Augusta vidū kordiriģenti satikās plenērā Ventspilī, lai izskatītu latviešu autoru radītās kora dziesmas amatierkoru ikdienas repertuāra papildināšanai, un nupat apstiprināts arī Dziesmu un deju svētku padomes sastāvs.
Signe Lagzdiņa: Arī šī vasara bijusi pilna Dziesmu svētkiem – ja ne mūsu pašu zemē, tad blakus kaimiņzemē Lietuvā tika svinēta Dziesmu svētku simtgade. Bet jūs, Mārtiņ, tobrīd bijāt Toronto, kur notika latviešu diasporas Dziesmu svētki. Kāda ir pēcgarša?
Mārtiņš Klišāns: Pēc Toronto pēcgarša ir ļoti laba.
Apbrīnas vērta ir mūsu klaida latviešu vēlme uzturēt tradīciju un šādus svētkus rīkot regulāri.
Arī kvalitāte bija augsta, lielā mērā pateicoties daudzajiem koriem no Latvijas – šķiet, gandrīz puse no lielā pusotra tūkstoša kopkora Toronto bija tieši Latvijas pārstāvji.
Arī izvēlētā noslēguma koncerta vieta – Reja Tomsona halle – bija lieliska. Lielisks kora skanējums. Arī programmas grūtības pakāpe un tas, ko šie kori īsā laikā paveica, ir apbrīnas vērts. Jo jāņem tomēr attālums. Tā ka pēcgarša ir ļoti laba.
Lauris Goss: Arī es nebiju Lietuvā, jo atrados Toronto, taču kolēģi, kuri bija uz Dziesmu svētku noslēgumu Lietuvā atzina, ka Lietuva godam nosvinējusi svētku simtgadi. Un mums jāatceras par vēl vieniem svētkiem – šovasar Dikļos svinējām Dziesmu svētku 150. gadskārtu.
Apstiprināta Dziesmu un deju svētku padome. Ik pa pieciem gadiem padomes sastāvs tiek atjaunots.
Lauris Goss: Dziesmu svētku padome ir konsultatīva institūcija, kuras mērķis – pārraudzīt Dziesmu un deju svētku saglabāšanas procesu un vēl dažādus uzdevumus, kas noteikti ar Dziesmu svētku likumu. Padomes sastāvs ir ļoti plašs, sākot ar politiķiem, kultūras ministri, izglītības un zinātnes ministri, finanšu ministru; tāpat ir deputāti, Rīgas domes priekšsēdētājs, Pašvaldību savienības pārstāvis un arī liela daļa nozaru cilvēku. No padomes vēlāk veidojas Mākslinieciskā padome, kurā ir nozaru pārstāvji: gan nevalstisko, gan Dziesmu svētku kustībā iesaistīto nozaru pārstāvji, gan no Izglītības satura centra, gan no Nacionālā kultūras centra. Tur ir daudz zināmu personību, diriģenti, horeogrāfi. Arī pats Mārtiņš Klišāns, Aira Birziņa, horeogrāfi Dace Adviljone un Jānis Purviņš, Jānis Puriņš kā pūtēju nozares pārstāvis un vēl citi. Mākslinieciskā padome kopā ar nozaru padomēm jau skata nākamo svētku radošos procesus. Pirmie darbi būs svētku nedēļas izveide, diskusijas, kā tie atšķirsies no 2023. gada svētkiem, tad skatīsies katru konkrēto pasākumu, izveidos darba grupas, repertuāru.
Vai ir arī jauni vārdi šajā padomē?
Lauris Goss: Deju nozarē cilvēks ir mainījies. Šobrīd padomē ir Jānis Purviņš, kurš ilgus gadus bija lielo deju uzvedumu mākslinieciskais vadītājs. Aira Birziņa, ja arī ir kādreiz bijusi, tad tagad viņa ir atkārtoti. Arī nevalstiskās organizācijas pārstāvis Ints Teterovskis, aktīvs diriģents, Dziesmu svētku padomē, šķiet, ir pirmoreiz.
Mārtiņš Klišāns padomē strādās atkārtoti. Mārtiņ, kā īsti padome strādā?
Mārtiņš Klišāns: Padome regulāri sanāk kopā tad, kad sākas Dziesmu svētku procesa aktīvāka fāze. Taču Dziesmu svētku padome var sanākt arī reizēs, kad ir kādas ārkārtējas situācijas vai cita nepieciešamība. Kā jau Lauris teica, tā ir konsultatīva padome, bet tās balss, skatoties pēc sastāva, ir diezgan skanīga un respektējama. Tās galvenais uzdevums ir strādāt svētku labā un risināt problēmjautājumus. (..) Mākslinieciskā padome tiks izveidota tuvāk svētku laikam, kad būs jāpārrauga radošais process. Lai gan tas jau nav tikai radošais process un saturs – ir arī visa finansiālā puse.
Mākslinieki nāk ar labām idejām, bet ne vienmēr tās iespējams īstenot finansiālu apsvērumu dēļ. Tā ir tāda sadarbība starp mākslu un naudu.
Noslēdzoties pērnvasaras Dziesmu un deju svētkiem, bija sajūta, ka augšāmcēlušies koristi, kordiriģenti un cilvēki, kas svētkus grib klausīties. Daudzi pat tieši pēc svētkiem iestājušos koros. Kāds ir emocionālais klimats jūsu pusē? Ko vēsta kordiriģenti no dažādiem reģioniem? Un vēl ļoti aktuālais finansējuma jautājums – vai Kultūras ministrija to ir atrisinājusi? Kad un kā sāks maksās algas kordiriģentiem?
Lauris Goss: Daudz kas vēl ir procesā. Ventspilī aktuālas bija ne tikai notis, bet arī sarunas par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nākotni vai cerībām, par mērķdotācijas jautājumu, kas vēl joprojām līdz galam nav atrisinājies un staigā pa dažādiem kabinetiem. Finansējums ir iezīmēts, bet pēdējais solis ir saskaņošana starp Kultūras ministriju un Finanšu ministriju, kā tad šī nauda un kurā brīdī, un uz kā pamata ieripos, pirmkārt, jau pašvaldību un pēc tam arī diriģentu un citu amatierkolektīvu vadītāju maciņos. (..) Ir daudzi komplicēti jautājumi. Veidojas jau nākamā gada budžets, tur arī kaut kas ir skaidrs un kaut kas ne, un tā neskaidrība mājo visos. Bet kopumā diriģenti iet uz priekšu un domā par nākamo sezonu. Esam procesā, cerot, ka visas šīs juridiskās lietas tiks atrisinātas.
Mārtiņš Klišāns: Es laikam atļaušos būt daudz skarbāks. Manī ticība kaut kādam risinājumam lēnām sāk izplēnēt. Zinu, ka valsts finansiālais stāvoklis un ekonomiskā attīstība nav spožākajā situācijā, problēmas ar gigantiskajiem projektiem atstājušas iespaidu uz budžetu.
Bažas raisa līdz šim iezīmētā piešķirtā nauda kolektīvu atalgojumiem – nezinu, kad tas varētu atrisināties, jo birokrātiskie gaiteņi un manevri, kas tiek veikti, nerada nekādas ilūzijas.
Par tālāko nākotnes piešķīrumu es vispār atturētos runāt – es vienkārši tam neticu. Tie darbi nav līdz galam paveikti. Un arī Ministru prezidentes teiktais, ka publiskajā sektorā vajag piebremzēt ar algu paaugstināšanu – ko mēs varam piebremzēt, ja mēs stāvam uz vietas jau gadiem!? Man ir sajūta, ka mūs atkal aizmirsīs, ka kultūru, kā jau šādos brīžos, vienkārši paslaucīs zem tepiķa, jo kultūra vienmēr ir pirmā, kas nonāk zem sitiena, kurai finansējums tiek vienkārši nogriezts. Tas saistīts arī ar izglītības sistēmu un mūsu nākotnes dziedātāju – skolēnu – piesaisti. Jo tas ir mūsu pamats, un man ir ļoti nopietnas bažas, kā īstenosies nākamgad iecerētie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki – kāds būs skaitliskais sastāvs, kādu redzēsim estrādē. Ceru, ka daudzi nākampavasar vēl pamodīsies.
Protams, pandēmija atstājusi ļoti negatīvu iespaidu, un tas, ko jūs, Signe, teicāt par svētku atmodu – man liekas, tā vienkārši ir tāda pastāvīga svētku vilkme – mēs esam pieraduši, tā ir mūsu tradīcija, cikliskums. Pēc kovida bijām uz atkalredzēšanās viļņa un iedvesmoti no iespējas vispār to atsākt darīt. Bet,
ja skatāmies nākotnē, neesmu tik optimistiski noskaņots. Ja netiks atrisināts jautājums par cilvēkiem, kas to dara, mēs vienkārši vienā brīdī šos svētkus zaudēsim.
Tad nu valstij tagad ir jāsaprot un vienreiz jāpasaka skaidri un gaiši: vai mums šos svētkus vajag? Vai mums šo tradīciju vajag vai nevajag? Jo tā ir cilvēku mocīšana!
Gados cienījamie entuziasti strādā vienkārši pēc inerces – viņi to dara un darīs, bet neviens nedzīvo saules mūžu, un mums ir jādomā par nākamo paaudzi un par nākamajiem diriģentiem – cilvēkiem, kuri šo darbu darīs un kurus kaut kādā veidā tomēr vajadzētu arī motivēt… Ja tas mums ir svarīgi. Man personiski tas ir ļoti svarīgi, tā ir viena liela manas dzīves sastāvdaļa. Tāpēc arī tik daudz brīvā laika veltu šiem sabiedriskajiem pienākumiem – lai kāds gan nepadomā, ka Dziesmu svētku padome ir kāda naudas pelnīšana! Šīs ir sabiedriskā pienākuma lietas, par kurām cilvēki nesaņem nekādu atalgojumu.
Bet man tas ir ārkārtīgi svarīgi, tāpēc es to daru.
Patiesi, viena lieta ir piešķirtie miljoni svētku organizēšanai un pašiem svētkiem, bet pavisam cita – ikdienas darbs, kas ir ārpus kritikas. Katrā pašvaldībā situācija atšķiras, un tas arī ir problēmu auglis. Jūs, Mārtiņ, pieminējāt bažas saistībā ar Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem: kur slēpjas šo bažu sakne? Tajā, ka skolās vairs nav obligātā kora?
Mārtiņš Klišāns: Korim būtu jābūt katrā skolā. Pie skolu akreditācijas tam noteikti jābūt kā vienam no punktiem, un tas nebūtu izlemjams direktora līmenī. Korim būtu jābūt obligāti.
Kādreiz bija tādi laiki?
Mārtiņš Klišāns: Kādreiz bija, bet tas bija diezgan sen.
"Pateicoties" skolu reformai, pazaudēts ļoti daudzi bērnu koru tieši skolās. Nenosaukšu precīzus skaitļus, bet tie rajonu virsdiriģenti, kuri pārvalda šo lauku, ir izmisumā.
Kad zināsiet, cik kori būs gatavi piedalīties svētkos?
Mārtiņš Klišāns: Būtībā jau nākampavasar būs zināmi pēdējie skaitļi, jo šogad bija visu Latvijas skolu jaunatnes koru skates pirmā kārta, nākampavasar būs otrā, un tad tie skaitļi arī būs. Pašlaik tie nav uzmundrinoši.
Vai jums ir vīzija, kā to risināt?
Mārtiņš Klišāns: Problēmu ir daudz: toskait izglītība, tas pats finansējums. Pēdējā plenērā mums bija arī diskusijas par šo jautājumu. Droši vien ir jāfokusējas uz kaut ko vienu, jo visu mēs nespējam paveikt vienlaicīgi. Un te tās domas varbūt dalās.
Noteikti nevaram apiet kolektīvu finansējumu – kaut publisks solījums, konkretizēšana – tas cilvēkiem radītu kādas cerības. Otra lieta droši vien ir mācību programmu izglītības sistēma. Tās ir divas lietas, uz ko fokusētos es.
Jau vairākkārt pieminējāt plenēru. Pagājušās nedēļas nogalē 20 kordiriģenti viesojās Ventspils koncertzālē "Latvija", par kaut ko vienojās un caurskatīja ap divtūkstoš dziesmu.
Lauris Goss: Ideja radās nozares padomei un tai skaitā Mārtiņam šī gada pavasarī; paldies, ka Ventspils nāca pretī un bija gatava mūs uzņemt – šoreiz divdesmit, bet nākamgad ceram to visu turpināt: idejas jau iezīmējas, un noteikti jau divreiz vairāk diriģentus gribam uzņemt, lai var ne tikai šķirstīt notis, bet vairāk veltīt laika dziedāšanai, jo viena lieta ir skatīties papīrā vai spēlēt uz klavierēm, bet otra lieta – pārliecināties, kā tas skan dzīvē. Mums ļoti nāca pretī Latvijas Nacionālā bibliotēka un tās mūzikas nodaļa, lai mēs redzētu visus digitāli pieejamos resursus. Diriģentus sadalījām mazās komandās, un katram bija savi uzdevumi. Pāris kolēģi divarpus dienas gāja cauri visam pieejamam kormūzikas resursam Nacionālajā bibliotēkā, "Musica Baltica" dalījās ar saviem resursiem – gan drukātajiem, gan digitāli pieejamiem, un trešais bloks bija aicinājums gan visiem Latvijas komponistiem un tiem, kas raksta kormūziku, gan koru diriģentiem sūtīt savus ieteikumus.
Skaitot kopā, tika apzinātas un caurskatītas ap diviem tūkstošiem dziesmu, un, lai to visu strukturētu, mēs tās iedalījām pēc grūtības pakāpes: trīs zvaigznītes – sarežģītās dziesmas konkursiem vai ļoti labiem koriem, divas zvaigznītes – vidējs repertuārs, un [viena zvaigznīte] – viegls.
Arī skatoties pēc pielietojamības – vai nu individuālām programmām, varbūt valsts svētkiem, varbūt potenciāli Dziesmu svētkiem. Tā mēs to visu mēģinājām darīt un šobrīd vēl visu turpinām. Otrais solis būs, kā šo mūziku, kas nav publicēta, darīt pieejamu jebkuram interesentam. Process ir garš, un droši vien kādu mēnesi vēl ar šo visu darbosimies.
Vai šīs ir mūslaikos radītās dziesmas?
Lauris Goss: Uzsvars bija uz šo gadsimtu, bet šķirstot un skatoties gan digitālos, gan citus krājumus, figurēja gan Imanta Kalniņa vārds, arī Pētera Barisona dziesmas un tamlīdzīgi, un mums arī bija tāda brīnišķīga papildu iespēja – Aldoņa Kalniņa ģimene. Pats komponists iedeva vienu kaudzīti ar, ja nemaldos, ap 30 dziesmām, kas pieejamas tikai rokrakstā. Apskatījām daudz – protams, ne visu. Tas ir sākums kam lielākam, ko turpināsim nākamā gada vasarā.
Mārtiņš Klišāns: Tā jau ir:
mēs vienmēr gaidām jaundarbus, vienmēr gribam Dziesmu svētkos redzēt kaut ko jaunu, bet ir mūsu skapji, kuros tās "drēbes" stāv... Kad parocies tajos, kaut kas atrodas, un varbūt labi piemirsta lieta var aizstāt kaut ko jaunu.
Lai gan, ja runājam par nākamā gada diriģentu plenēru – viena no iecerēm ir rīkot anonīmu komponistu dziesmu konkursu – varbūt atrodas kāds jaundarbs, ko iekļaut svētku repertuārā. Jo ar jaundarbiem, pasūtot tos konkrēti, iznākumu līdz galam nekad nevar paredzēt. Darbā kaut kas ir "jāiekodē", lai tas vienkārši aizietu.
Izklausās pēc nākamā kārtīgā kordziesmas antoloģijas cikla.
Lauris Goss: Galvenais – radīt maksimālu šīs mūzikas pieejamību. Jo šī ir tikai neliela daļa no tā, kas pieejams. Mēs noteikti pat pusi no latviešu kormūzikas neizskatījām!
Mārtiņš Klišāns: Un
vēl viens ļoti svarīgs aspekts – mudināt [uz aktīvu darbību] tos ļaudis, kuri ielīduši savā kaktiņā un ne visai aktīvi piedalās kopprocesā, tikai bauda augļus vai arī kritizē – jo konstruktīvi kritizēt var tikai tad, ja tu pats kaut ko dari. Vienkārši kritizēt nav jēgas, jo nekad visiem viss nebūs pieņemams un patiks.
Bet tā kopā būšana – tā ir ļoti svarīga, tā ir viena no tradīcijas pamatlietām. Tā ir iespēja tavai balsij tapt sadzirdētai.
Vai atradāt kādu pērli, ko gribētu celt uz Mežaparka estrādes?
Mārtiņš Klišāns: Es, piemēram,
kā absolūtu šedevru sev atklāju Aldoņa Kalniņa dziesmu "Mīlestība"! Tādēļ ir vērts tik ilgi sēdēt un meklēt – kaut arī iznākums ir, piemēram, piecas dziesmas.
Man ir vēl šis tas padomā. Mūsu Mūzikas akadēmijas Kordiriģēšanas katedra svin jubileju, un katedras pasniedzējiem dota iespēja izvēlēties diriģēt kādu spilgtu latviešu dziesmu, un tad nu šajās dienās sev atradu vienu spilgtu darbu, ko piedāvāšu. Man bija ļoti, ļoti vērtīgas šīs dienas.
Lauri, vai tu ar savu kori arī kaut ko nodziedāsi no jaunatklātā repertuāra?
Lauris Goss: Es gan vairāk mēģināju visiem palīdzēt tikt galā ar darba procesu. Bet – piemēram, Valta Pūces veltījums Gido Kokaram Dziesmu svētkos: mēs pat šajā mazajā sastāvā Ventspils koncertzālē to sev nodziedājām. Vēl pāris Lauras Jēkabsones vai Irīnas Mihailovskas skaņdarbi. Ir tādas tendences, nosacīti favorīti, kas ieguva lielāku diriģentu atsaucību.
Kas ir nākamais lielākais notikums svētku sakarā?
Lauris Goss: Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki nākamvasar. Bet jau septembrī Latvijas Nacionālajā kultūras centrā nozares padome nāks kopā, lai lēnām nonāktu pie koncepciju konkursa vai kā cita, veidojot 2028. gada Dziesmu svētku koncertus, darba grupas, repertuāru. Kaut kādi aizmetņi jau ir. Galvenais kora nozares uzstādījums – ka Mežaparkā ir divas programmas: ir kora lielkoncerts, kāds pagājušajā gadā bija "Tīrums" – to visi atzina par ļoti labu esam. Daudz esam runājuši par to, kādam jābūt noslēguma koncerta formātam, cik liela ir nozaru sadarbība, arī hronometrāžas jautājumi un kā ar to visu tikt galā.
No svētkiem pieaugušo koriem nākamgad lielākais notikums būs Latgales Dziesmu svētki Daugavpilī 1. jūnijā.
Mārtiņš Klišāns: Gatavojamies arī gadu ātrāk tikt galā ar visiem sagatavošanas procesiem, kas attiecas uz 2028. gadu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu pie repertuāra un kori varētu labi sagatavoties.
Vai esat domājuši mainīt arī Dziesmu svētku nolikumu? Varbūt koru karos tomēr varēs piedalīties dažādu formātu kori?
Mārtiņš Klišāns: Negribētu atgriezties pie vēstures, bet koru karos piedalīties var jebkurš kolektīvs, kurš ir iesaistījies Dziesmu svētku procesā. Tas ir absolūti pamatu pamats.
Lauris Goss: Viena lieta, domājot par koru kariem, gan ir specifiskāka: šoreiz bija tik pārsteidzoši augsti rezultāti un tik ļoti augstas kvalitātes kori, ka faktiski vienā dienā bija ļoti grūti gan klausītājiem, gan organizatoriem, gan pašiem koriem to fiziski un morāli izdzīvot. Domājam par to, ka varbūt fināls jātaisa divās dienās vai jāatgriežas pie tādas lietas kā koru pusfināli, kādi bija 2018. gada svētkos. Pēc iepriekšējiem svētkiem ar nozari un novadu virsdiriģentiem izgājām cauri idejām un atziņām, un vēlamie uzlabojumi un risinājumi ir piefiksēti. Galvenais – kad nāks nākamie svētki, to visu atcerēties, apskatīties un ņemt vērā.
Pēc Lietuvas Dziesmu svētkiem radās dažas pārdomas un diskusijas, arī klausoties, kā igauņi svin savus svētkus – viņiem dziesmas parasti ir demokrātiskākas, kurām visa tauta var līdzi dziedāt daudz vairāk. Arī Lietuvā dzirdējām daudz vairāk vieglo melodiju. Mūsu svētkiem dažkārt ir ļoti augsta koncepcija, arī kora dziesmas ir sarežģītas. Kā jūs to redzat – kur ir tas līdzsvars?
Mārtiņš Klišāns: Es to sev esmu ļoti skaidri definējis. Man tā ir kvalitāte – A un B grupas kori, pie kā cenšamies pieturēties, pat vēl drusku drastiskāk šīs grupas nodalot tieši procesā un izpildījuma brīdī. Bet ir svarīgi, lai jebkurš dziedātājs jebkurā lauku novadā ar pilnu sajūtu var piedalīties svētku koncertā, lai viņam nebūtu par apgrūtinājumu svētku sagatavošanās procesā mācīties grūtas dziesmas, lai gan šoreiz jau arī tā bija – B grupas koriem skatē nebija jādzied sarežģītās dziesmas.
Jo tās bailes jau ir no tā, ka katram korītim jāizdara kaut kas atsevišķi – tas, ko viņš nevar veikt. No tā noteikti vajadzētu izvairīties!
Elites klases koriem un A grupas koriem noteikti jādod iespēja izdziedāt to, ko viņi var izdziedāt, jo es pat savā korī vienmēr esmu spiests mazliet balansēt brīdī, kad jūtu: labajam dziedātājam kļūst garlaicīgi. Jārada unikālā iespēja kopkorim nodziedāt kaut ko tādu, ko vispār neviens nevar stādīties priekšā, ka to var izdarīt!
Vēl noteikti dodu priekšroku uzvedumam ar saturisku un kopīgu jēgu. Esmu bijis Igaunijas svētkos, tas ir pilnīgi kaut kas cits – tas ir festivāls. Tā ir sēdēšana visas dienas garumā, tur neviens par garumu vispār nedomā. Ceļš, ko ejam mēs, man patīk daudz labāk.
Māksliniecisko latiņu nevar laist lejā, tā ka ir jādod iespēja visiem: gan tiem, kas var nodziedāt un izbaudīt, gan tiem, kas nevar nodziedāt vai arī viņiem nav tādu iespēju – lai viņi atrod sev piepildījumu. Jo mēs jau kopmēģinājumos visas dziesmas mācījām visiem. Jebkurš lauku kora dziedātājs grib nodziedāt "Lauztās priedes" un vēl kaut ko. Tas vienmēr ir balansa jautājums.
Noteikti neietu šlāgera virzienā. Tam domāti citi svētki, citas iespējas, kuras var baudīt pēc sirds patikas.
Lauris Goss: Tam domāta sadziedāšanās nakts pēc noslēguma koncerta, kur jebkurš var izdziedāt jebko.
