Ienāc "LSMnīcā"!
"Dziesmusvētku tīklos" otrā sezona tapusi speciāli sabiedrisko mediju portāla raidierakstam "LSMnīca". Raidījumu veido "Radio Naba" autori Linards Kalniņš, Ieva Jurga, Jānis Daugavietis, Uldis Gedra un Madars Štramdiers. Finansē Latvijas Nacionālais kultūras centrs.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
ĪSUMĀ:
Dziesmu un deju svētku tradīcija ir tik ilga un pamatīga, ka, pat nebūdami šo svētku dalībnieki un apmeklētāji, varam (bieži vien pat neapzināti) kļūt par svētku vēstnešiem, ievelkot pavisam jaunus cilvēkus svētku tīklos.
Latvijai ir ar ko lepoties, un šo svētku lepnumu ir visas iespējas rādīt visai pasaulei, bet, vai dziesmu un deju svētkus vajag reklamēt un kā? Kas tiek uztverts kā dziesmu un deju svētku svētuma aizskaršana? Kas aicina, nevis atgrūž cilvēkus pievienoties dziedātpriekam? Kam pieder dziesmu un deju svētki?
Sarunā ar savu viedokli un novērojumiem dalās reklāmiste, radošā direktore un "Šķībo dziesmu svētku" ("Drosmīgo dziesmu svētku") idejas autore Una Rozenbauma, Jaunā Rīgas teātra aktieris un zīmējumu grāmatas "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs" autors Vilis Daudziņš, žurnāliste un viena no seriāla "Kolektīvs" producentēm Zane Ozoliņa. Sarunu vada un tajā iesaistās – datu zinātnieks un kormūzikas, rokmūzikas entuziasts Linards Kalniņš.
Kam pieder dziesmu svētki?
Linards Kalniņš: Šodien mēs runāsim par to, kā dziesmu svētki ir parādījušies arī citās mākslas nozarēs, izpausmēs, un kā tie ir spējīgi aizsniegt cilvēkus, kas ir ārpus tās ciešās dziesmu svētku kopienas. Es personīgi pazīstu draugu lokā cilvēkus, kuri ir teikuši, – man pateica, ka es neprotu dziedāt. Ar to domu šie cilvēki daudzus gadus arī ir pavadījuši. Aizpagājušajā vasarā līdz ar "Šķībajiem dziesmu svētkiem" beidzot bija kas tāds, kas aicināja arī šos cilvēkus, nevis atgrūda, bet viss, ko es par to pēc tam lasīju un redzēju bija dusmu lavīnas. Una, kā tu atceries šo laiku?
Una Rozenbauma: Tur bija diezgan vienkārši, bija tā, ka mēs ar Mārtiņu Mielavu rīkojām Rīgas dzimšanas dienu un domājām viss kaut ko, kas Rīgai ir un kas Rīgai pietrūkst. Tā kā mēs abi esam šķībdziedātāji, mēs izdomājām taisīt šos "Šķībos dziesmu svētkus", jo skaidrs, ka visiem jau gribas dziedāt un visi mēs jūtamies labāk, kad dziedam.
Mēs zinām, ko dziedāšana dara tavam organismam, plaušām un vēl kaut kam, un diez vai tev obligāti ir jādzied perfekti, lai tu pats sev kaut kā palīdzētu ar to dziedāšanu. Es domāju, ka tas ir tāds terapijas veids.
Lūk, un tad, kad mēs pasludinājām, ka būs tie "Šķībie dziesmu svētki" un jebkurš varēs vilkt līdzi, un būs tās lapiņas, tad [parādījās] kaut kādi Latvijas diriģenti, kuriem šķiet, ka dziesmu svētki pieder viņiem, kas man liekas jau absurdi kopsummā, jo es domāju, ka dziesmu svētki pieder mums, arī mums šķībajiem tizleņiem, kuriem uz ausīm uzkāpis zilonis, jo tā jau ir tāda kopības sajūta. Es domāju to arī tajā programmas veidošanā var just, ka ir kaut kādas ambīcijas, kas nav saistītas ar to kopības sajūtu. Lūk, un tad tur sākās skandāli. Mārtiņam Mielavam zvanīja diriģenti un teica – jūs neiedomājaties pašu svētāko, kas mums ir, aizskart! It kā šķiet, ka tas pats svētākais, kas mums ir, ir jau tā kopības sajūta, kur tad tai mēs varētu tādā veidā pieķerties klāt?
Zane Ozoliņa: Bet kāda tev bija sajūta? Tu gaidīji kaut ko tādu vai tev bija šoks, ka tā var nākt un kritizēt ideju, kuru, es pieļauju, jūs kādu laiku lolojāt un gatavojāt?
Una Rozenbauma: Nē, nu, kā, mēs jau gribējām… Mēs tajā visā kontekstā mēģinājām meklēt arī Rīgas smieklīgākos smieklus. Tas nav tā, ka tā bija vienīgā lieta, ko mēs mēģinājām atrast. Man liekas, ka tā būtiskākā lieta, kas mani pārsteidza, pat nevis šokēja, jo nojaušot, cik ļoti konservatīvas ir klasiskās un vispār mūzikas aprindas, man tas nebija pārsteigums. Man likās – bet ko mēs jums tieši atņemam? Mēs taču nekonkurējam ar dziesmu svētkiem, mēs drīzāk… Man liekas, ka tā kopā dziedāšana jau ir tas lielākais magic [maģija], kas vispār ir dziesmu svētkos, tas ir par to, ka visi sanāk un dzied.
Linards Kalniņš: Vili, kā ir tev ar to svētuma aiztikšanu? Tava grāmata stāsta interesantas lietas par latviešu svētākā notikuma izcelsmi. Vai tu esi jutis kaut kādus komentārus par svētuma aizskaršanu?
Vilis Daudziņš: Nē, tikai vispozitīvākos. Es biju mazliet nobijies, ka tā varbūt varētu būt, arī pazīstot ļaudis, kas varētu skatīties ļoti piesardzīgi uz šādu humoru vai ironiju par visu notiekošo, bet nē, nē.
Redz, man liekas, ka viss ir atkarīgs no tā, vai tu to mīli, vai tu mīli to tēmu un to, ko dari, vai pret to tev ir kaut kādas siltas jūtas. Tādas man ir. Vēl es esmu arī vēsturnieks.
Šis laiks ir tāds, kas rāda mums, cik viegli ar mums ir manipulēt, cik viegli ir radīt papildu vēsturi, paralēlo vēsturi vai citus stāstus. Tad man likās vēl interesantāk tieši ar šo manipulāciju paspēlēties. Ja mēs zinām pirmo dziesmu svētku rīkotāju un diriģentu vārdus, kāpēc, lai es neizdomātu, piemēram, kā sauca to vai citu koristu no tā vai cita pagasta? Man šķita ļoti interesanti iedot viņiem vārdus, nosaukt viņus, jo, būsim godīgi, tā lielā tradīcija, tā tiešām ir nevis priekš kora diriģentiem, kora diriģenti ir priekš šīs tradīcijas. Drīzāk tā.
Tie, kas ir to atnesuši līdz mūsdienām, tie ir tie tūkstoši, kas stāv šajā estrādē. Tūkstošu tūkstoši. Es citreiz tā iedomājos, ja, beidzoties svētkiem, uz ekrāna vajadzētu titros parādīt visus dalībniekus, tur būtu jāsēž droši vien trīs stundas, kamēr noslīdētu tā lente ar visiem tiem uzvārdiem. Tas bija arī tas iemesls piešķirt individualitāti masu svētkiem. Tos mēs vienmēr uztveram kā kaut ko ļoti lielu, ļoti lielu cilvēku kopumu, bet katrs taču ir ar savām sāpēm, cerībām, vecumu, noberztām kurpēm, nepatikšanām, kas gaida mājās, zobu sāpēm vai kā citādi. Gribējās paraudzīties uz to, kā jūtas tāds korists, kas pirmo reizi ieradies Rīgā.
Linards Kalniņš: Zane, tevis producētais seriāls "Kolektīvs", jau tā nosaukumā ir iekļauts, ka tas ir par pašiem dalībniekiem, un dažas sērijas pat par cilvēkiem, kuri nedejo un nedzied, bet tiek ierauti tajā iekšā. Kāds bija tavs uzstādījums un no kurienes ir šī ideja?
Zane Ozoliņa: Tas stāsts no manas puses ir personisks. Dejojot tautu deju kolektīvā kā tāda jaunpienācēja, es vēroju visas attiecības, kas jau tur ir nodibinājušās un notiek, un sapratu, ka tas ir kaut kas tāds, ko trakākajā scenārijā tu nevari izdomāt. Mēs ar dažiem citiem dejotājiem vienkārši sēdējām dažreiz vakaros un smējāmies par to, ka vajadzētu taisīt tādu seriālu. Vienā brīdī pienāca mirklis, ka tuvojas dziesmu svētki, un mēs saslēdzām savus spēkus kopā ar Māri Lagzdiņu no "Fun Films". Tad, kad gājām prezentēt šo ideju, mēs pirmajā lapā rakstījām, kāpēc vēl nav seriāla par dziesmu un deju svētku dalībniekiem? Kā tas var būt, ka ir 150 gadi, bet vēl nekas tāds nav bijis? Es, man šķiet, pirms astoņiem, deviņiem gadiem veidoju Latvijas Televīzijā raidījumu par tautas tērpu, un tāpēc es, Una, prasīju, vai tev bija pārsteigums, kad tevi sāka kritizēt par jūsu ideju.
Es biju šokā par to, cik ļoti dusmīgi cilvēki var palikt tādēļ, ka es kaut kā citādāk runāju par tautas tērpu.
Sākumā es ļoti sagumu, bet pēc tam sapratu, ka no tā var celties un taisīt nākamās sērijas raidījumam. Tas ir tāds mans pirmais pieredzes mirklis ar to, cik ļoti liela kaislība ir latviešos tad, kad tu runā par tautas tērpu un par dziesmu svētkiem. Man šķiet, veidojot to seriālu, mums bija svarīgi runāt par to bez tādas pārspīlētas pietātes vai respekta, jo mēs gribējām parādīt, ko tad dara, kā dzīvo dziesmu svētku dziedātāji, dejotāji. Man liekas, ka viens no pirmajiem cilvēkiem, kam es zvanīju, bija Aiks Karapetjans, jo es zināju, ka viņš nekad nav bijis uz dziesmu svētkiem, un viņš iepriekšējos dziesmu svētkos bija sacēlis furoru "Twitter" tik tālu, ka viņam, man liekas, bija grūti pat ģimenē runāt pēc tam, kā tālāk dzīvot vispār Latvijā. Tas bija ārprātīgi, ka viņam uzbruka par to un bez maz vai prasīja nolikt Latvijas pasi, jo kā tu atļaujies kritizēt? Toreiz viņš bija izteicis kritiku par deju svētkiem.
Una Rozenbauma: Viņš pat neizteica kritiku, viņš vienkārši salīdzināja tos ar Ziemeļkorejas deju zīmējumiem. Tas pat nebija nekāds uzbrukums, tas vienkārši bija tāds cienījams joks.
Zane Ozoliņa: Tā bija dejas kritika īsā tvītā, bet patiesībā tas, ko viņš rakstīja, to pašu pēc tam lielākos rakstos dejas kritiķi norādīja par svētkiem. Tas bija tāds iemesls piezvanīt Aikam, un izrādījās, ka viņam atvilktnē jau ir ideja par savu stāstu. Tā mēs turpinājām. Man šķiet, ka ir vērtīgi paskatīties uz dziesmu svētkiem, tāpēc, ka tas ir cits iemesls…
Dejotāji un dziedātāji, varbūt, ka kāds, bet reti kurš iet uz kori un deju kolektīvu tāpēc, lai reizi piecos gados piedalītos dziesmu svētkos. Tas ir kā bonuss, bet tā patiesība, kāpēc viņi pulcējas, ir cita, un tā ir tā dzīve.
Vai dziesmu svētki jāreklamē?
Linards Kalniņš: Jautājums Unai, tevī sakrīt divas īpašības, tu esi gan reklāmas speciāliste, gan neesi bijusi dziesmu svētkos. Tās divas īpašības tev varbūt varētu palīdzēt kaut kā izteikties, vai esi pēdējos dažus dziesmu svētkus kaut kā tikusi uzrunāta caur tām reklāmām? Vai tev ir skatījums uz to? Vai vispār vajag reklamēt dziesmu svētkus tiem, kas ir ārpus to kopienas un kā tas tiek darīts?
Una Rozenbauma: Es jau nojautu, ka varētu būt šāds jautājums, tāpēc aptaujāju apkārtējos. Pirmkārt, tos, kas ir dziesmu svētku adepti vai adikti, kuriem tas ir nenormāli svarīgi, kuriem tā ir viena no būtiskākajām dzīves sastāvdaļām. Tad es aptaujāju arī cilvēkus, kas dzīvo ārzemēs, jo man šķiet, ka dziesmu svētki ir mūsu unikalitāte, un tie ir jātirgo maksimāli uz āru kā mūsu super īpašība, daļa no mūsu nacionālās identitātes.
Tas ir tik nenormāli skaisti, ka daudzi desmiti tūkstoši introvertu atnāk visi kopā un attaisa muti.
Tas ir kaut kas amazing [no angļu val. pārsteidzošs], to vienkārši vajag kaut kā stāstīt uz āru. Man liekas, ka tā ir tā lieta, vismaz, cik es saprotu un esmu skatījusies, kas izpaliek. Mēs ar tām biļetēm darbojamies kā vecos laikos, kā ar kaut kādiem kupātiem, kurus nevarēja dabūt. Tās ir deficīts, kas tiek pirkts un tad tirgots, un pārdots tālāk dārgāk. Tas viss apaug ar tādu nepatīkamu patinu, kas ir spekulācija.
Man šķiet, ja mums ir tāda fantastiska iespēja, mums ir tie cilvēki un viņi dzied… Es saprotu, ka lielākie svētki tie patiesībā ir dziedātājiem un dejotājiem.
To kopības sajūtu un mūsu maģiju būtu labi rādīt uz āru, un tad mums nebūtu jādomā, kā pozicionēt valsti, kas mēs esam, – vienkārši šitādi dīvaiņi, kas sanāk Rīgas kaktā, tumšā vietā, attaisa muti un rada brīnumu.
Man šķiet, ka par to būtu jārunā uz āru kā par mūsu nacionālo brīnišķīgo īpatnību kopsummā. Man liekas, ka tas, ko dara gan Zane, gan Vilis, ir tieši tādā kontekstā brīnišķīgi, jo tu redzi, ka tie svētki apaug ar papildu vienībām. Tas, par ko vienmēr sapņo kārtīgs reklāmists, ir tā saucamais branded content jeb patiesībā pievienotā vērtība, ka tev ir svētki, kuriem nāk klāt seriāls, grāmata, ēdieni un tā tālāk, ka ir papildus vēl visādas lietas, ko tu vari pietirgot klāt, kas patiesībā vēl to pieredzi papildina. Tas man šķistu pareizi, bet tas nenotiek. Šobrīd tas notiek tādā ļoti 90. [gadu] līmenī – nopirku biļeti, pārdevu dārgāk, un ap to arī visa tā ņemšanās ir, nevis ap tām vērtībām, ko pārstāv dziesmu svētki, manuprāt.
Zane Ozoliņa: Es gribēju piebilst divas lietas. Viena ir tā, ka man ir liels satraukums, jo tagad vedīsim "Kolektīvu" uz Ņujorku, uz Baltijas filmu festivālu. Man ļoti interesē, kas tur notiks. Esmu mēģinājusi amerikāņu cilvēkus, kam nav saistības ar Baltijas valstīm, aicināt uz seansu, tad es tev, Una, izstāstīšu, ko viņi teiks. Otrs ir, es tagad veidoju filmu par Ivetu Apkalnu, mūsu ērģēļnieci, un viņa pirms sava solo koncertā Elbā, Hamburgā, saka – lūdzu, brauciet visi uz dziesmu svētkiem! Tā kā
tādos mazos kanālos jau lēnām viss notiek. Ja mēs varētu saslēgt visu kopā, tad tā tāda ļoti veiksmīga eksporta prece varētu būt.
Vilis Daudziņš: Es domāju, ka viens no tiem veidiem droši vien ir tas, ka tas kļūst arvien lielāks laikā. Tas notikums ir četras, piecas dienas, un cilvēki tajā patiešām var atrast to, kas viņus interesē. Piemēram, aiziet pastrīdēties par tautas tērpu vai smalkākās šnites noskatīt. Tur ir skate un pucēšanās, un noteikti arī kaut kādi iebildumi, sēžot žūrijā un vērtējot, vai tas ir pareizi vai nav pareizi, un pēc kādiem kanoniem šūts, no kura pagasta, novada un tā. Man jau liekas, ka ir diezgan plašs tas piedāvājums dziesmu svētku nedēļā, sākot ar tautas teātriem, tirdziņiem un visādiem izstrādājumiem. Es kaut kā par visu šo esmu pozitīvi noskaņots, bet, redz, es neesmu jauno tehnoloģiju cilvēks. Es vienkārši neesmu sociālajos tīklos. Es pieļauju, ka tas noteikti ir vēl liels, liels lauks, kurā par to runāt, un noteikti ir visdažādākie veidi, kā to darīt. Es, kā jau teicu, vēl joprojām esmu tāds analogais cilvēks.
Una Rozenbauma: Tā problēma, ko iespējams tu nezini, ir tāda, ka nenotiek komunikācija nevienā citā valodā, kā latviešu. Tas, man liekas, ir absurds. Man šķiet, ka tu jau vari gadu pirms dziesmu svētkiem sākt sildīt, nezinu, caur visādiem kanāliem un cilvēkiem, kas interesējas par tādām lietām, tu vari viņus jau sākt aicināt. Skaidrs, ka ģenerālmēģinājumi un visādi koncerti paliek tukši, bet man liekas, ka
tā starptautiskā sabiedrība patiesībā ir ļoti ieinteresēta, un kultūras ceļotāju ir ļoti daudz, bet mēs viņus neuzrunājam.
Tas, ko es pētīju par to dziesmu svētku "pēc" – par to, ko mēs izdarām ar to brīnišķīgo saturu, kas radies dziesmu svētkos, – mēs to nepadodam nekur tālāk. Tas vienkārši paliek karājoties gaisā. Tā paliek tāda mūsu nacionālā īpatnība, ko mēs paturam pie sevis. Man liekas, ka tas būtu jādod uz āru maksimāli, jo tas ir kaut kas tāds, ar ko mēs esam unikāli. Ja mums ir, tad vienkārši rādām to, kas mums ir.
Linards Kalniņš: Vai ir vērts reklamēt arī uz iekšu? Vai visi Latvijas cilvēki kaut kā tiek aizķerti un uzrunāti?
Zane Ozoliņa: Es ceru, ka Una izdomās, kā, bet man liekas, ka vajag reklamēt, jo bez mūsu sarunas ar Aiku, bija arī tādi jauni režisori, kas teica – fuj, nē, man neinteresē taisīt filmas par dziesmu svētkiem. Man šķiet, ka problēma tuvākajos gados būs ar to, ka dziesmu svētku dalībnieku skaits samazinās, un arī to kordziedātāju.
Ir jāuzrunā jaunie cilvēki, ir jāuzrunā cilvēki, kas nav iekodēti ģimenē. Ir jāļauj viņiem arī mainīt dziesmu svētkus. Man liekas, ka tas ir tas lielākais bubulis, ka dziesmu svētkus nedrīkst mainīt.
Vēl viens šokējošs moments, līdzīgi kā par tiem "Šķībajiem dziesmu svētkiem", bija par koncertu "Dziesma dejo deja skan". Tas bija vēl viena seriāla cienīgs notikumu attīstības posms, jo, ja tu esi tajā dziesmu svētku kustībā, tikai tad tu jūti, ka var kolektīvu vadītāji izdomāt kaut ko tādu kā – nē, tu nedrīksti šajā koncertā piedalīties, nedrīkst tādu koncertu taisīt, jo tas apdraud dziesmu svētkus. Man šķiet, ka mēs pārāk daudz baidāmies, ka mēs esam apdraudēti, kas tā patiesībā nav, mēs vienkārši veidojam jaunas formas. Vienos no maniem bērnības dziesmu svētkiem bija tieši dziesmu koncerts ar kaut kādu toreizējo rokzvaigžņu piedalīšanos. Es atceros, ka mums kā bērniem, kā jauniešiem tas ļoti patika. Tas ir tas, kas tevi pamudina pēc tam arī nākamajos dziesmu svētkos piedalīties.
Varbūt kādam ir jāatmet ambīcijas malā, bet piecu stundu garš noslēguma koncerts nav vienīgais, kā saglabāt tradīciju.
Una Rozenbauma: Man liekas, ka tas ir līdzīgi kā ar latviešu valodu vai kaut kādām tradīcijām kopsummā, ka mēs nevaram saglabāt kaut ko, mēģinot to nosmacēt ar saviem kanoniem. Tajā brīdi, kad tu sāc uzlikt pārāk lielu nozīmi tam, kā bija, un mēģini saglabāt kaut kādu tādu tradīciju, tu patiesībā to tradīciju padari stagnējošu, tu to savā ziņā iemarinē un tā vairs neattīstās. Man šķiet, ka tas ir tas, no kā ir ļoti jāuzmanās gan ar valodu, gan tradīcijām. Tajā brīdī, kad tu tās mēģini saglabāt, tās iekonservējot, tās pārstāj būt dzīvas un attīstīties. Man liekas, ka tas ir tas, no kā ir jāuzmanās gan dziesmu svētkiem, gan latviešu valodai.
Laiki mainījušies, patoss palicis
Linards Kalniņš: Atgriežoties pie pirmajiem dziesmu svētkiem, Vili, tu spēlē Bernhardu Dīriķi, pirmo Latviešu biedrības dibinātāju un dziesmu svētku… izpildproducentu?
Vilis Daudziņš: Tā varētu teikt, viņš tika piesaistīts tajā lielajā kompānijā, kas bija tie lielie, gudrie Rīgas vīri, kas nolēma riskēt un šos svētkos veidot, neraugoties uz visādām problēmām, uz baltvācu ietekmi, uz to, vai lielā Krievijas valdība to atļaus. Riskēja un izdarīja.
Linards Kalniņš: Pētot viņa personību, vai viņš varētu paņemt vienu grāmatu un zīmēt tādas humoristiskas bildes un ironizēt par apkārtējo? Vai viņa personība būtu atšķirīga?
Vilis Daudziņš: Tas ir tāds interesants jautājums. Man liekas, ka tad, kad mēs lasām tā laika presi, 19. gadsimta beigu un arī to, ko ir rakstījuši jaunlatvieši, tam visam piemīt tāds pilnīgi neaprakstāms patoss, runājot par tautas lietām, par to, ko mums būtu jādara, kā mēs uztveram savu, tautu, valodu un tā tālāk. Kaut kādā neparastā veidā šis patoss ar dziesmu svētkiem ir nonācis arī līdz mūsdienām. Varbūt ļoti bieži tieši šis patoss ir tas, kas uzliek šo stingro formu, ka ne soli pa labi, ne soli pa kreisi, un pasmieties mēs nevaram, neko mēs nevaram, jo tas taču ir tik svēti un svarīgi. Tas patiešām ir svēti un svarīgi, tikai, manuprāt, patoss piestāvēja tā laika izcelsmes formai. Tu citādi nevarēji rakstīt vai citādi nevarēji sarunāties. Tā bija pieņemts.
Tagad laiki ir mainījušies, bet patoss ir palicis, līdz ar to rodas tā disonance, ka kaut kā dīvaini mēs uz to raugāmies.
Nezinu, nē, Bernhards Dīriķis, domāju, ka varētu arī kādas karikatūras zīmēt, droši vien, bet viņš noteikti to nedarītu dziesmu svētku sakarā, noteikti nē.
Raidieraksts tapis, gatavojoties XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izvērtēšanas konferencei "Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums" 2. novembrī. Konferences tiešraidei varēs sekot līdzi portālā LSM.lv
