(papildināts ar jaunākajiem tirdzniecības datiem)
Dziesmu svētku organizatori informēja, ka līdz plkst. 14 nopirkts vairāk nekā 32 000 biļešu, tostarp visas 13 500 biļetes pārdotas uz noslēguma koncertu. Izpirktas arī visas biļetes uz abiem deju lieluzveduma koncertiem.
Spītējot vairāk nekā mīnus desmit grādu salam, simtiem cilvēku pavadījuši nakti pie kasēm cerībā tikt galvenokārt pie biļetēm uz koncertiem Mežaparkā un "Daugavas" stadionā. Rindās valdīja pacilāta atmosfēra, veidojās jaunas draudzības un skanēja daudz smieklu.
Pusastoņos no rīta uz VEF kultūras pils kāpnēm Latvijas Radio satiek Līgu, kam pašu gaidītāju ieviestā rindā rūtiņu kladē tiek tieši simtais numurs.
„Es jau domāju, ka būšu piecsimtā vai tūkstošā!” smejas Līga. "Gribu pirkt biļetes uz "Arēnu" un deju lieluzvedumu, jo man ģimenē ir dejotāji,” viņa saka.
„Stāvu te no četriem rītā. Kāpēc gribas biļetes uz dziesmu svētkiem? Reizi piecos gados būt tautai kopā? Tur jau nav jautājumu, kāpēc to gribas. Latvietim vienmēr ir bijusi vēlme dziedāt un dejot. Un ja pats nepiedalās, tad vismaz skatīties, kā citi to dara!” uzsver Dace.
„Tas ir tas mūsu latviskais gars.
Mēs esam visi kaut kā vairāk vienoti,” ar asarām acīs saka Biruta, kura vietu rindā ieņēmusi, kolīdz iepriekšējā vakarā VEF kultūras pilī beidzies Olgas Dreģes jubilejas koncerts.
Astoņos no rīta tiekot līdz Dailes teātra biļešu kasēm, noskaidrojas, ka tur ar direktora atļauju kasieres atvērušas telpas jau iepriekšējā vakarā un ļāvušas pircējiem sildīties visu nakti.
Šeit Latvijas Radio satiek kādu kundzi, kuras rekordu rindā stāvēšanā laikam būs grūti pārspēt. Viņa rindu ieņēmusi 1.martā sešos no rīta.
„Man bērni brauc no ārzemēm, viņiem jau ir nopirktas lidmašīnas biļetes turp un atpakaļ. Bērnu dēļ esmu gatava darīt vienalga ko,” saka kundze, kura savu vārdu lūdz neminēt.
Dailes teātra kasu telpā sanākušie sildās ar kasieru sarūpētu tēju un stāsta, ka dziedājuši līdz pat četriem rītā.
„Bija pat kasierītes iznākušas, jo nevarēja gulēt. Visi kopā dziedājām!” stāsta Agnese. „Dziedājām visas latviešu tautasdziesmas. Mums bija pirmā sadziedāšanās simtgadē jau tepat, stāvot pie kasēm!”
Pie mūzikas nama „Daile” rinda stipri mazāka. Šķiet, daudzi nav pamanījuši, ka arī te ir „Biļešu paradīzes” kases.
Pirmā rindu sešos no rīta ieņēmusi Daiga.
„Mans tētis dziedāja korī, un mēs jau no bērnības vienmēr braucām no Bauskas uz Dziesmu svētkiem. Esmu arī savus bērnus audzinājusi tādā garā. Mana meita pašlaik ir „Erasmus” programmā Islandē, un viņa jau man vakar zvanīja: „Mammu, rīt biļetes sāk tirgot,"" viņa stāsta.
Rindā satieku arī animatoru Tomu Burānu, kurš, kā izrādās, nekad Dziesmu svētkos nav bijis. „Vienkārši nav sanācis, bet sapratu, ka beidzot tas ir jāizdara. Atnākot šeit, man ienāca prātā, baigi forši, ka mēs visi stāvam pēc Dziesmu svētku biļetēm, kamēr Amerikā stāv rindās pēc jaunajiem „aifoniem”. Varbūt tas kaut ko par mums pasaka,” spriež Toms.
„Mēs nospriedām, ka mums dziesmu svētki sākās jau vakar, kad pavadījām pēdējo sesto tramvaju, dziedot „Tikai tā!”,” smejas Ieva, kura stāv trešā rindā pie Leļļu teātra kasēm. „Ar „Aijā, žūžū” likām gulēt pretējās mājas iedzīvotājus, skatījāmies, kā izdziest logi.”
Pie Leļļu teātra deviņos no rīta ir ļoti organizēta apmēram sešdesmit cilvēku gara rinda. Skan smiekli.
„Ļoti neesam nosaluši, bet mazliet gan,” smejas Valts ar dēlu Eduardu, kuri rindā ir pirmie un gaida no sešiem vakarā. „Es jau te nemaz negribēju stāvēt, bet satiku kādu vīru, kurš teica, ka viņš pie Dailes teātra rindā esot jau sešdesmit sestais. Te neviena tobrīd vēl nebija, tāpēc iestājos. Mums brauks radi no ārzemēm šovasar, daži nekad nav bijuši Latvijā un gribēja tikt uz Dziesmu svētkiem. Un, lai mēs būtu droši, ka varēsim viņus tur aizvest, nekas cits neatlika kā stāvēt,” saka Valts.
Pie Lielās ģildes savukārt izlikti kādi desmit salokāmie krēsli un galdiņš, uz kura stāv radio, termosi ar tēju, uzkodas un arī kas stiprāks. Sanākušie sildās segās un palikuši zem kājām kartona kastes gabalus, lai nenosalst pēdas. Pie ieejas durvīm satieku divus Jāņus – no Toronto un Mičiganas. Abi gan pašlaik dzīvo Latvijā, un vietu rindā ar visiem krēsliem ieņēmuši ap septiņiem vakarā.
„Mums ir svarīgi, lai būtu ļoti labas biļetes uz noslēguma koncertu un tautas deju lieluzvedumu. Brauks radi un ģimene no ārzemēm. Tas uzlādē dvēseli kā bateriju, kad tu esi Mežaparkā un tur dzied piecpadsmit – divdesmit tūkstoši cilvēku,” saka viens no Jāņiem. Abi iepriekš bijuši arī svētku dalībnieki. „Tas ir vienreizējs piedzīvojums. Kad tāds koris dzied, tas tā aizkustina dvēseli! Tur vienkārši ir jābūt klāt,” piebilst otrs Jānis.
