Vēl pēc diviem gadiem Veselības ministrija atrada naudu un vajadzīgo aparatūru nopirka Klīniskajai bērnu slimnīcai. Bet Dzintars ir izaudzis un piepilda savus sapņus. Un dejot simtgades Deju svētkos bija viens no tiem.
Ja labi ieskatās, Dzintaru var pazīt. Lai gan mazais puika ir izaudzis, tās ir tās pašas acis un tas pats smaids.
Viņa saslimšana pirms 15 gadiem bija skaudrs stāsts. Mammai, skolotājai, nebija vajadzīgo 900 latu, lai dēlu aizvestu uz Somiju un izoperētu kaklā augošās kārpas. Puisēns nerunāja un smaka nost. Cilvēki Dzintaram naudu saziedoja vienas dienas laikā. Veselības ministrija nopirka arī vajadzīgo lāzeriekārtu, un turpmāk nevienam bērnam nevajadzēja lūgt ziedojumus šādai operācijai. No slimošanas laika Dzintars visvairāk atceras mammu.
“Es biju mazs un to visu nesapratu. Bet mana mamma, kā viņa to visu pārdzīvoja! Tas reāli sirdi aizskāra. Sirds viņai sāpēja. Ka viņai bērns iet uz beigām,” atceras Dzintars.
Viņš arī pastāsta, ka piepildījis savu sapni – dejot simtgades Dziesmu svētkos. Bērnībā Dzintars esot vēlējies kļūt par policistu, bet tagad viņu interesējot militāra karjera.
“Tie laiki ir tādi, kādi ir,” atzīst Dzintars. “Policijā nav tādas algas, kā gribētos. Bet militārajā ir karjera un daudz interesantāk, kā esmu dzirdējis.”
Viņš atklāj, ka mamma abiem ar brāli ir iemācījusi pašiem pastāvēt par sevi, nevis skriet citiem līdzi.
“Jārāda sevi darbos. To mums mamma iemācījusi,” uzsver Dzintars.
Dzintars nav kļuvis par pilsētas puiku, lai gan deju kolektīvs “Čiekurs”, kurā viņš dejo, ir no Rīgas. Dzintara saknes ir Tirzā.
“Vecmamma tur cīnās,” puisis stāsta. “Pēc Deju svētkiem būs jābrauc, bites medu salasījušas. Būs jāiet bitēs. Medu sviest!”
Kamēr citi pēc svētkiem atpūtīsies, Dzintars cilās medus kāres, kurās jau būs dzintara dzeltena un ļoti salda neliela šīs skanīgās vasaras daļa. Kas smaržos pēc tām liepām, kādas tikai Māras zemē aug.
