Seko līdzi Dziesmu un deju svētkiem!
Sabiedriskie mediji no 30. jūnija līdz 9. jūlijam pārraidīs XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku norises.
Viss saturs par Dziesmu un deju svētkiem saplūdīs sabiedrisko mediju portālā LSM, kur rādīs Dziesmu un deju svētku norišu tiešraides. Portālā pieejams svētku pārraižu kalendārs un plašs oriģinālsaturs.
Jānis Daugavietis: Gundar, zinu, ka tu esi viens no galvenajiem, kurš Latvijā 90. gadu beigās atjaunoja Latvijas brāļu draudzes kustību, kā tā ir iesaistīta Dziesmu svētku kustībā?
Gundars Ceipe: Tā ir reāli viena no lielākajām garīgajām atmodām pasaules vēsturē, kas ir notikusi, un galu galā no šī garīgā sakustējuma ir izveidojušās divas nacionālas valstis – Latvija un Igaunija. Runājot par saistību ar Dziesmu svētkiem, [..] – 1739. gada atmoda ir milzu sprādziens, kaut kas garīgs izmainījās visā Vidzemē un no turienes nāk daudzas tradīcijas vai zīmes, ko saucam par savu identitāti vai mentalitāti. [..] No turienes tas sākums, un brāļu draudzei ir izkoptas dziedāšanas tradīcijas, liturģijas, daudzbalsības un tas viss arī šeit Vidzemē ir noticis.
Kristiana, kā cauri vēsturei ir gājis garīgo dziesmu koncertiem saistībā ar Dziesmu svētkiem?
Kristiana Vaickovska: Pirmkārt, jāsaka, ka es neesmu tieši Dziesmu svētku pētniece, un varbūt smieklīgi, bet esmu visu laiku apzināti izvairījusies no Dziesmu svētku pētīšanas. Esmu starp tiem daudzajiem muzikologiem, kas arī ir izvairījušies, jo mēs redzam, ka mums ļoti trūkst tādas Dziesmu svētku pētniecības, tieši no muzikoloģijas puses. [..] Ja runājam par tādu dziedāšanu Latvijas teritorijā, kas ir ar ārkārtīgi senu vēsturi, tāpēc gribēju teikt, ka tā vēsture ir ļoti sarežģīta un komplicēta.
Atbildot uz jautājumu, tā kā tā ir nākusi no baznīcas dziedāšanas un repertuārs pamatā ir sakrālā mūzika, pārlecot uz mūsdienu muzikoloģiju, kur jautājums vienmēr ir par terminoloģiju, tad jautājums būtu par to, ko mēs saprotam ar vārdu "garīgs". Tas noteikti ļoti atšķiras no tā, kā tas bija Dziesmu svētku pirmsākumos un kā to saprotam mūsdienās. Ja runājam par pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, [..], tad tur ir diezgan skaidri, – ir garīgs un laicīgs. Ja skatāmies terminu "garīgs", kas ir cēlies no vācu valodas, – tam ir vairākas nozīmes: viens apzīmē fizisku, garīgu stāvokli un otrs apzīmē Svētā Gara klātbūtni.
Kristiāna, kas notiek ar garīgajām dziesmām un garīgo dziesmu koncertu Dziesmu svētkos pēdējos gados? Vai kaut kas mainās? Arī šogad Dziesmu svētki tiks ievadīti ar garīgās mūzikas koncertu. Šoreiz piedalīsies tikai profesionālie kori, bet citreiz ir bijis savādāk?
Kristiana Vaickovska: Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, garīgās mūzikas koncerts neatgriezās uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, bet tikai 2003. gadā. Pirms tam, es nevaru droši apgalvot, bet pieļauju, ka kaut kādi atsevišķi koncerti baznīcās, kā tas bieži vien Dziesmu svētku laikā ir, varbūt arī bija pa vidu. Šķiet, 2008. gadā bija vairāki garīgās mūzikas koncerti. Bija gan ansambļu garīgās mūzikas koncerts, gan tradicionālais, kurš patiesībā tika nosaukts par sakrālās mūzikas koncertu. Šķiet, organizators jeb mākslinieciskais vadītājs bija Rihards Dubra, ko mēs zinām arī kā diezgan ražīgu sakrālās mūzikas komponistu. Tas parāda to, ka Dziesmu svētkos par šīm lietām arī ir domāts un tās ir risinātas dažādi.
Atbildot uz jautājumu par konfesijām (kā to kori iesaistīti Dziesmu svētku koncertos) – līdz šim tās tika iesaistītas. Sigvards Kļava kad veidoja programmu, tad iesaistīja visas Latvijas konfesijas, ieskaitot pat vecticībniekus. Pagājušajos svētkos arī, kad Guntars Prānis bija mākslinieciskais vadītājs, tur gāja cauri ar vēsturisku rakursu un senākajiem baznīcas dziedājumiem, turpat arī gregoriskajiem dziedājumiem.
Kā būs šogad, mēs varēsim spriest tikai tad, kad koncerts būs noticis, bet pēc tā, ko mēs redzam aprakstā, mākslinieciskā koncepcija paredz to, ka koncertā nepiedalās draudžu kori. Lasīju "Svētdienas Rītā" tādu kā sašutumu no draudžu koriem par to, ka tā ir pirmo reizi, ka viņu kori nepiedalās.
Nereti Dziesmu svētku koncepcijas paredz to, ka garīgums, teiksim tā, ir tāds izplūdis – ka visa mūzika ir garīga. Tāpēc šķiet, ka šī sakralitāte kaut kādā mērā vismaz šajā Dziesmu svētku kontekstā ir mazinājusies. Kā galvenais vadmotīvs šobrīd tiek izvirzīta tautasdziesma.
Rīgas Lutera draudzes mācītājs Rinalds Rozentāls (viņš esot arī labas tenora balss īpašnieks) pirms neilga laika par kordziedāšanu teicis: "Tā kā esmu dzīvē vadījis simtiem un pat tūkstošiem dievkalpojumu, man ir nešaubīga pārliecība, ka arī tur – kordziedāšanā – ir kaut kas no dievkalpojuma." Guntar, kādas bija dziedāšanas prakses brāļu draudzēs?
Gundars Ceipe: Viņi nāca kopā un ļoti dažādi organizējās, proti kārtās. Vīri, brāļi, māsas, precēti, neprecēti, bērni, jaunieši – tās ir kārtas. Vāciski tas ir "koren", burtiski – tie ir kori. Katrā kārtā viņiem ir sava iekšējā dzīve. Tad viņiem, protams, arī lielās saiešanas, un vasarās ir katru kārtu saiešanas, teiksim, neprecētie brāļi vai jaunietes tikai nāk kopā no lielāka attāluma un dabiski – daudz dzied, lūdzas. Aizkustinoši apraksti par to atrodami. Dziedāšana ir tāda, – tikai vīrieši dzied, tad tikai sievietes dzied, tad kopā dzied.
Viņiem nav nekādu solistu, un garīgi viņi visi skatās uz Pestītāju. Tas ir tas pats korī, kur nav solistu un visas acis vērstas uz kora diriģentu. Principā kordziedāšanas tradīcija ļoti cēlusies no hernhūtiešiem.
Bija arī tādas dziesmu stundas, kas joprojām tur notiek un arī pie mums ir bijušas. Hernhūtē sanāk kopā draudze, teiksim, sestdienas vakaros, un tad tiek paņemti no dziesmu grāmatas vairākām dziesmām panti un tādā veidā kaut kā loģiski ar to tiek pasludināts evaņģēlijs, ka visa draudze vienā mutē to dara. Tad arī parādās radošais moments, kur, piemēram, pēkšņi vienā dziesmā ērģelnieks nespēlē, bet tikai paši dzied. Tur ir sava veida brīvība. Tāda tradīcija bija izveidojusies un Neikens (mācītājs Juris Neikens – 1864. gada Dziesmu svētku ierosinātājs Dikļos) noskatījās, un tā šī dziedāšana dabīgi aizgāja.
Vai brāļu draudzēs dziedāja visi vai tikai labākie?
Gundars Ceipe: Es domāju, ka visi dziedāja un tur arī tā muzikalitāte ļoti caur šo brāļu draudzi attīstījās. Jo dažādi mūzikas instrumenti parādījās – harmoniji, ērģelītes un vēl citi. Daudzi mākslinieki nāk no šīs brāļu draudzes vides. Es pieņemu arī, ka Baumaņu Kārlis, ja viņš reiz varēja studēt Pēterburgā. [..] Viņš bija turīgs, pietiekami bagāts, un parasti turīgie, bagātie, visticamāk, nāk no hernhūtiešu dzimtām Vidzemes pusē.
Kristiana Vaickovska: Pilnīgi nesaistīti ar šo, bet man nesen sanāca papētīt Sunāksti, kur, kā zināms darbojās Stenders. Tieši 1873. augustā viņi bija uzrīkojuši savus Dziesmu svētkus, un bija aprakstīts, ka bija sabraukuši 5–6 tūkstoši cilvēku. Ir saglabājusies programmiņa, bija trīsdaļīgs koncerts, viena daļa baznīcā, viena ārā un viena mācītāja muižā. Tā visa arī bija garīgā mūzika. [..] Tā sakralizēšana, kas notiek estrādē, kā tā ir cēlusies, tas man rada tādu vīziju, kurā, protams, jāņem vērā padomju laiki, kad vienkārši nebija garīgās mūzikas koncertu. Tā dziedāšana bija vienīgais, ko varēja uzturēt.
Imants Kokars vienā intervijā teica, ka dziedāšana ir mūsu reliģija, kori ir draudzes un Mežaparka estrāde – svētnīca.
Vai profesionālisms, tavuprāt, paaugstina garīgumu vai otrādi? Kādas tur varētu būt sakarības?
Kristiana Vaickovska: Šādu jautājumu es negaidīju. Mums ir augstas prasības pret tiem diriģentiem, kas stāv priekšā, un šobrīd ir tā, ka tu nevari vadīt kori, ja tev nav augstākā izglītība un vēlams maģistra grāds kordiriģēšanā. Es pētu specifisku periodu kormūzikā, kas ir otrās okupācijas padomju laiks līdz 1964. gadam. Tad ir pavisam cita aina Dziesmu svētkos. [..]. Tādu kordiriģēšanas katedru dibināja tikai 1944. gadā un, papētot protokolus, kordiriģenti nāca no tautas, no iekšienes un tikai vēlāk nāca tāds uzstādījums no augšas, ka ir jāiet iekšā profesionāļiem.
Ko jūs ieteiktu mainīt Dziesmu svētku tradīcijā, Dziesmu svētku norisē? Un arī tajā piecu gadu periodā, kas notiek starp Dziesmu svētkiem – ko jūs ieteiktu?
Kristiana Vaickovska: Man gribētos, lai tas vienā vai otrā virzienā ietu dziļumā. Viens virziens – būtu interesanti kādos svētkos padziļināti iekļaut vēsturisko aspektu. Otrs virziens – ne katru reizi atrunāties, ka tā vai tā jau ir bijis katrus svētkus un tas ir normāls process, bet katru reizi pārvērtēt, kā uz ko būtu jāreaģē šodien. Būt atvērtam. Dziesmu svētki ir brīnišķīgs process, kam ir milzīgs potenciāls. Bet visas šīs kaislības, kas tiem ir apkārt… Labāk, lai tās būtu vairāk vērstas uz atvērtību, un mest nost tos konceptus, kas paredz kādu ignorēt un izslēgt.
Ieteiktu koncentrēties uz kopību un vienmēr uzmanīt, lai svētki tiešām iekļauj visus dalībniekus, un ne tikai aktīvos dalībniekus, bet arī klausītājus.
Gundars Ceipe: Es gribētu, lai Dziesmu svētki ir vienkāršāki, lai nav sajūtas, ka tas ir kaut kāds VIP pasākums, uz kuru kurš katrs netiek. Lai būtu kā kādreiz senākos laikos, kad varēja mierīgi aiziet uz Dziesmu svētkiem, un kad viss nav tā "uzpumpēts", kad biļetes izpērk un uz svētkiem netiek.
KONTEKSTS:
XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki Rīgu pieskandinās no 2023. gada 30. jūnija līdz 9. jūlijam, to galvenais akcents būs Dziesmusvētku tradīcijas 150 gadu jubileja. Svētkus organizē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas ir Kultūras ministrijas padotībā esoša valsts iestāde.
"Dziesmusvētku tīklos"
Raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Kultūras centru.
