināšanu, ļoti grūtā laika pārdzīvošanu, atkal neatkarības atjaunošanu.

Domāju, tas ir Dziesmu svētku pamatu pamats, koris ir viena no tām vienībām, ja mūsdienās saprotam, kas ir ātrie saziņas līdzekļi – čati un kas tik vēl, tad tajā laikā diriģents bija tāds vēstnesis, ne tikai gaismas nesējs, bet arī informācijas avots.

Kā tas ir šodien?

Edgars Vītols: Šodien varbūt ir tā, ka dziedātāji kādreiz pajautā viedokli par kādu aktualitāti, un tad  diriģents ir tāds ārpus politikas, ārpus ekonomikas, viņš it ka nevar būt ārpus, bet man šķiet, ka man jābūt objektīvam. Vai tu dzirdēji to sižetu? – dzirdēju. Nu, kas tad tur ir? Liekas, ka man būtu jāzina par to vairāk...

Tad garīgā autoritāte diriģents ir saviem koriem?

Edgars Vītols: Jā.

Kaspars Ādamsons:  Noteikti.

Tu, Kaspar, vadi Latvijas Kultūras akadēmijas kori "Sōla", savukārt, Edgars Latvijas Universitātes, kā es to saucu, eksakto zinātņu fakultātes, kori "Aura"...

Edgars Vītols un Kaspars Ādamsons: Un vēl dažus… (visi smejas)

Latviešu kormūzikas dziesma ir pērle

Vai jūs saviem koristiem mēdzat stāstīt par Dziesmu svētku vēsturi, par vēsturiskām lietam?

Edgars Vītols: Ja dziesmu saturs ir atbilstošs, par to, kāpēc tā, kāpēc šis komponists vai apdare, tad tas pilnīgi automātiski sanāk un ne plānoti – šodien ņemšu šo dziesmu, tāpēc sagatavošu referātu – absolūti nē. Arvien tuvāk nāk mākslinieciskās ieceres un kāda frāze, caur teksta jēgu [atklāj] šeit ir tā! Man ļoti patīk, mēs tagad strādājam ar vīru kori, mums ir obligātā dziesma "Mūžam zili", un tur ir rakstīts "mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem", iedomājos "raud", tas liekas tik sērīgi (sākumā Kārlim Skalbem bija "raud taure"). Saku: vīri ar vislielāko mīlestību un gaišumu – te ir Latvija un tas ir nacionālais instruments, kas skan pāri visiem novadiem, iedomājieties! Tas nav – ai, mūžam raud kokle, ko mēs tagad darīsim, dedzināsim tās koklītes vai kas mums tagad jādara? Nē! Otrādi. Domāju, tas ir fantastiski, ka mums vēl skan latviešu valoda, latviešu instruments, mūzika, pilnīgi cita krāsa parādās vīru korim atšķirība no daudzu gadu desmitu dziedātas dziesmas.

Vai visi tavi kori piedalās dziesmu svētkos?

Edgars Vītols:  Jā. Šogad tā ir. Lai gan ar Rīgas Valsts 2. ģimnāziju nav bijusi tāda tradīcija, jo neesmu saskatījis, ka vidusskolu jauniešiem tā būtu tāda vieta, mums parasti ir citi projekti, ārzemēs, bet šajos svētkos ir iespēja uz noslēguma koncerta to fināla bloku. Attiecīgi vīru koris "Absolventi" un jauktie kori "Aurum" un "Aura" ir trīs kolektīvi, kas startēs svētkos uz pilnu programmu.

Kaspar, tu esi diriģējis arī operas un simfonijas. Ar ko kori ir īpaši diriģentam, kas tur ir jāmāk tāds, kur nepietiek ar operu vai simfoniju diriģēšanas pieredzi?

Kaspars Ādamsons:  Ja domājam par lielo kori vai Mežaparka kori, kā mēs citreiz to dēvējām, tad tā ir tāda ārkārtīgi netverama sajūta, dvēseliska un jutīga sajūta, tajā pašā laikā maģiska, jo tu nevari īsti izskaidrot, kā šajā saziņā starp tevi vienu un viņiem apmēram 15 000, mēs spējam gan tehniski, gan muzikāli saprasties un izveidot tādu mākslas darbu, ar ko mēs vēl vismaz nākamos piecus gadus dzīvojam un sevī sajūtam. Kā es, piemēram, kopš pagājušajiem svētkiem "Tavas saknes, tavā zemē" ik pa brīdim atmiņā uzjundī kaut kādas epizodes no mūsu kopējā veikuma, un šķiet: jā, šīs sajūtas es ne ar ko nevaru salīdzināt, ne ar vienu citu žanru, ne ar to pašu sava kora mēģinājumu, to vienkārši nav iespējams atkārtot.

Gribētu, lai jūs nosaucat savu absolūto topa kora dziesmu.

Edgars Vītols:  Neiespējamā misija, paldies! Kasparam ar to varbūt labāk veiksies…

Kaspars Ādamsons:  (dziļdomīgi klusē)

Nu labi, trīs. (smejas)

Edgars Vītols: Es no savas puses pastāstīšu, man nesen šādas jautājums bija vienā ekspress īsajā intervijā. Man bija par to jāpadomā, un es domāju veselu diennakti, un tā arī neizdomāju. Ir lietas, kurām jābūt, kas saviļņo, lai tā būtu "Gaismas pils" vai "Lauztās priedes", "Saule, Pērkons, Daugava", tās ir vienkārši Dziesmu svētku dziesmas.

Ja man jārunā par to, ko gatavojam repertuārā, tirpiņas var noskriet pār kauliem pie tautas dziesmas ar to, cik var viņu spilgti nodziedāt, līdz pat Vaska "Savā tautā" vai Garūtas "Mūsu Tēvs debesīs". Ja man jāskatās vispār, kopumā no visas kormūzikas… Man kādreiz Kaspara tēvs, Ārijs Šķepasts, stāstīja, viņam reiz dziedātāja jautājusi: vai nav tā, ka kādreiz pielīp kāds meldiņš? Viņš saka: man tā ir visu laiku. Un man tieši tāpat! Arī vakar bija pēkšņi Barisona "Zilie sapņu kalni", nezinu, kur šo dziesmu esmu pēkšņi izdzirdējis, man nav bijusi saistība ar viņu kaut kādus gadus desmit, nav sanācis diriģēt to, bet vienkārši tā ataust – vai tāpēc es viņu sauktu par topa dziesmu, nezinu.

Es teiktu, ka katra latviešu kormūzikas radīta dziesma ir pērle.

Kaspars Ādamsons: Es piekrītu Edgaram, man tās sajūtas arī tādas. Tu sirsniņā nēsā to konkrēto aktuālo lietu, ar ko šobrīd strādā un iedziļinies, un tās dziesmas patiešām pielīp. Varbūt, ja kāda nepielīp un neiekrīt sirdī uzreiz, ar pirmo partitūras skatīšanās reizi, tad jo vairāk tajā iedziļinos – jo vairāk to pēti un izdzīvo, gan iekšēji sevī, gan kopā ar instrumentu, kopā ar kori… Katrs mēģinājums vai koncerts, kurā tev ir savas TOP trīs, bet arī tad to būtu pagrūti nosaukt.

Edgars Vītols:  Jā, tas plūst un mainās. Tajā ekspress intervijā laikam pateicu, bija tāda Paula rakstīta dziesma Skolēnu dziesmu svētkiem 2015. gadā "Es nāku no mazas tautas". Mūzika ir melodiska, Knuta Skujenieka teksts ir ārkārtīgi dziļš. Man viņu izdevās pirmatskaņot, iedziedāt, un tā bija mana pirmā diriģētā dziesma kā virsdiriģentam Mežaparkā, plus vēl tā bija koncerta pati pirmā dziesma. Taisni pēc tiem ļoti sarežģītajiem skolēnu svētkiem, likās, kā tad nu tur būs, tā gājiena diena, mums bija jāsanāk kopā. Tas bija tas pirmais viļņojošais mirklis, tur bija pūtēju orķestri, visi Latvijas skolu koru diriģenti kopā – teicu, ka tā man paliek atmiņā, bet vai tā būtu mana TOP dziesma? Pa šiem 20 gadiem, ko strādāju, varētu tik saukt un saukt, un saukt, pēc tam svītrot ārā un atkal ielikt.

Paldies par sarunu! Paldies par jūsu darbību Dziesmu svētkos, un vēl pirms Dziesmu svētkiem novēlu kārtīgu nolīgošanu!

Kaspars Ādamsons: Paldies, lai visiem kopā tiešam izdodas skaisti svētki!

Edgars Vītols: Galvenais, visiem dalībniekiem labvēlīgu laiku, lai nav par aukstu, par karstu...

Kaspars Ādamsons: Galvenais, sajūtam, lai neaizmirstas vēl ilgi.

Edgars Vītols: Jā. Sirdī labvēlīgu laiku!