Šie viņai ir pirmie lielie Dziesmu un deju svētki, jo agrāk piedalījusies vien skolu jaunatnes svētkos. Latvijas simtgadē neatkārtojamo īpašo sajūtu rada arī fakts, ka pirmoreiz mugurā svētkos ir vecvecvecvecmāmiņas tautas tērps.
“Vieglāk droši vien pateikt – vecmāmiņas vecmāmiņa. Tātad es esmu piektā paaudze. Viņa to taisījusi, mēs tieši nezinām, kā, - vai pati, vai prasījusi kāda palīdzību – pašā brīvvalsts sākuma gadu laikā. Līdz ar to es šogad sagaidu Latvijas simtgadi simt gadus vecā tērpā,” stāsta Inese Rozenšteine.
Kāpēc Ineses vecmāmiņas vecmāmiņa Antonija Leja-Lībtāls izvēlējusies Nīcas tautastērpu, dzimtas ļaudis tagad var tikai minēt. Iespējams, tolaik viņai kā rīdziniecei tas šķitis visskaistākais.
“Mēs nezinām, vai viņa piedalījās svētkos, bet tas vienmēr tika vilkts uz kristībām,” turpina Rozenšteine. “Man ir bilde ar vecvecmāmiņu, kura ir kā krustmāte vilkusi šo tērpu 1942.gadā, ir bilde ar vecvectanti, kura gājusi uz salonu fotografēties šajā tērpā, bet citas bildes diemžēl nav saglabājušās. Un arī kopš tā 1942.–1943.gada neviens līdz šim brīdim nebija viņu vilcis līdz šī gada koru skatei.”
Tērps glabājās pie Ineses Rozenšteines vecmāmiņas māsas Cēsīs, un pēc vecvecmāmiņas nāves atrasts skapī. Rozenšteine pieļauj, ka vecvecmāmiņa padomju laikā nevienam netika teikusi, ka šis tautastērps ir viņas īpašumā, jo ģimene cieta no padomju režīma represijām – vecvecmāmiņas mamma bija izsūtīta, un tēvs diemžēl nekad tā arī neiznāca no Stūra mājas. Pirmo reizi šo tautastērpu Inese uzvilkusi šogad Parīzē Dziesmu karos un sajutusies īpaši.
Tieši vecmāmiņai bijis ļoti svarīgi, ka šis tērps tiek vilkts uz šiem Dziesmu svētkiem un tiek nests tālāk, turpmākajā dzimtā.
“Un tā arī sanāca, kad es ar vecmāmiņu pēdējo reizi sarakstījos pēc skates un aizsūtīju bildi, un aprīlī viņa no mums aizgāja. Tā kā tas bija ļoti ļoti svarīgi, ka viņa redzēja to bildi – mani tērpā,” stāsta Inese Rozenšteine.
Rozenšteines vecmāmiņa bijusi arhitekte un projektējusi gan Nacionālās operas, gan pils rekonstrukciju. Taču daudz laika viņa veltījusi arī dzimtas koka izpētei, un tas tagad zināms gan no vectētiņa, gan vecmāmiņas puses – līdz pat pirmajam ierakstam baznīcas grāmatā.
“No vecmāmiņas stāstiem, saliekot vairākus kopā, es sapratu, ka tajā brīdī, kad mums, mūsu ģimenei, bija Baltezera māja pirmajā Latvijas laikā,” stāsta Rozenšteine, “Antoniju, kura bija uztaisījusi šo tērpu, izsūtīja uz Sibīriju, viņas vīru arī notiesāja. Un vecvecmāmiņai ar diviem maziem bērniem bija no Rīgas jābrauc prom, jo viņa mājā vairs nedrīkstēja palikt. Ko mūsu ģimenē ņem līdzi tad, kad ir jābrauc projām uz Valmieru? Bija grāmatas, gleznas, klavieres un tautastērps. Tā es sapratu, bija vecvecmāmiņa ceļojusi no Rīgas uz Valmieru…”
Tautastērps noslēpumā turēts līdz 1992.gadam, turklāt uzreiz pēc tā atrašanas nevienam nebija iespēja to vilkt – Ineses Rozenšteines mamma korī nedziedāja, bet viņa pati dziedāja koros, kur jau bija īpaši tērpi.
“Uz Jāņiem arī negribējās vilkt, uz 16 gadiem man bija uzdāvināts mans pašas tautastērps ar Valmieras brunčiem,” skaidro dziedātāja.
Tērps tik labi saglabājies arī tāpēc, ka visas sievietes Ineses ģimenē ir lielas rokdarbnieces. Par to liecina rūpīgi salāpītā blūze un zeķes, kuru simtgadīgie diegi vairs nav tik izturīgi.
Taču laika zobs darījis savu, un Rozenšteine noslēdz: “Es arī domāju, ka šie būs pēdējie Dziesmu svētki, kad vilkšu šo tērpu, jo katru reizi, kā velku, tie diedziņi plīst. Es pārkopēšu to tērpu.”
