Dziesmu svētku kustība kļuva par iemeslu, lai latvieši atkal izceltu saulītē savus krāšņos, skaistos un tik dažādos tautastērpus. 19.gadsimta otrajā pusē seno rotu valkāšana ikdienā pamazām izzuda, bet, sākoties Dziesmu svētkiem un īpaši Latvijas pirmās brīvvalsts laikā dziedātājas tika aicinātas vilkt skaistākos tērpus un krāšņākos vainagus.
Liepājniece un kora “Intis” dziedātāja Signe Šteinberga pirms pieciem gadiem gandrīz netīšām nokļuva fotosesijā, kur tika fotografēti suitu tautastērpi. Tas kļuva par pēdējo pilienu ilgi briedušajai vēlmei pēc sava tautastērpa.
“Tas ir ļoti īpaši, tas ir daudz, daudz īpašāk, nekā aizņemoties vai uzvelkot iznomātu, jo tas ir pašam savs,” pastāstīja Šteinberga. “Līdz ar to attieksme pret viņu ir – ka gribas kopt, gribas saudzēt un negribas nevienam aizdot. Ģimenes cilvēkiem, protams, jā. (..) Tur ir ļoti daudz mīlestības iekšā no tiem cilvēkiem, kas ir darinājuši, kas ir labu vēlējuši, kas stāstījuši, kas palīdzējuši.”
Četru gadu laikā pa vienam vien iegūstot bagātīgā tērpa daļas, suitu sievas tērps ir tapis gatavs. Signe veido tautastērpu arī savai divgadīgajai meitiņai.
“Šī jostiņa patiesībā nav nemaz jostiņa, bet kā saimniecības saite austa,” viņa atklāja. “Un man viņa ir mantojumā no opapa mammas, manas vecvecmammas, kas dzīvoja Gudeniekos, tad sanāk, ka šai saitītei ir vismaz 100 gadi. Kad mēs taisījām meitai tautastērpu, tad vienā brīdī apstājāmies pie domas par jostiņu un sapratu, kāpēc jāauž, ja man ir šī . Tad sanāk, ka tā ir ceturtā paaudze, nē, piektā, viņai tā sanāk vecvecvecmamas.”
Senais tērps no tā novada, kur dzīvojuši senči vai kur dzīvo pats – tā ir populārākā ierosme tautastērpam, ko cilvēki no jauna veido šobrīd.
Tautastērpos cilvēki arvien biežāk svin saulgriežus un arī precas.
“Ja cilvēks ir ar tādu dzimtenes mīlestību, viņš neies ar kaut kādu saukli, kaklā pakarinātu, bet jau viņš iet ar tautastērpu, tad tas runā pats par sevi; mums tomēr jāapzinās, ka, uzvelkot tautastērpu, uz mums skatās kā uz šī kultūras mantojuma nesējiem,” ir pārliecināta mākslas zinātņu doktore, tautastērpu pētniece Ieva Pīgozne.
Tas, ko šobrīd saprotam ar vārdu “tautastērps”, lielākoties ir 18.gadsimta beigās un 19.gadsimtā valkāti tērpi. Un tomēr arī šis laika posms ir ļoti plašs, jo tērpi un rotas šai laikā mainījušās ik pa 5–10 gadiem un kļūdīties var ātri.
“Mūsdienās populārākais ir tas, ka, piemēram, Zemgales tērpiem, 19.gadsimta Zemgales tērpiem komplektē klāt 16.gadsimta vainagus,” skaidroja Pīgozne. “Jo laiks iet uz priekšu, jo tie vainagi kā viena no tiešām senām lietām izzūd, līdzīgi kā lielās izrakstītās villaines ātrāk izzūd nekā jakas, kas pašas tāpat ir radušās vēlāk.”
Pētnieki iesaka tērpu gādāt pēc principa, kā tiktu apģērbts kails cilvēks. Sākt nevis ar rotām, vainagu, biksēm vai brunčiem, bet ikdienišķām lietām.
“Krekls vienmēr ir pirmais, ko vajadzētu gādāt,” padomu deva Pīgozne. “Ja mums gribas skaidri un gaiši kāda novada goda kreklu, tad mēs varam šūt ar izšuvumiem, ja mums gribas – nu es vēl tikai pataustīšos, pamācīšos šūt, – tad var šūt kreklu, kuram nav izšuvumu, kurš derēs jebkurai vietai Latvijā.”
Dziesmu svētku laikā notika arī tradicionālā Dziesmu svētku tautastērpu skate. Nīcas senlietu krātuvē saglabājies dziedātājas Zuzannas Mucenieces Pērkones tautastērps ar krāšņo vizuļu vainagu, kas mantots no iepriekšējām paaudzēm un varētu būt ap 200 gadu vecs. 1933.gada Dziesmu svētkos tērps ieguvis atzinību, bijis tā īpašniecei līdzi bēgļu gaitās un tagad atjaunots.
