Pieņemot, ka katrā latvietī mūžam dzīvs arī senais pagānu gars, tautas mūzikas koncertā “Visas manas greznas dziesmas” senatnīgais latviešu tautas muzikālais kultūras mantojums savijas ar mūsdienīgu skanējumu, dziesmu interpretāciju un vizuālo sniegumu.
“Tas, kā senais atbalsojas mūsdienu cilvēkā, ir ļoti redzams uz skatuves tajā, ko darām, “ stāsta grupas “Tautumeitas” vadītāja Asnate Rancāne. ““Tautumeitās” folklora ir mūsos, audzināšanā atspoguļojas, tā ir dzīves uztvere, un tai pašā laikā mēs dzīvojam mūsdienu vidē un mums patīk dažādas mūsdienīgas tendences, tas kopā savijas…”
“Mūsdienu tautumeita uzdrīkstas, uzdrīkstas būs skaista, dejot, izrādīt savu sievišķību kustībās un caur savu balsi un vizuālo izskatu,” turpina Rancāne. “Kaut kādā ziņā kautrīgums un pieticība ir ļoti simpātiskas īpašības, kam ir jāmīt katrā sievietē, tomēr mēs ar mūsu mūziku no skatuves aicinām mūsdienu tautumeitas neslēpties… un ļaut sev justies brīvi un skaisti.”
“Tas senatnīgais, ko mēs šeit mēģinām joprojām paturēt un apaudzēt ar to, kas mēs esam tagad – nepazaudēt tās saknes, no kurienes mēs nākam, ne velti sākumā izvēlēta pupas tematika “Stādīju vienu baltu pupu”, un tā baltā pupa sprāgst un sāk augt un attīstīties,” stāsta koncerta režisore Inga Tropa. “Izrādās, tur ir rakstu raksti un vijumi, pinumi – milzīgs kosmoss parādās un citas galaktikas, un aizvijas, nav pat vairs laikam un telpai nozīmes – tas ir ceļojums, transcendentāls ceļojums pāri laikiem esošs.”
Kosmiski muzikāli transcendentālais ceļojums ierauj latviešu kultūras vēsturē, visi koncerta mūziķi, katrs savā veidā paužot brīvu atraisītu radošu garu, darbojas kā tiltu metēji, savienojot seno ar mūsdienīgo, kas pastāv līdzās ikvienam.
Dziedātāja un ukuleles lietpratēja Katrīna Dimanta stāsta, ka spēlēs vienu dziesmu, ko iemācījusies folkloras kopā.
“Spēlēšu vijoli un dziedāšu, ko parasti nedaru koncertos, tā man ir lieliska pieredze,” viņa skaidro. “Otra dziesma būs manas māsas mīļākā šūpuļdziesma. Es nāku no septiņu bērnu ģimenes, un katram bija sava. Tā būs maģiska, un pēdējā ir mana dziesma, ko es uzrakstīju, atrodoties Austrālijā un mācot Austrālijas latviešu bērnus…un tur piedalīsies šī maģiskā ukulele.”
“Caur tautas dziesmu, caur to kodu, kur iekšā ir īstais latviskais – spīts, spēks, degsme, neatlaidība un pāri visam – ar dzīves enerģiju pilns spiediens, ko nevar apturēt,” ir pārliecināts komponists un pianists Raimonds Petrauskis. “Tas gēns mums ir dziļi iekšā, un tā ir tā lieta, kas atmodīsies šeit visur.
Tā ir šodiena, tas dziļums un latviešu tautas dziesmas okeāna pati pati nopietnākā daļa nekur nav zudusi, tai nav noilguma, viņa ir mūžīga un vienmēr jauna.”
Un tas jūtams visā koncerta programmā un arīdzan īpaši gaidītajā pārsteigumā, kas skatītājiem un pat pašiem dalībniekiem atklāsies koncerta noslēgumā.
“Tā būs kopīga džemošana, mēs skatīsimies, kā viena dziesma šos daudzos dažādos mūziķus bez īpašas iepriekš sarunāšanas aizved tālāk ceļojumos,” stāsta Inga Tropa. “Dziesma būs “Bēdu manu lielu bēdu”, tad redzēsim, kur mēs aiziesim.”
